MALAGA, SPĀNIJA: ROAD-TRIPS

Datumi: 29.03.2022 – 09.04.2022

RIX-AGP

29.03.2022: Pēdējos divos gados jau esam pieradināti pie nestabiliem ceļošanas apstākļiem – arī šis brauciens nav izņēmums. Vēl nedaudz vairāk kā nedēļu pirms izlidošanas Madara beidzot nenoturējās un uzņēma Covidu. Par laimi viss veiksmīgi un ar vieglu pārslimošanu. Izolējāmies katrs savā istabā, lai pie vīrusa netiktu arī es, jo man vairs nebūtu laika izslimot – vismaz legāli, kā to paredz epidemioloģiskā likumdošana. Tiesa tā izolēšanās arī tāda stipri nosacīta viena dzīvokļa ietvaros.
Iepriekšējā dienā pirms izlidošanas Madara nesaprot, kas viņa ir. Laiku nesola izcilu un kā parasti – mums ir tikai rokas bagāža, lai tiktu saglabāta mobilitāte un zemas avio izmaksas. Arī ceļojuma ilgums vidēji ilgs – 10 dienas, tāpēc krāmēšanās process samērā stresains un rezultējas tajā, ka guļam knapi 4h.
Lidojums agrs – 6:45, bet vismaz visa diena būs jau galamērķī. Dosimies nepilnu divu nedēļu Spānijas dienvidu reģiona Andalūzijas ceļojumā! Sākuma un beigu punkts – tālākā uz dienvidiem lielā Eiropas pilsēta – Malaga.

MALAGA: PLAZA SAN PABLO

29.03.2022: Pēc agrā lidojuma pusdienlaikā jau nedaudz vājumiņš. Brokastis Malagas vecpilsētā izvērtās finansiāli izdevīgas – viesmīlis pie 18€ rēķina no 50€ izdeva 45€ atlikumu. Atstājām 2€ dzeramnaudu par labu servisu un devāmies tālāk! ☺️ Lai nebūtu ilgi jāstaigā ar somām palūdzu vai nevaram ierasties naktsmājās ātrāk – var! Līdz apartamentiem no vecpilsētas nepilnas 15min ar kājām. Dodamies uz San Pablo laukumu, kas atrodas tieši blakus guļvietai.
Naktsmājas atrodas interesantā, krāsainā Spānijas pilsētām raksturīgi šaurā ieliņā. Apartamentiņš minimāls, bet viss nepieciešamais ir. Pa logu redzams San Pablo baznīcas tornis. Pagaidām viss labi!
Pa istabas logu redzamais tornis ir San Pablo baznīcas augstākais punkts, kas sniedzas 50m augstumā. Ar vairākām būtiskām pārbūvēm baznīca šeit atrodas jau no 17.gs.

MALAGA: LA MANQUITA

29.03.2022: Pēc ļoti nepieciešamā power-napa dodamies atkal ielās. Atpūšoties izliku aptuvenas vadlīnijas, kur šodien iesim. Galvenais punkts – Malagas katedrāle (Catedral de la Encarnación de Málaga). Pa 10€ no cilvēka ieeja pašā baznīcā un gājiens pa 200 pakāpieniem uz Andalūzijas otras augstākās katedrāles jumta. Kā jau liela daļa šie vēsturiskie dievnami Malaga nav izņēmums savā gigantiskumā. Būvniecība sākta 1528.g., bet pabeigta nav līdz šodienai. Tas devis arī baznīcas iesauku La Manquita jeb Vienrokainā dāma. Tāds tautas nosaukums radies, jo viens no plānotajiem torņiem netika uzbūvēts. Ir bijuši vairāki mēģinājumi projektu tā orģinālajā izpildījumā realizēt, bet vietējo iedzīvotāju un pašvaldību pretestība to nav ļāvusi. Kā daudzas Andalūzijas milzīgās katedrāles arī šī ir ļoti miksēta stila veidojums – interjers izbūvēts renesanses stilā, bet ārpuse- baroka. Altāris gotikas stilā. Vismaz divi metri diametrā kolonnas, augstumā vismaz 30m. Neracionāli, neizmantojami, neefektīvi, bet absolūti grandiozi!
Romiešu Forums (El Teatro Romano) sagaida kopā ar vismaz 4 runcekiem. Varbūt kāds vēl bija kur nolīdis. Pats forums kaut kā neatstāja tādu iespaidu kā varētu gaidīt. Iespējams nedaudz sagurums un izsalkums pie vainas, tāpēc šobrīd galvenais uzsvars uz vēdera problēmas risināšanu. Tomēr ir vērts izcelt, ka šis ir vecākais Malagas piemineklis, kas uzbūvēts 1.gs. p.m.ē.
Pusdienvakariņās nonākam Lounge Bar Plaza, kas atrodas smuki izbūvētā promenādē uz pusalas. Vienā pusē slavenā Malaguetas pludmale, otrā ostas tūristiskā daļa. Madara paliek pie drošām vērtībām – margaritas pica, man jūras velšu paelja. Abi gardi paēduši.
Pa dienu izgājām caur galveno ielu Calle Marques de Larios. Tur bija tādas kā arkas, kas visdrīzāk uz Lieldienām tiks izgaismotas, bet šodien vēl nē, kaut arī cerējām, ka pēc satumšanas tās varētu ieslēgt. Starp citu Calle Larios tiek uzskatīta par valsts elegantāko ielu un likumsakarīgi, ka šeit ir arī viena no dārgākā komercīrēm valstī priekš tirgotājiem.

MALAGA: ALCAZABA

30.03.2022: Šodien pa taisno uz dienas galveno mērķi Alcazaba. Ok, beigās izmetām tomer līkumu caur tirgu Mercado de Atarazanas. Olīvu cienītājiem paradīze. Lielas, mazas, zaļas, melnas, pilnas, tukšas – viss ko vēlies. Mēs aprobežojamies ar izteiksmīgām svaigi spiestām sulām. Man mango/apelsīnu, bet Madarai apelsīnu. 2.5€ gab.
Veiksmīgi atrodam biļetes Alcazaba (nozīme – citadele) cietoksnim, kurā uzreiz arī dodamies iekšā. Šis ir viens no diviem Malagas cietokšņiem. Zemākais no abiem, bet tāpat interesanti un visaptveroši skati pār Malagas ostu un vecpilsētu. Tiek uzskatīts, ka Alcazaba ir Spānijā vislabāk saglabātais mauru cietoksnis ar dubultajām sienām (ārējā citadele un iekšējā citadele). Interesanti izbūvētas lietus nokrišņu drenāžas. Uzskatāmi redzams kā no pašas pils augšas pa mazu gropi ietvēs aiztek lietusūdens neapludinot šaurās, laberintveidīgās ejas. Tās tomēr izbūvētas pirms tūkstots gadiem! Citadele būvēta no 1057. līdz 1063.g.
Pēc aptuveni 1.5h pastaigas nedaudz jāatpūšas pirms došanās uz otro cietoksni. Iestiprināmies ar cafe pie Romiešu foruma restorančika ar diezgan foršu nosaukumu – El Pimpi. Kafija stipra, laba un par ļoti demokrātisku cenu, ņemot vērā to kur atrodamies – 1.8€ gab. Atpūtas brīdī pameklējot kādu vēsturisku informāciju noskaidroju, ka no Romiešu teātra ņemti materiāli Alcazabas būvniecībai. Tāpat tiek uzskatīts, ka cietoksnis uzbūvēts uz kādas romiešu iesāktas būves pamatiem.

