SLOVĒNIJA 8 DIENU ROAD-TRIPS

Datumi: 08.05.2025 – 15.08.2025

RIX-LJU

08.05.2025: Pēc ilgas cīņas un vienpusējām dusmām esam beidzot tikuši pie biļetēm, izmantojot AirBaltic punktus. Lai aizlidotu divatā uz Slovēnijas galvaspilsētu un atpakaļ, nepieciešami 30 000 punkti. Turklāt tas nozīmē aptuveni 70% atlaidi — nevis lidojumu “par velti”, jo par lidostas nodokļiem jāmaksā tāpat.
Bet nu labi, esam lidostā un gaidām iekāpšanu, lai dotos uz jaunu valsti mums — Slovēniju, kuras galvaspilsēta Ļubļana kā izrādās ir viena no zaļākajām pilsētām Eiropā. Tās centrs ir gandrīz pilnībā slēgts automašīnām, un 2016. gadā tā ieguva Eiropas Zaļās galvaspilsētas titulu. Tas protams nav saistīti, bet interesanti, ka Ļubļanas simbols ir zaļš drakons.

ĻUBĻANA, SLOVĒNIJA

08.05.2025: Iepriekš izlasīju, ka autobuss no lidostas uz pilsētu kursē diezgan reti. Nesezonā tas iet reizi stundā, izbraucot apaļās stundās. Tā kā šobrīd ir 13:06, sāku domāt par CarShare opcijām. Kamēr reģistrējos aplikācijā, jau pagāja nedaudz laika, un beigās paliekam pie autobusa, kas turklāt atbrauca pirms grafika. Biļete maksā tikai 3,30 € katram, un pēc aptuveni 40 minūtēm jau esam naktsmājās. Ar citiem transportiem noteikti nebūtu tik lēti.
Iekārtojamies un pirmajā stāvā esošajā vietējā bārā arī paēdam pusdienas — Boloņas un Margaritas picas. Madara arī izkauj vienu tumšo aliņu un pat saka, ka esot labs.
Pirms dodamies Ļubļanas ielās, vēl jāsakārto pāris darba darīšanas — un tad varam sākt krāt soļus.
Nosacīti nejauši pirmais objekts, uz kuru uzdūrāmies, ir Zaļā pūķa tilts (Zmajski most) pār Ļubļanicas upi. Tilts ir viens no pilsētas simboliem — tas celts 1901. gadā un bija viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Eiropā. Zaļie pūķi, kas sēž uz tā stūriem, jau kļuvuši par pilsētas leģendu. Mazie pūķīši “tur” laternas uz tilta margām.
Gar kanālu lēnā garā virzāmies vecpilsētas virzienā. Šodienai konkrēta plāna nav — ejam tur, kur deguns rāda, un kuras ieliņas izskatās interesantākas.
Piesēžam vienā bāriņā pie kanāla un vērojam, kā pīle cīnās pret diezgan spēcīgo upes straumi.
Madara iepriekš salasījusies par Ļubļanas slavenajām rullētajām kanēļa bulciņām, tāpēc dodamies tās meklēt. Beigās, gan nav nekas super izcils — 4,20 € gabalā šķiet mazliet pārspīlēti, bet nu vismaz varam teikt, ka esam atzīmējušies ar šo slovēņu gardumu.
Nobāzējamies uz ilgāku pasēdēšanu Sax Pub, kas pēc Google Maps atsauksmēm ir viens no augstāk novērtētajiem alus bāriem pilsētā. Piedāvā plašu izvēli ar vietējiem Slovēnijas aliem. Sēžam blakus mākslinieciskam džekam ar vijoli pie sāniem. Viņš pīpē bez apstājas, dzer alu kopā ar kaut kādu mazo šotiņu — īsta bohēma.
Šodienas tālākais punkts ir sasniegts, tagad lēnā garā dodamies atpakaļ pa to pašu kanāla malu naktsmāju virzienā. Tagad uz vakarpusi ielas kļuvušas manāmi dzīvīgākas — pilsēta sāk atdzīvoties.