MALAGA: GIBRALFARO

30.03.2022: Lai tiktu uz otro cietoksni – Gibralfaro, jāveic diezgan normāls kāpiens augšup 130m augstajā kalnā. Taka sakopta un viegli ejama, bet savas 30min aiziet. Pa ceļam gan arvien augstāk ceļoties paveras palšāka panorāma pār pilsētu, līdz beidzot var ieskatīties slavenajā Malagas vēršu arēnā – La Malagueta. Šķiet, ka liela daļa no tūrisma kartītēm tapušas uz šīs takas.
Augšā tikuši secinām, ka šis cietoksnis pats par sevi nav tik interesants kā Alcazaba. Bet kā jau minēju iepriekš, tāpēc, ka tas ir augstāks – tālāk var redzēt. Loģiski, ka 14.gs. cietoksnis būvēts, kā militārs objekts, bet interesanti, ka tas tāds uzturēts līdz pat 1925.g. Savos ziedu laikos tika uzskatīts par visgrūtāk ieņemamo cietoksni Ibērijas pussalā. Tam ir 2 mūra rindas un 8 aizsargtorņi. Mūra sienas zig-zagā savienojas ar zemāk esošo Alcazaba cietoksni.
Uzkāpuši augšā iekārtojāmies bāriņā, kas atrodas cietokšņa mūru ieskauts.
Bārs La Terrazita, kur pa 10€ sanāk 0.5L Malagas aliņš, vīna glāze ar kaudzīti un ūdens pudele. Ir ļoti labi tik tūristiskai vietai. Vīnu tiešām nežēlo. Rindā pirms manis džekam ielej glāzē vīnu tā ka paliek kāds 1-1.5cm no augšas. Viesmīle saprot, ka pudelē palika “siekala” un izlej to arī. Džekam nācās nodzert pa taisno no bāra letes, savādāk nebija iespējams aiznest guvumu.
Taisoties prom uzrodas draudziņš vāvere. Apmeklētāju vidū uzreiz kļūst par zvaigzni. Visi metas bildēt. Dzīvnieks no cilvēkiem nebaidās, acīmredzot nav pirmo dienu šeit…

MALAGA: PLAYA DE SAN ANDREAS

30.03.2022: Nepilnas piecas stundas pavadītas izšujot cietokšņus. Tagad jāsaprot, kas mēs esam. Plkst. 19:00 no vilcienu stacijas jāsavāc mūsu vāģītis. Tātad atlikušas vēl nepilnas 4h. Nevaram saprast aiziet mājās atpūsties vai turpināt lavierēt pa ielām. Nolemjam staigāt. Aizejam uz Playa de San Andres pludmali. Pa ceļam ejot uznāk tomēr besītis un nometamies melnajās pludmales smiltīs. Man pat izdevās uz dažām min iemigt. Tiku tomēr pie sava power-napa. Kamēr es krākuļoju ausis un mati piepūstas pilnas ar melno smilti pludmales. Priekš pilsētas, kuru gadā apmeklē 16 miljoni tūristi (pieņemu, ka pirms Covid dati), kā arī pēc statistikas ir 300 saulainas dienas gadā – pludmales tādas neomulīgi melnas. Bet mēs jau laikam izlutināti šajā ziņā ar Latvijas mīkstās miltveidīgās smilts pludmalēm.
Vēl pirms dodamies uz Avis, Taco Bell’ā iestiprinamies kesadiljām. Tad arī laiks saņemt mūsu mazo rumaku – Fiat 500 hibrīds.

CAMINITO DEL RAY

31.03.2022: No Malagas brauciens aptuveni stundu garš, bet tā kā nav līdz galam skaidra loģistika, kur-kas-kad, tad izbraucam laicīgi. Taka ir noslogota tāpēc, lai to apmeklētu jārezervē iepriekš konkrēts ierašanās laiks. Mūsu starts plānots 10:00. Izbraucam nedaudz pirms astoņiem, jo jāņem vērā arī mazās mašīnītes faktors un serpentīni. Fiatiņš gan godam tika galā un viss ok. Ieprakojamies pie pašas ieejas, jo esam viena no pirmajām grupām, kas šodien ies iekšā (atpakaļ nākot bija ļoti garas rindas gar ceļmalu. Vēlāk braucot drošvien parkings būtu stresaina problēma, kas jārisina).
Taka izbūvēta 1905. gadā, lai strādnieki varētu pārvietoties un pārvietot materiālus no Dambja “Chorro falls” uz HES “Gaitanejo falls”. Caminito del Rey tulkojumā nozīmē Karaļa mazā taka (Karalis Alfonso). Agrāk uzskatīta par bīstamāko taku pasaulē, jo 1999-2000.g. vien 5 cilvēki šeit gāja bojā. Tad objekts tika slēgts līdz pat 2015. gadam. Šajā laikā tika veikta apjomīga pārbūve tā, lai droši varētu pārvietoties. Kopš maršruts atkal atvērts aptuveni 300 000 apmeklētāji gadā ierodas to apbrīnot.
Pārgājiens sākas ar caurumu klintī, kur aptuveni 1.5km jāiet pa grantētu ceļu līdz oficiālajam startam, kur izdala ķiveres. Bijām ieradušies laicīgi un mūs ielaida 40min ātrāk iekšā pirms biļetes laika.
Taka ved pa klintīs iecirstām koka laipām starp diviem milzīgiem akmens masīviem. Mute vaļā. Klintis uz augšu milzīgas, bet tajā pašā laikā arī kritiens lejā pietiekoši iespaidīgs, jo laipas izbūvētas aptuveni 100m augstumā virs Rio Guadalhorce upes. Ik pa laikam vēl redzamas vecās laipas, kuru dēļ taka tika saukta par bīstamako pārgājienu pasaulē. Redzot kādas tās bija, nerodas jautājums – kāpēc tāds apzīmējums.
Cilvēki ir diezgan daudz, bet drūzmas nejūt. Laikam tāpēc, ka ~5km garajā maršrutā visi izretinājušies meklējot labāko foto stūrīti. Tādu ir vairāk nekā spēj saskaitīt, līdz ar to sastrēgumi neveidojas kādā konkrētā vietā. Interesanti, ka pretējā klintī izcirsts tunelis pa kuru brauc arī vilciens! Vienu pamanījāmies arī redzēt.
Taka ir vienvirziena. Finišā sagaida busiņš, kas pa 3.1€ mūs aizved uz starta pozīciju. Iespaidiem bagāts rīts! Tālāk uz Rondu!