LJUBLJANSKI GRAD

09.05.2025: Brokastis viesnīcā — tādas pusvidējas, bet paēduši esam. Sākam dienu ar pastaigu caur Tivoli parku. Tas ir lielākais Ļubļanas parks, tomēr mēs izstaigājam tikai gar pašu maliņu. Parkā ir gan daudz brīvdabas izstādes, gan bērnu rotaļu laukumi, un atpūtas zonas.
Dodamies uz galvaspilsētas pili, kas atrodas kalna galā. Augšā par 3,30 € uzbraucam ar funikulieri, no kura jau paveras laba ainava pār vecpilsētu. Šodien pils iekšpagalmā notiek kāds bankets — šķiet, augsta ranga militārām personām. Visādi opīši ar daudz uzšuvēm un ordeņiem lēnā garā ierodas, kamēr mēs tur pat blakus maliņā nesteidzīgi deram cafe.
Izstaigājam mūrus. No skatu torņa paveras plaša ainava pār visu pilsētu, tomēr Ļubļana ir diezgan plakana un nav pat īsti, kur piesiet aci no šīs skatu platformas. Vecā pils atjaunota modernā izpildījumā ļoti veiksmīgi respektējot vecos mūrus un citas vēstures liecības, tajā pašā laikā telpas veiksmīgi integrējot 21.gs. vajadzībām. Tajās izvietoti daži restorāni un kafejnīcas.
Pilī iedzeram kafiju un apēdam ļoti gardu tiramisu pirms dodamies tālāk.
Pirms ejam lejā, pils mūrī pašā kalna malā ieraugām omulīgu bāriņu. Piesēžam nedaudz uz dzērienu ar panorāmu.
Tālāk dodamies uz Pogačarjev laukumu, kur katru piektdienu notiek Ļubļanas Open Kitchen — ielu ēdiena tirdziņš, kurā piedalās gan vietējie pavāri, gan zināmi restorāni. Tur arī paliekam uz pusdienām. Frī kartupeļi apbērti ar plūkāto cūkgaļu — pietiek ar vienu porciju uz abiem. Ļoti gardi. Pirms došanās tālāk vēl “salūztam” uz saldējumu.

SLAP SAVICA

10.05.2025: Pēc brokastīm uzreiz dodamies pēc mūsu vāģīša uz piecām dienām. Šoreiz auto noma no AvantCar. Būs balts mersītis. Saņemšana — operatīva un vienkārša. Varam laist dzīvē.

Braucam uzreiz uz Vintgar aizu, kas atrodas aptuveni 50 minūšu brauciena attālumā no Ļubļanas. Pirmais piegājiens gan neveiksmīgs — izrādās, ka biļetes uz aizu iepriekš jāiegādājas tiešsaistē, un tuvākais pieejamais laiks ir tikai uz plkst. 15:00, tātad pēc piecām stundām. Ātri sagrupējamies, nopērkam biļetes uz plkst. 16:00 un pielāgojamies jaunajam grafika. Labi, ka esam ar savu mašīnu – pograma brīvība.
Laižam uz reģiona otro slavenāko ezeru — Bohinjas ezeru. Tas ir dziļākais un lielākais pastāvīgais ezers Slovēnijā, ieskauts Triglavas nacionālā parka ainavā. Turpat dodamies apskatīt arī Savicas ūdenskritumu (Slap Savica) — Slovēnijas apmeklētāko ūdenskritumu, kas slejas 78 metru augstumā. Līdz ūdenskritumam aptuveni 20min kāpiens pa labi izveidotu taku. Drīz pēc iešanas jau jāsāk izģērbties. Lai arī ārā nav pārāk silts, bet kāpjos visu laiku pa trepēm uz augšu paliek silts.
Turpat pie ezera arī papusdienojam — laiks ir labs, tāpēc ne pa visam nav slikts plāns B beigās.
Bija doma, ka varbūt varētu arī uzbraukt ar pacēlāju augšā Vogel virsotnē, bet pacēlājs gana dārgs, lai tāpat uz tik īsu mirkli paskatītos. Ja tam varētu veltīt vismaz dažas stundas tad noteikti vajadzētu uzbraukt. Tas nākošajai reizei.

SOTESKA VINTGAR

10.05.2025: Ar nopirkto biļeti ieeja Vintgar aizā ir precīzi uz norādīto minūti — ātrāk iekšā nelaiž. Tā kā esam nepilnu stundu par ātru, piesēžam vietējā kafejnīciņā uz café. Pie ieejas katram tiek izsniegta aizsargķivere — drošība pirmajā vietā. Esam faktiski pēdējie, kas šodien ieiet aizā.

No sākuma likās nedaudz dīvaini, ka jau plkst. 16:00 ir pēdējais ieejas laika logs, bet vēlāk top skaidrs, kāpēc — pēc pašas takas beigām vēl aptuveni 5 km jāiet pa meža taku atpakaļ uz sākumpunktu. Nav gluži vienvirziena ekskursija. Tas acīmredzot izplānots tā, lai tūrists pa dienasgaismu tiek arī atpakaļ uz autostāvvietu.
Pirms mums trasē devās vesela grupa vācu pensionāru, tāpēc takā sanāk iet piespiedu brīvprātīgi nesteidzīgi. Ceļā ir iespēja klausīties audio gida stāstījumu — diemžēl diezgan vienveidīgs un garlaicīgs, bet ļoti entuziastisks stāstītājs.
Aiza pati par sevi — ļoti iespaidīga. Vintgar ir viena no populārākajām dabas takām Slovēnijā, ar koka laipām, kas izvietotas gar Radovnas upes krācēm un ūdenskritumiem. Pēdējās dienās ļoti stipri lijis, tāpēc ūdens ir daudz, un viss izskatās dramatiskāk. Lielākas krāces un šļakatas, kā arī troksnis. Labi, ka atbraucām.
Vakarā, pēc iekārtošanās naktsmājās, aizejam uz bāriņu pie ezera krasta — mierīgs noslēgums dienai. Aizas krāču trokšņus nomaina tūristu alus kausi. Tiesa, nav pat īsti sajūta, ka šeit visi klātesošie būtu tūristi. Vēl tomēr nav sezona un liekas, ka arī vietējie vai vismaz slovēņi ir gana daudz.

BLEJSKI GRAD

11.05.2025: Šodienas gājienu apkārt Bledas ezeram sākam ar kāpienu kalnā uz Blejski grad — Bledas pili. Iepriekš neplānojām iet iekšā, bet tālāk par pirmo mūri bez biļetes netiekam, tāpēc, lai tur arī nepaliktu nekas cits neatliek kā pirkt un iet iekšā. 18 € no cilvēka.
Pils muzejs pats par sevi ir tīrs, kārtīgs, noteikti ticu, ka arī interesants, bet šodien nav noskaņojuma lasīt un pētīt — vairāk gribas iet un skatīties lietas. Toties no pils balkona paveras viena no ikoniskākajām ainavām Slovēnijā — uz ezeru ar baznīciņu uz salas fonā. Starp citu, Blejski grad ir vecākā pils Slovēnijā, pirmoreiz pieminēta esot jau 11. gadsimtā.
Pils veikalā nopērkam Enijai krāsojamo grāmatu ar Slovēnijas skatiem — būs vismaz suvenīrs ar potenciālu radošai pēcapstrādei. Pirms došanās tālāk vēl iedzeram café uz pils balkona, un Madara beidzot tiek pie slavenās Bled kūkas (Blejska kremšnita) — klasisks kārtainās mīklas un vaniļas krēma torņveidīgs kārums, kas vietējiem ir tikpat ikonisks kā pats ezers.