RONDA

31.03.2022: Pa ceļam uz Rondu sāka diezgan spēcīgi līt lietus. Labi, ka tāds mākonis neuznāca Caminito del Rey takā. Būtu skumjais. Aptuveni pēc stundas brauciena esam Rondā. Pilsēta salīdzinoši neliela ar 35 tūkst. iedzīvotājiem.
Lavierējot pa mini izmēra ieliņām pēc vairākiem piegājieniem nolemjam palikt parkingā, kas atrodas labu gabalu no naktsmājām, bet vismaz ir vieta. Apartamentā mūs sagaida spāņu onka, kas labi runā arī angliski. Ielaiž mūsu 3-stāvīgajā apartamentā Casa Duende del Tajo, kas uz nakti maksā 60€. Ir vērts izcelt, ka trešais stāvs ir terase ar skatu uz Rondas galveno apskates objektu – Puente Nuevo tiltu. Ja paliec Rondā noteikti iesaku šo vietiņu kaut vai tikai tās terases dēļ!
Nedaudz pasīņojam mūsu terasē un dodamies ielās.
Pilsētas galvenais objekts, protams ir Puente Nuevo tilts, kas savieno pilsētas abas puses pāri Guadalevin upei, kas atrodas 120m dziļajā El Tajo aizā. Šis ir jaunākais no kopā 3 tiltiem, kas pilda tādu pašu funkciju. 66m garajam tiltam ir diezgan sena un notikumiem bagāta vēsture. Sākotnēji 1735.g. uzbūvēts, kā vienlaiduma tilts, tomēr ātrās, un ne pārāk kvalitatīvās būvniecības dēļ tas 1741. gadā sabruka nogalinot 50 cilvēkus. Otrajā piegājienā 1793. gadā tas uzbūvēts ar 3 laidumiem un stabili pilda savu uzdevumu vēl šodien un visdrīzāk to darīs vēl vairākus simtus gadu.
Izejam pa ieliņām un Paseo De Los Ingleses promenādi pilsētas ziemeļu pusē, tomēr stiprais vējš ātri liek mainīt iešanas virzienu. Ātri selfiji, bildes un dodamies pretējā virzienā. Vispār neraksturīgi auksts Andalūzijai pat ja ir marta beigas. Pārejot pāri tiltam un paejot nedaudz ārpus centra pilsētas mūri nedaudz atgādina Levoču Slovākijā, kur bijām pirms 3 gadiem. Mūri lieli un iespaidīgi ar īpaši senu vēsturi, tomēr nepelnīti tūristu aizmirsti. Cilvēku praktiski nav. Lielais vairums uztaisa smukas bildes pie tilta un brauc tālāk. Tas varētu būt arī par iemeslu kāpēc šādas naktsmājas par tik patīkamu cenu šeit ir pieejamas.
Tāpat aizgājām arī līdz Rondas buļļu cīņu arēnai Plaza de Toros de Ronda, kas kā izrādās ir vecākā Spānijā. Tā uzbūvēta 1785.g., tomēr nelielais žīdiņš ņēma virsroku un ieejas maksas dēļ iekšā negājām.
Vakariņās dodamies uz pēc Google Maps izpētē atrasto vislabāk novērtēto pilsētas restorānu Puerta Grande. Vilties noteikti nelika. Kā izdzer vīna glāzi, atskrien džeks to uzpildīt, kā šķīvis tukšs tā to uzreiz aizvāc un atnes tīru. Ēdām jūras velšu miksēto paelju uz diviem. Izcili! 3 dažādas garlenes un rīsi ar nenosakāmas izcelsmes, bet ļoti garšīgām piedevām. Uz diviem kā reize apjomā. Par to visu šķīrāmies no 50€, kas priekš vietas un apmēriem liekas ļoti pieņemami.

GIBRALTĀRA NACIONĀLAIS PARKS

01.04.2022: Tālāk mūsu ceļš ved uz Lielbritānijas aizjūras teritoriju pašos Spānijas dienvidos – Gibraltāru. Pa nakti paliksim Spānijas pusē, jo tā ir būtiski lētāk, bet bēda nekāda. Pie viesnīcas atstājam mašīnu un pēc 20min ar kājām esam šķērsojuši robežu, kas starp citu atrodas faktiski uz lidlauka.
Galvenais uzdevums ir the Big Rock, jeb Gibraltāra Nacionālais parks. Biļetes diezgan dārgas, bet nav šaubu, ka jādodas augšā meklēt pērtiķīšus jeb makakus! 🐒 Kopā no abiem ieeja un pacēlājs 84€. Var nedaudz ietaupīt un iet augšā ar kājām, bet tas prasa papildus laiku, kurš mums īsti nav un enerģiju, kuru mums gribas vēl pietaupīt. Dažu minūšu laikā esam augšā 426m augstajā Gibraltāra klintī. Vietām pūš diezgan stiprs vējš, bet kopumā ir diezgan silts.
Nepaiet ne dažas minūtes, kad sastopam pirmos pērtiķīš-draudziņus. Ir gan lieli, gan mazi. Gandrīz visi arī diezgan komunikabli un omulīgi. Acīgākie uzreiz izrāda izteiktu draudzību tūristiem ar somām. Viens man uzlec uz pleciem. Es priecīgs taisu selfijus, kamēr meitene no muguras pieskrien un saka, ka šis spalvainais žuļiks jau man taisa somu vaļā. Pēc tam izrādījās, ka pārītis, kas mani pabrīdināja arī ir latvieši!
Ir teiciens, ka Gibraltārā briti būs tik ilgi, kamēr būs makaki, jo kara laikā 1779 – 1783 g. Makaki esot sākuši kliegt un trakot tādējādi brīdinot par spāņu un francūžu karaspēka tuvošanos. Tāpēc kad sugas pastāvēšana tika apdraudēta Čerčils pavēlēja no Marokas ievest vēl makakus, lai veicinātu to vairošanos. Tāpat interesanti, ka kara laikā par tiem tikusi turēta rūpe visaugstākajā līmenī – ja kāds no makakiem tika ievainots, tad tas tika vests uz Rojālo Gibraltāra slimnīcu, kur tiem nodrošināja faktiski līdzvērtīgus aprūpes apstākļus kā karavīriem.
Saprotam, ka jāiet tālāk, ja gribam kaut ko arī redzēt bez mankijiem. Nākamais punkts ir gaisa taka – “Skywalk”, kas realitātē ir diezgan netīra stikla platforma un nekādu papildus sajūsmu jau tā izcilajiem skatiem nerada. Vienīgais ar ko šī vieta izcēlās bija stulbs brits, kas mērkaķišiem deva gumijas končas.
Lēnā garā kātojot uz priekšu un ik pa laikam satiekot kādu spalvaino dodamies uz O’Haara’s Battery, kas ir milzīga kalibra lielgabals. Tūristiem pieejama arī neliela daļa no kara laikā izbūvētiem tuneļiem pašā klintī, kur ilgstoši uzturējušies diezgan liels skaits karavīru. Klintī esot izbūvēti tuneļi kopā sasniedzot ap 50km garumu. Iespaidīgi! No lielgabala platformas pāri var redzēt arī Āfriku, kas atrodas nieka ~20km attālumā. Šajā ziņā mums šodien paveicās. Laiks ir labs un redzēt var tālu.
Nonākuši pie nākamā objekta St. Michael’s alas konstatējam, ka tur ir arī kafejnīca un WC. Tad nedaudz iztukšojamies un uztankojamies pirms ceļa turpināšanas. Tā kā Gibraltārs nav ES un šeit ir WiFi tad uz īsu brīdi arī pieslēdzamies ārpasaulei.
Biju redzējis bildes, bet dabā tik iespaidīgu šo stalaktītu alu nebiju gaidījies. Papildus bonusu deva viegli neuzkrītoša mūzika, kas skanēja fonā un ik pa laikam stalaktīti tiek izgaismoti dažādās krāsās. Iespaidīgi! Tāpat ik pēc 7min ir gaismas šovs alas lielākajā kambarī, kur šobrīd izveidota zāle ar 400-vietīgu tribīni nelieliem priekšnesumiem. Orģināli šis kambaris tāds izveidots 2. pasaules kara laikā, kad šeit bija paredzēta ārkārtas gadījumu slimnīca. Tomēr kā slimnīca tā arī ne reizi netika izmantota.
Ceļu turpinām uz Windsor vanšu tiltu, kas stiepjas pāri aizai un ved tālāk uz Apes Den jeb “Mērkaķu migu”. Šeit satiekam, kā izrādas vienu no vecākajām Gibraltāra makaku mātītēm – aptuveni 26 gadus veca. Parunājām ar parka darbinieku, kas pastāstīja nedaudz par dzīvniekiem – izrādās, ka šī vecā dāma pa lielam diktē šī rajona mērkaķu noteikumus. Kopā uz Gibraltāra klints esot ap 300 makakiem, kas sadalījušies 11 grupas.
Saprotot, ka vairs nav nemaz tik daudz laika līdz pēdējam vagonam lejā no kalna nedaudz nākas pielikt soli uz staciju. Galā viss veiksmīgi un laikā esam klāt. Pie paša vagoniņa viens pērtiķis pamanās mani apspert. Ļoti filigrāni man no kabatas izvilka batoniņa iepakojumu tā, ka es pat īsti nemanīju. Beigās sarunājām darījumu – rieksts pret iepakojumu, lai netiktu piesārņota daba!

GIBRALTĀRS

01.04.2022: Sasmēlušies makaku iedvesmu braucam lejā ar gandrīz pēdējo vagoniņu. Sešas stundas paskrēja pilnīgi nemanot. Lai izstaigātu visu Lielo klinti jābrauc augšā no paša rīta. Vai pat jāiet ar kājām vēl agrāk! Palika neliela mazuma piegarša, bet tas tikai apstiprina, ka vieta ir iespaidīga.
Šajā mazajā 1704. gadā britu impērijas ieņemtajā zemē uzreiz ir redzams, kurš ir brits (vai gibraltārietis?) un kurš spānis. Ejam pa galveno uzdzīves ielu, kas tā arī saucās Main street, pa priekšu iet divas apaļīgas ”britenes”, šortos un šļobenēs. Pretī nāk spāniete zābakos un ziemas jakā! Arā aptuveni 17-18 grādi.
Paša Gibraltāra platība ir nieka 6.8km2, tomēr tur pamanās dzīvot 35 tūkst. iedzīvotāji, kas to padara par 5. visblīvāk apdzīvoto valsti pasaulē. Realitātē tā varētu būt pat top3, jo vismaz 2/3 no valsts aizņem klints, kur dzīvo tikai makaki, ne briti.
Uz ielām smieklīgas sarkanās britu rojālā pasta cilindra formas pastkastes. Atgādina vienu no Mr. Bīna sērijām. Radās doma turpināt Vatikānā iesākto lietu un aizsūtīt Vecmāmiņai pastkartīti, tomēr esam to nokavējuši – pasts jau slēgts. Mēģināsim aizsūtīt no kādas Spānijas pilsētas.
Tāpat arī izceļas daudz TV redzētās sarkanās telefona būdiņas. Vienā no tām Madarai mini fotosesija. Uzreiz var atpazīt vietējos – gibraltāriešus. Pēc izskata brits, bet ģērbjas kā spānis un maksā britu naudiņās.
Ejot uz viesnīcu gribējās sagaidīt kādu lidmašīnu, kas nosēstos uz interesantā skrējceļa, kas kalpo arī kā iela kamēr lidmašīnu grafiks to atļauj. Šoreiz neizdevās.
Katrā ziņā pēc šeit pavadītas vienas dienas palikušas ļoti interesantas sajūtas – labā ziņā! Kopējā atmosfēra ir pavisam savādāka nekā blakus esošajā Spānijā. Noteikti radās vēlme šeit atgriezties vēl – iedzert alu britu “pubā” un iedot riekstu makakam! Sūtam domas visumā!