OJSTRICA/ MALA OSOJNICA

11.05.2025: Tālāk gar ezeru ved labi uzturēta, asfaltēta promenāde. Par spīti iepriekšējām prognozēm mums ar laiku ir ļoti paveicies — saulīte spīd, temperatūra patīkama, ap +16–18°C. Tik ik pa brīdim kāds mākonis palūr pāri Slovēnijas Jūlijas Alpiem, bet kopumā ideāli apstākļi pārgājienam.
Lai apskatītu Bledas ezerā esošo salu no augšas, nākas diezgan pasvīst — kāpiens uz skatu punktu Ojstrica, kas atrodas tāda paša nosaukuma kalna nogāzē, ir stāvs un akmeņains. Iet augšā vēl daudz maz ok, bet lejā gan te cilvēki diezgan cīnās, jo mazie akmeņi ir diezgan birstoši un slideni. Labi, ka kāds mums ir izplānojis pārgājienu otrajā virzienā.
No augšas paveras patiešām iespaidīgs skats: dzidri tirkīzais ezera ūdens, mazās laiviņas kā skudriņas kursē uz Blejski otok — vienīgo dabīgo salu visā Slovēnijā, uz kuras atrodas 17. gadsimtā celta baznīca. Fonā redzama arī tikko apmeklētā Blejski grad pašā klints malā.
Pēc ātra sazvana ar Grobiņu (šobrīd gan Lietuvā, Stirnu buka posmā), dodamies tālāk uz nākamajiem skatu punktiem. Kopumā šodien izstaigājam trīs — būtisku atšķirību starp tiem nav, mainās tikai leņķis un saules gaismas kritums, bet sala un pils paliek tās pašas. Tomēr ainava vienalga iespaidīga katru reizi. Pārgājiens starp punktiem dod arī laiku “sagremot” redzēto un sagatavoties nākošajam skatu punktam.
Pēc aptuveni četras stundas ilga pārgājiena finišējam ar maltīti restorānā ezera krastā. Sēžot, pār plecu redzam Blejski otok. Sēžot ezera krastā kamēr atpūtinām kājas sazvanāmies vēl arī ar Vecmāmiņu.

KOBARID

12.05.2025: Bledā ļoti forši izdomāts pakalpojums. Var pasūtīt brokastu kasti, kuru no paša rīta pieved pie durvīm. Nav pārāk lēti – 28€ uz diviem, bet atveda veselu kasti ar vietējo ražotāju labumiem. Desiņas, maizi, olas, musli, jogurtus utt. Tika daudz, ka visu nevarējām apēst. Būs kaut kas arī launagam.
Nedaudz vēlāk kā plānots dodamies ceļā – kalnu virzienā. Pirmais pieturpunkts – Krievu kapelica. 1916.g. krievu kara gūstekņi būvēja Vrsič kalna pārejas serpentīnus, tad priekš sevis arī uzbūvējuši nelielu koka baznīcu, kas ir interesants objekts nelielai 10minūšu pieturpauzei. 2016.g. par godu baznīcas simtgade tās pasākumu pat apmeklējis Putins.
Mani gan šajā pauzē vairāk nodarbina prāts ar redzēto zīmi par slēgto Vrsič kalnu pāreju ceļu remontu dēļ. Informācija nav viennozīmīga tāpēc nolemjam mēģināt braukt tālāk. Bez liela pārsteiguma, tomēr pēc 10min atduramies pret bloķējošu zīmi. Ar visu to kaut kāda kustība tālāk ir redzama, tāpēc īsti nevar saprast ko darīt. Tik pat apmulsusi jūtās arī moču četrotne. Mums paveicās, ka lejā brauca būvdarbu vadītājs, kas labi runāja angliski un izstāstija faktisko situāciju. No 7:00 līdz 17:00 notiek būvdarbi un izbraukt var tikai ar velo un močiem. Kompānijai nospīd, bet mums jābrauc apkārt. Pēc konsultācijas nonākam pie secinājuma, ka jābrauc caur Itāliju uz Soču un Trento, kas ir aptuveni 2h līkums, bet vismaz pa skaistu ceļu. Varējam arī nebraukt speciāli Sočas ielejā, jo netiekam arī uz otro skatu punktu tā paša ceļa remonta dēļ uz pārejas, tikai no otras puses. Bet nu neko, vismaz pavizinājāmies pa Sočas ielejas serpentīniem pēc kuriem Madara arī atbrīvoja vietu vēderā pusdienām.
Uz pusdienām piestājam Kobarid ciematā. Šis laikam ir populārs galamērķis kalna upes Sočas kajakotājiem. Šobrīd protams nav sezona, tāpēc valda klusums. Pēc nelielas kāju izlocīšanas pa pilsētu piesēžam vietējā kafejnīcā. Pasūtiju, kas man likās kartupeļu pankūkas ar sieru, bet faktiski bija kartupeļu šķēles ar milzīgu siera kluci. Tā esot tradicionāla slovēņu uzkoda šajā reģionā. Madarai klasika – cēzara salāti. Satiekam arī pirmo slovēņu runceku, kas iznāk no kafejnīcas virtuves. Izrādija mums absolūti nulli interesi pirms devās tālāk savās gaitās.