SEVIĻA: SETAS DE SEVILLE

02.04.2022: Aptuveni divu stundu brauciens no Gibraltāra robežas pilsētas La Linea līdz Spānijas 4. lielākajai pilsētai Seviļai. Kā pa ceļam noskaidrojām – 1.2 milj. Iedzīvotāji (aiz Madrides, Barselonas un Valensijas). Sākumā iekārtojamies un noparkojamies mūsu salīdzinoši centrālajā viesnīcā Hesperia Seville. Itkā 4 zvaigžņu viesnīca pa 110€ naktī (jo pēdējā brīdī kad šo nācās rezervēt, tas faktiski bija lētākais variants), bet realitātē tāda maksimāla mazuma piegarša par saņemto pret samaksāto. Visprastākā istabiņa, kurā nav pat čaiņiks. Orģināli bija rezervēts foršs dzīvoklītis AirBnB, bet tā saimnieks 2 dienas pirms ierašanās atcēla rezervāciju.
Pirmais objekts, kur dodamies ir Spānijas laukums jeb Plaza de España. Puslodes formas laukums, kur katrai Spānijas lielākajai pilsētai atvēlēta sava nišiņa ar ģērboni un raksturīgu mozaīku. Mazākajām pilsētām tikai ģērbonis. Laukuma vidū tāds kā Venēcijas tipa kanāls, kur var izbraukt ar laiviņām.
Šodien ir 5. ceļojuma diena, esam diezgan aktīvi kātotāji tāpēc ir sakrājies neliels besītis no savāktajiem km un bagātīgajiem iespaidiem. Tāpēc šodien it kā mēģinam mierīgāk, bet baigi jau nesanāk.
Šodienas galvenais biļešu objekts Setas de Seville. Pa 10€ varam uzbraukt augšā it kā lielākajā koka konstrukcijā pasaulē. Iedvesmota no 6 sēnēm, kas savstarpēji saaugušas. Būve izmaksājusi gandrīz 2x dārgāk nekā orģināli plānots (~100milj.) tāpēc vietējie iedzīvotāji esot baigi protestējuši par tādu šķērdēšanos bez reāla praktiska ieguvuma pilsētvidei. Tomēr šī principā bija vienīgā būve ko zināju braucot uz pilsētu, tāpēc teikt, ka gluži nekāda jēga tam nav nevar.
Izstaigājuši augšas platformu, noskatījušies 15min filmiņu par Seviļu pasēžam kopā ar vietējiem zem sēnēm uz trepītēm. Maksimāli neveiksmīgi atveru ūdens pudeli (kas beigās tomēr bija limonāde) un piešļācu bikšu priekšu tik maksimāli, ka izskatās neesmu paspējis aizskriet uz tualeti!
Pa ceļam mājās nejauši trāpījām uz Krusta gājienu, kas ir ikgadējs pasākums Seviļā 2 nedēļas pirms Lieldienām – svētās nedēļas aizsākšana. Ielas pārpildītas pa malām, vidū lēni tiek nests Jēzus šķirsts, kas tiek pavadīts ar pūtēju un bundzinieku orķestri. Pēc tam parastie mirstīgie pievienojas. Neplānots un necerēts pasākums, bet kā izskatījās, tā izklausījās diezgan iespaidīgi.

SEVIĻA: ALCAZAR

03.04.2022: No trīs iespējamām pilīm (Royal Alcazar, Palaco de Pilatos un Palaco de las Duenas) izvēlējāmies lielāko un dārgāko Alcazar blakus Seviļas katedrālei. Ieeja 13.5€ no cilvēka. Not great, no terrible.
Pilī reāli arī dzīvojot Spanijas princis, kad uz turas Seviļā. Ar jau iepriekš šur, tur redzēto arābisko piesmaku pils izbūvēta ļoti grezna. Viss noflīzēts tradicionālajās zili-baltajās flīzītēs, kur vien iespējams! Iekšpagalmu dārzi tādi, kas citviet atsevišķi uzskatāmi par botāniskajiem dārziem. Pa virsu atpūšoties atspirdzinošus dzērienus dārza kafejnīcā kopā ar pāviem, kas šeit ganās brīvi savā nodabā. Kopā pavadām šeit gandrīz 3h, bet laiks paskrien gana ātri.
Pēc tam atgriežamas vakar atrastā barčikā pie koka sēnes, kur par spīti tūristikajai lokācijai ir ļoti demokrātiskas cenas dzērieniem. Pa 8.5e pasūtam vīna pudeli, bet atnesa mums Riojas vīnu, kas it kā maksā 13.5e. Spāņu valodā iet strīdēties dikti negribējās (un nav jau tā, ka mans 15 vārdu krājums to atļautu), tāpēc samierinājāmies ar to, kas ir. Patīkami, bija tas, ka rēķinā bija ieskaitīts lētākās cenas vīns. Tas nekas, ka visi tie vīni veikalā maksā 2-4e, bet tāpat liekas, ka esi uzvarētājs! Interesanti, ka viesmīle atcerējās Madaru no vakardienas.
Jau lēnā garā dodoties māju virzienā piestājam tapas bārā Casa Manolo, kur sēžot skatlogā pie palodzes ar skatu pret gājēju ielu panašķojamies ar uzkodām vērojot kā cilvēki nesteidzīgi plūst svētdienas vakarā. Jāatzīst gan, ka radies iespaids, ka spāņi nesteidzīgi plūst neatkarīgi no dienas un laika…