TRIESTE, ITĀLIJA

12.05.2025: No Kobarīdas brauciens kilometru ziņā nav garš, taču līkumaino kalnu ceļu dēļ tas prasa gana daudz laika. Esam arī nedaudz iekavējuši grafiku slēgtās Vršič kalnu pārejas dēļ.
Iebraukšana Triestē ir ļoti skaista. Braucam gar piekrastes klints augšpusi, pārskatot plašo Adrijas jūru. Pēc viegla iespringuma tomēr atrodam, kur novietot auto. Noder aplikācija, ko izmantojām jau Boloņā – ar tās palīdzību operatīvi samaksājam par stāvvietu. Par divām stundām – tikai 2,15 €. Ļoti demokrātiski.
Mums ir aptuveni divas stundas, lai “izskrietu apli” pa Triesti. Nav kāds viens konkrēts objekts, ko noteikti redzēt, bet pilsēta pati par sevi ir šarmanta piekrastes Itālijas pērle ar apmēram 180 tūkstošiem iedzīvotāju. Aizejam uz galveno laukumu – Piazza Unità d’Italia. Kā jau itāļiem raksturīgi, gandrīz katra otrā ēka ir izrotāta ar detalizētiem ornamentiem, skulptūrām, kā arī laukumu strūklakām un statujām.
Pilsētā ieplūst arī kanāls – Canal Grande di Trieste, kas no viena skatu punkta nedaudz atgādina Venēciju. Un kāpēc gan lai neatgādinātu – pāri Triestes līcim Adrijas jūrā līdz Venēcijai ir tikai apmēram 100 km.

PIRANA, SLOVĒNIJA

12.05.2025: Dodamies uz ceļojuma tālāko punktu – Piranu, nelielu jūras kūrortpilsētu Slovēnijas dienvidrietumos, Adrijas jūras krastā, pie pašas Horvātijas robežas. Pēc saimnieka norādēm atrodam publisko stāvvietu, jo vecpilsētā ar auto iebraukt nedrīkst. Tehniski iespaidīgi – stāvvieta ar septiņiem pazemes stāviem. Pamatīgs projektēšanas darbs, lai šādu bedri izbūvētu tieši pie jūras.
Tālāk seko 7–8 minūšu gājiens līdz vecpilsētai, kur jāsatiek mūsu naktsmāju saimnieks. Apartamenti atrodas tieši blakus Tartinijev trg – Piranas galvenajam laukumam, nosauktam par godu slavenajam vijolniekam Džuzepem Tartīni, kurš dzimis tieši šeit. Bet nu slavens viņš varbūt ir tikai slovēņiem, jo mēs protams par viņu neko nezinām.
Maza, bet omulīga istabiņa ar balkonu un jumta terasi pašā vecpilsētas sirdī. Mūs sagaida welcome drinks – pudele baltvīna. Iekārtojamies, un pēc tam uz terases mazliet uzēdam un sazvanāmies FaceTime ar Grobiņu. Kamēr runājamies, pa kaimiņu jumtiem šiverē trīs runči – sildoties vakarā saulē visi trīs laiski pastaigājas kā pa promendādi.
Vakarā vēl izmetam loku pa naksnīgajām Piranas ielām. Pa promenādi aizejam līdz pilsētas galam, kur atrodas Nāras statuja (Morska deklica) – vietējā leģenda jūras iemiesojumā. Pilsētā nav kanālu, bet ieliņas ir tik mazas, šauras un ar straujiem pagriezieniem, ka apmaldīties ir tikpat viegli kā Venēcijā. Labi, ka vecpilsēta ir neliela, un, ja pieturies aptuveni pie viena virziena, gana ātri atkal nonāc līdz līcim.
Nedaudz sagribas kaut ko iekost, tāpēc piemetamies Trg 1. maja jeb 1. maija laukumā uz fritētiem kalmāriem un astoņkājīšiem. Vienkārši, jūras gaumē un šķietami autentiski.
Interesants fakts: Piranā atrodas viens no vecākajiem jūras sāls ieguves reģioniem Eiropā – Sečovljes sāls lauki darbojas jau kopš 9. gadsimta, un sāls te tiek ievākta ar rokām, izmantojot tradicionālas metodes. Šos laukus redzēsim rīt, dodoties tiem garām pa ceļam uz citu piejūras mazpilsētu Horvātijā – Umagu.

UMAGA, HORVĀTIJA

13.05.2025: Šodien tomēr nolemjam atzīmēties arī Horvātijā. Brauksim uz piejūras pilsētu Umag, kas atrodas 30min brauciena attālumā. Šī Adrijas jūras zvejnieku pilsēta ir maza, aptuveni 2 Grobiņu izmērā.
Ostas daļu izstaigāt var aptuveni 15-20min laikā. Restorānu ēdienkārtes un arī tas ko dzirdam no viesmīļiem, skaidrs, ka galvenā mērķauditorija šeit ir vācu pensionāri. Visas ēdienkartes primāri ir vāciski un tikai tad angliski vai citā valodā. Arī sazināties šajā valodā vairums apkalpojošais personās šķietami prot. Kāpēc nez tā? Turklāt man vispār likās, ka šī ir maza klusa pilsētiņa bez īpaša tūristu pieplūduma. Bet izrādās, ka vasarā te visu gāž riņķī. Šobrīd maijā gan vēl viss kluss, mierīgs un omulīgs.
Tā kā konkrēta grafika nav un laiks atļauj tad nolemju (Madara liek 😬) doties pie vietējā matu griezēja. Friziere labi runā angliski un ir runīga. Izstāstīja, ka vasaras mēnešos šeit viss paliekot par ~50% dārgāks un pat pēc pārtikas vietējie braucot uz salīdzinoši netālo Itālijas pilsētu Triesti, kur bijām vakar. Traki ar tiem tūristiem.
Dzerot cafe palasam par šo pilsētu. Interesanti, ka tā agrāk bijusi Venēcijas republikas sastāvā. Un tas patiesībā uz mazajām ieliņām ir arī ieraugāms, ja pievērš uzmanību. Gana daudz ir Venēcijai raksturīgās sārtās mūra mājas ar zilajiem koka slēģīšiem pie logiem. Arī visi vietu nosaukumi tiek rakstīti divās valodās. Vietējā horvātu un itāļu valodās.