KORDOBA: MOŠEJA-KATEDRĀLE

04.04.2022: Izbraucot no Seviļas pirmais uzdevums, kas jāatrisina – jāuztanko vāģītis. 🚗 Daudz nespriedelējot un nedomājot griežam iekšā pirmajā, kas uz bāņa gadās. Shell’ā ielēju 25L un bāka pilna. Neliela kripata vēl bija palikusi, tas nozīmē, ka visdrīzāk fiatiņā salien 30L. Diezgan taupīgs, ka visu šo ceļu līdz šim pa bāņiem un serpentīniem nobraucām ar 25L.
No Seviļas līdz Kordobai (vēlāk izrādās, ka latviski rakstās Kordova) ~140km ceļš un viss pa bāni tāpēc ieliekam kruīzu un gaidam kad būsim klāt.
Sasnieguši naktsmājas, kas nosauktas ASV mums tā arī nesasniegtās Losandželosas vārdā gaidām, kad mums ierādīs parkingu (pirms Covid’a bija izplānots un viss jau sarezervēts ceļojumam uz Kaliforniju, bet tam visam vīruss pārvilka pāri svītru). Gaidot īsa vietējo izrāde. Situācija sekojoša: iekšpagalma laukumiņš ar strūklaku vidū. Tiešām neliels iekšpagalms, pēc latvieša standartiem varbūt vieta 3 mašīnām. Vienu jau aizņemam mēs. Mums apkārt apbrauc viens džeks un aizņem nākamo vietu. Pēc tam iebrauc liels pikaps ar piekabi, pēc tam iebrauc Renault džips, pēc tam vēl atmuguriski iekšā stumjās kravas busiņš. Tas savukārt neapmierināts, ka paralēli viņa stumšanās mēģinājumam brauc vēl nākamais iekšā šajā laukumiņā. Uzsvēršu, ka laukumu neviens šī visa procesa laikā atstājis nav. Beidzot sagaidījuši, kad atnāk mūsu viesnīcas pārstāvis, kas ierāda vietu mums garāžā, kas protams atrodas pa diagonāli pretējā pusē laukumam, no tā kur atrodamies mēs. Visi spāņi kaut ko savā starpā sabļaustās un pāris minūšu laikā izveidojas tunelis starp mašīnām, lai mēs tiktu pie vārtiem uz stāvvietu. Paši vārti ir par kādiem 10cm platāki nekā Fiat 500 ar nolocītiem spoguļiem. Ko tad tur darīt ar kaut kādu parasta izmēra auto?
Istabiņa parasta, maza – iztikas minimums. Daudz jau mums nevajag, bet čaiņiks un ledusskapis noderētu. Interesanti, ka vannas istaba lielāka kā dzīvojamā istaba. Jāuzliek kaut kas uz bidē galda imitācijai un varam dzīvoties pa tualeti.
Arī šodien sakrājies nogurums, tāpēc pirms iešanas ielās es nosnaužos uz brīdi. Labs lēmums.
Vecpilsētā tiešām mini ieliņas. Lai arī pilsētā dzīvo ap 350 tūkst. iedzīvotāju centrā viss liekas kā laukos – tāds patiess. Nav tūristiem izpulētas ielas, vietām pa logu izkarināti palagi un apenes, tantītes nēsā apkārt kaut kur, kaut kādus maisus. Sajūtas noteikti savādākas pēc lielpilsētas Seviļas. Droši vien tas izskaidrojams ar tikai tagad startēto tūrisma sezonu. Un vēl tas covids…
Galvenais dienas objekts katedrāle Mosque-Cathedral of Corboda. Ieejot var pazust kolonnu labirintā. – 856 arkas. Žilbst acis no svītraini raibajām arkām visos virzienos kur vien skaties. Izskatās nedaudz jocīgi. Lai arī populārs tūrisma objekts un būve pati par sevi ir ļoti īpaša gan vēsturiski, gan ģeometriski, bet šoreiz uz mani pārāk spilgtu iespaidu neatstāja.
Pēc nostaigāšanās gribās ēst, bet viss ciet līdz 19:30. Tāpēc nākas vien gaidīt. Sagaidījuši momentu kad spānis pamodies no diendusas ejam vakariņu meklējumos. Nonākam Taberna El Abanico tapu bārā. Madarai vistas salāti man kriketes, kas pildītas ar vistu un kartupeļu biezeni. Nav slikti. Bet it kā nācām šeit pēc dienas piedāvājuma, kur par 11€ pienāktos 3 ēdieni. Skaidrā spāņu valodā tika izstāstīts, ka tas esot tikai līdz plkst. 14:00 jeb līdz diendusiņai. Nākas ēst kriketes.

KORDOBA: PALACIO DE VIANNA

05.04.2022: Šodien no rīta nākas nedaudz pastrādāt. Vismaz bija jēga ņemt līdz mazo kompīti. Grūti gan iet ar to strādāšanu, bet kaut kā saņemos un izdaru, kas jāizdara, lai varam doties mierīgu prātu ielās.
Ielās iešana gan apgrūtināta, jo visu rītu līst, kā arī neko daudz labāku nesola dažu stundu nākotnē. Istabiņa mums šeit, kā bunkurs ar šaujamlūku uz pagalmu, kur ilgstoši pa dienu sēdēt negribas, tāpēc jāvelk vien ārā lietusmēteļi un jākāto uz priekšu.
Šodienas galvenais apskates objekts – Palacio de Vianna. Iespējams tas lietus dēļ, bet principā uz visiem 12 darziem esam varbūt 6-8 cilvēki. Katram pagalmam ir savs stāsts, rūpīgi uzkopti un uzturēti, lai Madara pie visiem varētu sabildēties. Nav tik vienkārši kā varētu likties, jo pie katra objekta jānovelk maska un mētelis, lai izskatītos, ka baigi labais laiks ārā. Ieeja 6€ no cilvēka.
Staigājot pa dārziem paralēli iegūglēju ieteikumus rīcībai pilsētā ja līst. Visas norādes velk uz moderno Mercado de la Victoria – parkā uzbūvēts apjumts tirgus, kur iespējams paēst dažādu kultūru un valstu ēdienus. Interesanta un nepiespiesta vide. Viens ēd meksikāņu ēdienu uzdzerot spāņu vīnu, otrs dzer alu uzkožot itāļu spageti. Mums gan izvēle krīt uz interesanta paskata sautējum-veidīgu ēdienu ar garnelēm un kā vizuāli izskatās – cērmēm pa virsu.
Gaidot alu pa leti aizgāja mums zināms pazīstams draugs prusaks jeb vietējā valodā – Cucharacha 🪳 It kā jau diezgan slikta zīme ēdināšanas iestādījumam, bet nu mūs kaut kā nesatrauca.
Ārā vēl līst, viss ciet, jo spāņi guļ. Nolemjam adaptēties – ejām mājās atpūsties. Es diezgan nopietni piegāju lietai un nogulēju gandrīz 2h. Pieceļoties atkal sāk gribēties ēst. Izlemjam, ka iziesim vēl kādu līkumu pa pilsētu un suvenīru veikaliņiem ar galamērķi tas pats Mercado de la Victoria. Par spīti kukaračām tur ir forša atmosfēra un interesanti ēdieni.
Tirgū visapkārt televizori un visur rāda futbolu. Tiešraidē Čempionu līgas spēle Manchester City pret Atletico de Madrid. Nav jautājumu par kuru jāfano, lai šeit iederētos. Beigās Madara nenoturas un aiziet pēc fritētām šprotēm, tīri garšīgi.

GRANADA

06.04.2022: Šodien diezgan garš pārbrauciens uz Granadu – 185km. Bet tā kā 90% jābrauc pa bāni, tad šim pasākumam nepieciešamas nepilnas 2h. Uz pilsētu braucam ar dalītām jūtām, jo Madara iegūglēja, ka Granadas galvenais objekts Alhambras cietoksnis par ieeju grib 38eur no cilvēka, kas mums šobrīd psiholoģiski vairs nav pa prātam pēc tik daudz apmeklētiem objektiem. Tajā pašā laikā tad rodas jautājums kāpēc mēs vispār braucam uz šo pilsētu? 99 no 100 tūristiem Granadā ierodas tieši šīs pils dēļ. Un kā pēc tam izrādās, šis ir arī Spānijas apmeklētākais tūrisma objekts ar ~2milj. apmeklētājiem gadā.
Viesnīca ir tālāk no centra. Lai taupītu laiku braucam ar sabiedrisko. Pa ceļam atrodu, ka biļetei tomēr vajadzētu maksāt tikai 14e no cilvēka. Rodas cerība. Dosimies uz pili un tad jau manīs. Izkāpjam centrā un uzreiz rodas tāda lielpilsētiska sajūta, lai arī Granadā ir tikai 240 tūkst. iedzīvotāji, salīdzinot ar to pašu Kordobu, kur ir 350k (Ok, tur gan dzīvojāmies tikai pa vecpilsētu). Principā uzreiz arī ejam pils virzienā.
Pēc aptuveni 30min gājiena nonākam pilī. Pirms patiesības noskaidrošanas iestiprinamies ar cafe. Kruasānu mums vairs nedod, jo tas pienākoties tikai brokastu laikā… Pilī tomēr tiksim par atrastajām 14eur biļetēm, kas dod piekļuvi visiem 3 galvenajiem objektiem bez gida. Generalife, Alcazaba un Nasdir dārziem. Tikai uz Nasdir dārzu ir noteikts konkrēts biļetes laiks, kas ir pēc 2h no ieejas brīža.
Pils atrodas kalna galā, kas paver iespaidīgus skatus pār pilsētu, kā arī netālu esošajiem Sierra Nevadas kalnu virsotnēm. Šodien ir apmācies tāpēc redzams, kā kalnu grēdas aiztur prom gribošos mākoņus. Šajā pilī ir visizteiktākās arābu iezīmes no mūsu apmeklētajām. Ja šī būtu pirmā pils ko apmeklējam, tad žoklis noteikti būtu vaļā, bet tagad esam jau nedaudz notrulināti no iespaidiem bagātajām dienām iepriekš. Tāpēc sajūsmas spiedzieni izpaliek, tomēr pavisam noteikti ļoti iespaidīga vieta! Tā pat kā citās pilsētās iepriekš mamma mūs apgādā ar informāciju no ģeogrāfijas grāmatu klāsta, kur visa svarīgākā informācija ir ļoti koncentrēti apkopota.
Pēc pastaigas gribas ēst tāpēc vietas meklējumi ir īsi un ieejam gandrīz pirmajā vietā, kas gadās pa ceļam. Par 14.5eur no cilvēka ir MENU, kas paredz 3 ēdienu kursu. 1. Paelja abiem, 2. Madarai ceptas/fritētas jūras veltes, man vista ar kartupeļiem. Deserts gan izpalika, jo esot beidzies, bet godīgi sakot pēc pirmajiem diviem nebūtu arī vieta. Desertā mums tēja un kafija.
Izstaigājam vēl mazos arābu tirgoņus, kur mammai nopirkām dzeltenas ādas arābu čības. Smieklīgas ar spiciem galiem un kamieļiem.
Aizejam vēl uz it kā autentisko Albaicin rajonu, kas atrodas nelielā pakalnā, no kura arī redzami skaisti skati pār pilsētu. Viena no retajām vietām, kur saskatāma Granadas katedrāle, kas arī ir milzīga, bet tā ir tik blīvi apbūvēta, ka pieejot tai klāt faktiski neko neredzi, jo blakus esošās ēkas ir sabūvētas ļoti, ļoti tuvu.

NERJA

07.04.2022: Lai arī orģinali šodien bija paredzēts netālā Sierra Nevada kalnu takas pārgājiens, man iekšēji bija kaut kāda bremze, ka labāk nevajag. Alternatīvi nolemjam braukt ar minimālu līkumu uz Malagu piestājot uz brokastīm un nelielu pastaigu netālajā Vidussjūras kūrorta pilsētiņā Nerjā.
Un jāsaka, ka labi vien ir, ka paklausījām sajūtām, jo izbraucot uz autobāņa mūsu parks bija redzams. Zem dziļas sniega kārtas… Tam mēs neesam ne fiziski, ne morāli gatavi.
Pirms Nerjas piebraucam apskatīt Acueducto del Aguila. Vēl aizvien funkcionējošs 19. gadsimtā būvēts akvadukts, kas pilsētu apgādā ar ūdeni. Sataisam bildes/selfijus no pretējā tilta un dodamies tālāk. It kā pa taku iespējams nokāpt arī ielejā pie objekta apakšas, bet izvēlamies to nedarīt.
Lai lieki neriņķotu pa mazajām pilsētas ieliņām meklējot laimi stāvvietas izskatā, braucam uzreiz uz lielo maksas parkingu. Turklāt tas atrodas ērti tuvu Nerjas galvenajam foto objektam – Balcon de Europa. Šodien arī patīkami silts un saulains, tāpēc piekrastes bildes sanāk smukas.
Turpat blakus esošajā viesnīcā piemetamies uz brokastīm. Cenas salīdzinoši pieņemamas un varam redzēt Vidusjūru ēdot. Madara izvēlējās angļu brokastis, bet es kontinentālās. Anglim olas ar cīsiņiem un bekonu, bet man kruasāns ar bageti. Beigās gan samainījāmies ar porcijām.
Vieta laba, saulīte arī spīd tāpēc iesīņojam tepat vēl nedaudz. Madara priekš bildēm pasūta mimosu. Apelsīnu sula ar šampīti inčīgā glāzē.
Pastaigājamies vēl pa ieliņām. Visi aktīvi rosās gatavojoties īstajam tūrisma sezonas posmam. Nevarētu gan teikt, ka šobrīd Nerjas ielas ir tukšas. Aizejam uz blakus esošo Playa La Torrecilla. Cilvēki jau sauļojas no paša rīta. Pludmalē Vidusjūras raksturīgi akmeņainās smiltis. Ja mums Liepājā būtu tik dzidrs ūdens kā šeit vai Nicā, tad nekur pasaulē nebūtu labākas kūrorta vietas… nu nav forši tie akmeņi pludmalēs.