PIRANA, SLOVĒNIJA

13.05.2025: Atgriezušies no ārzemēm un nelielas atpūtas viesnīcā dodamies Piranas pilsētas ielās. No sākuma uzkāpjam pilsētas mūrī pie pašas baznīcas torņa. Šeit nācu mērķtiecīgi ar domu kāpt augšā tornī. Tomēr, lai arī ieeja maksāja vien 3.5€, no pilsētu ietverošā mūra paveras tik panorāmisks skats pār Piranas sarkanajiem māla dalstiņu jumtiem, ka tiešām liekas tie daži papildus metri augstāk skatam neko baigi nemainīs.
Izejam arī pa gaismu caur promenādi un gan pilsētas nāru. Cilvēki, protams vairāk nekā vakar pašā vakarā, bet tāpat to šobrīd šeit ir ļoti maz. Kafejnīcās aizpildīti 1-2 galdiņi. Mums tas protams ir labi. Cenas nedaudz zemākas, nevaram palikt bez pusdienām un vienmēr ir pieejams galdiņš ar labāko skatu.
Aizdodamies līdz vecākajai bākai Adrijas jūrā, kas vēlaizvien darbojas. Pavisam neliela bāka, kas signalizē iebraukšanu Pristanišče Piran jeb Pieanas piestānē.
Uzrāpjamies arī uz Oljčna pot, kas ir pavisam parasta iela, bet no tās arī paveras skatas pār vecpilsētas jumtiem ar baznīcas torni centrā.
Ir laiks meklēt pusdienas un nonākam tajā pašā vietā, kur vakar. Pie lodziņa kā kioskā pasūti savu zivi un tad gaidi kad tur pat to iedos. Apēdam ļoti garšīgi grillētu foreli un asari. Tās pasniedz ar tādu eļļainu ķiploku mērci un kartupeļiem ar zaļumiem. Tiešām garšīgi.
Centrālajā laukumā baigā rosība. Bet vietējo rosība, ne tūristu. Bērni spēlē futbolu, jo tas acīmredzami ir vienīgais gana liels un līdzens laukums, kur tāda aktivitāte ir iespējama. Pēc krekliem spriežot mačs pamatīgs – Viegli apvēlies Messi pret Ronaldo un Mbape. Uzvarētājs nav zināms.

POSTOJNA ALA

14.05.2025: Šodienas galvenais objekts Postojna ala, kas ir šī ceļojuma otrs objekts ko varēsim atzīmēt savā ceļojumu grāmatā ar 500 galamērķiem. Šī alu sistēma ir lielākā Eiropā. Tā sniedzas 115m dziļumā no zemes virsmas un ir vismaz 24km gara. Ekskursija sākas ar 15min braucienu alā ar vilcieniņu, jo tik garu distanci “nabaga tūrists” nevar noiet. Pēc tam aptuveni stundu gara pastaiga pa noteiktu maršrutu cauri lielajām “zālēm”. Lai arī process ir viens, bet mainīgo apstākļu un minerālu dēļ caur kuriem iztek ūdens virszemē katrā zālē stalaktītu veidojumi ir citās nokrāsās. No spilgti dzirksteļoši baltiem līdz tumšiem māla sarkaniem toņiem. Alu augstums vietām pat sasniedz 14m augstumu. Iespaidīgi! Karstā vasaras (pavasara) dienā, kāda ir arī šodien vari šeit atveldzēties, jo temperatūra alās nepārsniedz +10 grādus.
Šajās alās dzīvo arī leģendārie “Baby Dragon” jeb Proteus anguinus. Akls un bāls abinieks, kurš ir aptuveni 30cm gara ķirzakai līdzīga radība ar 4 mazām kājelēm. Agrāk vietējie tiešām esot uzskatījuši, ka tie ir drakonu mazuļi. Tiem ir neticama spēja izdzīvot. Proteus dzīves ilgums ir ap 100 gadiem, turklāt skarbajos alas apstākļos tas bez pārtikas var izdzīvot pat vairākus gadus. Lai arī tiešā veidā drakonu bēbītis nav saistīts ar Ļubļanas zaļo pūķi tomēr arī šeit redzams, ka slovēnim ir kaut kāds vilkne uz tiem mītiskajiem pūķiem. 🐉

PREDJAMA GRAD

14.05.2025: Alas biļetē tika iekļauts arī Predjamas pils apmeklējums. Man sākotnēji likās, ka kaut kur iepriekšminētajā alu sistēmā būs šī pils, jo tā taču saucas “lielākās pils pasaulē, kas izbūvēta alā”. Bet izrādās, ka jābrauc ar auto 9km uz blakus esošo pilsētu Predjamu.
No ārpuses pils izskatās diezgan iespaidīgi. Tiešām ēka paslēpusies zem klints un staigājot pa pils iekštelpām redzams, ka dažas no iekšsienām ir faktiski klints, bet kopumā šī pils lielāku iespaidu rada pa gabalu, ne staigājot pa to.
Interesanta bija dzeramā ūdens savākšanas sistēma. Tā svaāc no klients izfiltrēto ūdeni pils augšdaļā un tad pa pārdomātu noteksistēmu tiek piegādāta uz atsevišķām telpām pilī. Pilij blakus esošais strautiņš, kas arī faktiski tek caur pili netika izmantots dzeršanai, jo to ienaidnieki viegli varēja saindēt.
Tur pat pils piekājē arī papusdienojam. Saucās it kā vietējās ģimenes mājas virtuve, bet faktiski vairāk likās pēc Lidl saldētavas sortimenta. Nu vismaz paēduši esam.

ĻUBĻANA – KOKTEIĻU VAKARS

14.05.2025: Tagad laiks doties atpakaļ uz Ļubļanu, kur jānodod arī mūsu baltais merītis. Visu ceļojumu izbraucām ar vienu bāku. Diezgan ekonomisks tas aparāts. Izbraucām arī kalnu reģionu serpentīnus un Slovēnijas autobāņus. Kopā aptuveni 700km. Tas viss ar vienu 35L bāku.
Kaut kā nejēdzīgi maldamies pa Ļubļanas ielām ar mašīnu pirms beidzot izdodas atrast vajadzīgo ieliņu, kur jāatstāj mašīna. Tālāk viss veiksmīgi.
Pēdējo nakti paliekam ArtHotel, kas atrodas pašā vecpilsētā. Necerēti pa logu redzam arī Ļubļanas pils karogu torni. Pēc nelielas atpūtas un pāris darba e-pastiem dodamies ielās.
No pirmās dienas Ļubļanas pilī manī izraisīja interesi alkoholiskais kafijas kokteilis Espresso Martini. Slovēnijas masu aliņu Union vai Laško man galīgi vairs negribas, tad šodien eksperimentālos nolūkos varētu pamēģināt ko citu. Tur pat pie viesnīcas pēc Google maps ir ļoti augsti novērtēts kokteiļu bārs, kur atrodams arī manis meklētais dzēriens. Uz vietas gan konstatējam, ka espresso aparāts ir salūzis un pie tā šeit netiksim. Dosimies tālāk meklēt.
Vakariņas paēdam uz gājēju ielas Ciril-Metodov trg tradicionālā slovēņu restorānā Sokol. Ēdu sēņu zupu maizes bļodā un grillētus kalmārus. Madara tiek pie lielopa ar grillētiem dārzeņiem. Ēdiens ļoti garšīgs, bet ārā uz vakaru tāds vēss un ass vējš, tāpēc sēdēšana ārā tāda nosacīti patīkama.
Pirms došanās mājās beidzot izdodas astrast minēto espresso martini. Ja garšo melna kafija, tad garšo arī šis, tikai baigi nevar aizrauties, jo katrā kokteilī ir tiešām arī viena espresso porcija.,

LJU-RIX

15.05.2025

Kopējās izmaksas:

Dzīvošana (naktsmājas, ēšana): ~1 300 EUR
Transports (avio, autonoma, degviela, sabiedrikais): ~500 EUR
Izklaides: 450 EUR
Kopā: ~ 2 300 EUR –> Jeb divatā ~290 EUR dienā