MALAGA: PLAYA DE LA MALAGUETA

07.04.2022: Veiksmīgi iekārtojamies pēdējos šī brauciena apartamentos. Kārtējo reizi pierādās, ka viesnīcas nav konkurētspējīgas naktsmājas mūs ceļošanas stilam. Ja gribi sēdēt visu dienu pie baseina un dzert kokteiļus, tad varbūt. Šeit pa mazāku maksu kā nācās šķirties viesnīcā mums ir pilns 3 istabu dzīvoklis.
Šodien principā plages (pludmales) diena, tāpēc pēc nelielas atpūtas dodamies uz Malagas galveno plagi – Malagueta pludmale. Nav gan tik skaista, kā vajadzētu, jo pa ziņām redzējām, ka pagaišajā nedēļā vētra diezgan pamatīgi apskādēja visu piekrasti. Tas gan netraucē tāpat simtiem cilvēku ķert saules starus. Paši spāņi gan vēl mēteļos staigā…
Pirmajā saulainajā dienā pēc stundas esam jau sārti tāpēc dosimies tālāk pretējā gadījumā var nākties nomainīt ādu. Gribu nopirkt suvenīr-zeķes – ar spāņu rakstiem. Veiksmīgi to arī izdaru pa 5€.
Šodien ielas šķiet manāmi dzīvīgākas. Tie daži grādi termometrā un saule debesīs laikam tomēr ļoti daudz ko maina. Izgājuši nelielu loku nometamies bāriņā ar skatu uz katedrāli. Tā teikt – ķeksīša sīnisms uz Calle Molina Lario. Ielas galā sēžam mēs, un otrā ielas galā Vienrokainās lēdijas ”pilnā roka” visā krāšņumā jeb redzams Malagas katedrāles uzbūvētais tornis.
Šovakar samērā bezmērķīgi paklīstam pa vecpilsētas ieliņām ik pa laikam piestājot kādā krodziņā uztankoties. Pirncipā kad gribas uz WC, tad jāiet uz bāru. Una cerveza. Grande por favor! Un beigās La quenta, por favor! Pagor efektivo! Šīs frāzes esmu pieslīpējis.
Pēc šī vakara pastaigas var secināt, ka Malagā visi ceļi ved uz katedrāli, vismaz vecpilsētā noteikti. Grozāmies kā gribam, bet attopamies pie katedrāles.

MALAGA: PASEO DE LAS CURAS

08.04.2022: Tā kā šodien viena no ļoti retajām dienām, kad laiks patiešām ir labs, tad pirmais un galvenais dienas uzdevums (vismaz pēc Madaras domām) ir doties sauļoties. To arī daram uzreiz no rīta, dodoties uz tuvāko pludmali naktsmājām – Playa de la Misericordia. Ir nedaudz pēc plkst. 10 no rīta un Madara ir vienīgais brīvprātīgais sauļotājs. Spānim vēl salst tāpēc citi pamazām sāk ierasties pēc kādas stundas, pusotras. Madaras zosāda kamēr tiek uzņemts saules D vitamīns, varētu izskaidrot kāpēc. Es tikmēr akmeņainajā pludmalē roku bedri, lai sasildītos. Pa to laiku diezgan normāli pievelk muguru. Vēlāk diezgan sarkana palika.
Pēc pasautēšanās procedūras dodamies mājās sagrupēties dienas otrajai pusei. Vēl viena svarīga operācija šodien – atdot nomas Fiatiņu. Pirms tam gan vēl jāpiešpricē nedaudz degviela, jo viens kubiks tomēr nokrities. Jāsaka, ka vāģītis izcili sevi parādīja. Nobraukuši 1000km ielējām tikai 55L degvielas. Pie pēdējo pāris mēnešu degvielas cenām tas ir ļoti patīkams bonuss. Auto atdošana izrādās ļoti vienkārša. Tajā pašā stāvvietā, kur paņēmām, tur noliekam. Aiznesam atslēgas AVIS darbonim un viņš pat neaiziet apskaktīties mašīnu. Tik pārjautā – no damage, full tank? Everything ok, thank you! Vieglākā auto nodošana kāda bijusi!
Kaut ko nedaudz gribas uzkost tāpēc tur pat stacijas pārtikas veikalā nedaudz uzpildāmies arī paši. Nopērkam vakar nedabūtās garneles, mazo vinčiku un aliņu. Dodamies uz Paseo de las Curas parku, kur pirkumus kopā ar papagaiļiem notiesājam. Netālu palmas ēnā uz soliņa kāds spānis laikam nav ticis līdz mājām un siestu aizvada tepat.
Šodien vēl jāpaspēj apēst viens spāņu gardums churros. Eļļā vārīts cīsiņveidīgs objekts. Izvēlamies vietu vecpilsētā, kur šķietami visi ēd tikai čurosus – La Malaguena Churreria. Kopā ar kapučīno mums atnes 4 gab. čurosus un izkausēta kakao krūzīti, kur tie jāmērcē. Pēc garšas principā nav slikti, bet vēlreiz tādus negribas ēst, jo nepamet sajūta, ka faktiski ēdam sacietinātu eļļas pikuci. Vietējās tantes gan tas netraucē un pie blakus galdiņa kopā ar skaļām diskusijām divatā noloka vismaz kādus 6-8 gab.

AGP-RIX

09.04.2022: Šodien finišējam. Ar M135 busiku no mājām 20min laikā esam lidostā. Turklāt par 1.7€ no cilvēka, nevis kā ielidojot 4€/ gab.
Lidosta liela un kā google parasti rāda “as busy, as it gets”. Cilvēki tiešām daudz. Tomēr spāņi diezgan raiti un operatīvi tiek galā ar lielajiem turisto pūļiem.
Liela vēlme pa DutyFree staigāties nav, jo 99% pārliecība, ka pirkts tāpat nekas netiks. Lidojums ir 4.5h, tāpēc stratēģiski pareizi būtu kaut ko jēdzīgu nedaudz uzēst. Vienīgais, kas nav maize vai bagete tiešā veidā ir pica. To arī ņemam.
Kopumā spānis uzņēma labi un viesmīgīligi. Laikapstākļus gribējās krietni labākus, bet nu par to bēdīgs bija arī paši spāņi. Tā vismaz izskatījās zem viņu mēteļiem un kažokiem. Turklāt dusmoties uz dabu ir diezgan bezjēdzīgi.
11 dienās veicām 950km pa Andalūziju. Izbraucot 6 pilsētas ar Gibraltāru (jeb kā mēs to iesaucām – Džibīti) tajā skaitā, kartē aplis izskatās samērā visaptverošs, tomēr skaidrs, ka redzējuši esam tikai aisberga galiņu. Ja man jāizceļ viena vieta, uzreiz prātā nāk Gibraltārs. Kas pat teorētiski nav Spānija, tomēr ļoti iespiedās atmiņā. Ne tikai makaku dēļ. Viss kopā – Lielais akmens, plikie briti uz ziemīgo spāņu fona, sarkanās telefonu būdiņas un pasta kastes, protams arī paši Makaki iespaidīgo klinšu malās!
Labi, ka pēdējās 2 dienās mums bija īstā Spānijas saule, tad varam braucienu iefinišēt uz pozitīvas un saulainas nots.

Kopējās ceļojuma izmaksas:
Transporta izdevumi (avio, auto noma, degviela utt.): ~715 EUR
Dzīvošanas izdevumi (naktsmājas, ēdienreizes utt.): ~1 000 EUR
Izklaides (ieejas maksas, suvenīri, utt.): ~550 EUR
Kopējās izmaksas: ~2 250 EUR
Izmaksas uz cilvēku dienā: 93 EUR