DUBROVNIKA, HORVĀTIJA
Datumi: 19.04.2017 – 27.04.2017
RIX-ISL
19.04.2017: Madarai spriedze. Ko ņemt līdz, cik daudz var ņemt, kā būt. Nav lidojusi gandrīz 10 gadus. Madaras stresu laikam sajuta arī lidostas metāla detektors, jo no visiem, kas iet cauri nopīkst tikai viņa. Izģērba līdz zeķēm, kamēr tika cauri. Laikam kurpes bija tās ļaunās pīkstules. Bet viss ok, lidostā ieradāmies laicīgi un Madaras pirmais tripiņš var sākties.
ISL-DBV
19.04.2017: Uz Dubrovniku lidojam caur Stambulas Ataturk lidostu. Mums komfortabls 3h savienojums. Mamma uzdevusi turku misiju – jānopērk mazie krāsainie maisiņi. Līdz galam nezinot, kas mūs sagaida brauciena galā misiju izpildām uzreiz kamēr ir iespēja – 5 gab. somā.
Izkaujam pa Starbucks cafe un lēnā garā kustamies uz mūsu geitu, jo visus veikalus, kā muzejus jau apstaigājām.
DUBROVNIKA, HORVĀTIJA
19.04.2017: Viss pēc grafika. Esam laicīgi nosēdušies un uz busiņu, kas aizvedīs līdz ~20km attālajai Dubrovnikai, jāgaida tikai kādas 15min un atkal esam ceļā.
Parādās vietējie kalnu serpentīni pa kuriem jābrauc ~30min līdz pilsētai. No blakus sēdvietas pa logu bildēšana jau iet vaļā uz pilnu jaudu.
Busiņš mūs izsēdina pie vecpilsētas vārtiem. Līdz mūsu naktsmājām – Guest House Raguž jākāto kādas labas 30min pret nebeidzamu klanu.
Samērā veiksmīgi ar minimālu maldīšanos visu atrodam. Sagaida pensīšu pāris ar atslēgām. Ļoti viesmīlīgi, sagaida ar apelsīnu sulu un ierāda mūsu apartamentus. Vienīgais mīnuss, ka ne vārda angliski nesaprot. Bet eiro (jeb horvātu kunām) un pirkstu valodā saprotamies gana labi.
Nometam somas un izmetam nelielu līkumu pa pilsētu. Bet pa lielam jau nāk miegs un jāiet mājās gulēt, lai rīt celtos ar jaunu sparu pilsētas izpētei.
DUBROVNIKA: VECPILSĒTA
20.04.2017: Pirmā pilnā diena. Varbūt nav tik silts cik gribētos, bet ja būtu +30 grādi arī būtu grūti. Nezinot ko sagaidīt no laikapstākļiem esam gatavi gan lietum, gan +10, gan +30.
Madarai pirmās palmas un pirmais tirkīza zilais ūdens, tāpēc bildes vajag daudz un visur. Līdz ar to iešanas temps samērā lēns, bet mēs nesteidzamies. Lēni un stabili dodamies vecpilsētas virzienā.
Iesim pa pilsētas mūriem apkārt. Ņemot vērā, ka nekas vairāk par skatu uz jūru un vecpilsētas jumtiem mūros nav (izklausās noniecinoši, bet domāts, ka mēs neko nepatērējam pilsētas resursu ziņā!) biļete padārga – 24eur no cilvēka. Bet nu būtu stulbi atbraukt un nožīdot. Vecpilsētā ir filmēts Game of Thrones epizodes un arī atsevišķas ainas no Star Wars sāgas. Bet tā kā neesam ne vienas, ne otras sāgas fani, tad šis faktors uz mums lielu ietekmi neatstāj.
Atrakcija ar fočēšanos uz kādām 3h. Skati jau skaisti. Vienā pusē Adrijas jūra, otrā – Dubrovnikas vecpilsētas sarkano dakstiņu jumti. Atgādina filmu – Assasin’s Creed.
Pēc mūriem vēl pamaldamies pa mazajām vecpilsētas ieliņām. Ieejam cafe, kurš sola skaistāko skatu pilsētā. Itkā jau smuki, bet pilsētas mūri vai sarkanie dakstiņa jumti man liekas smukāki nekā jūras horizonta līnija. Būtu vismaz kuģīši braukājuši… Katram pa 6eur mazais 0.33 vinčiks spēkam un ejam tālāk.
Atpakaļ-ceļā uzkāpjam Lovrijenac cietokšņa kalnā no kura paveras diezgan stilīgs skats uz vecpilsētu.
Mājas esam ap 18. Paēdam atpūšamies un saprotam, ka jāiet vēl kaut kur. Aizejam uz veicīti pēc “vīnogu sulas” un uz Plaža Bellevue. Man klusībā doma nopeldēties, bet iebrienot ūdenī līdz celim saprotu – no go. Tad nu pasēžam tāpat sausi.
Mājupceļā uzejam picu kiosku. No tādas smaržas arī negribot ēst apetīte parādās gana laba. Diezgan liela picas šķēle ar burbuļojošu sieru 3.5eur. Diezgan motivējoši šeit iegriezties vēl turpmākajās dienās.
DUBROVNIKA: SRD KALNS
21.04.2017: Šodienas plāns sekojošs: ceļamies un veļamies. Kāpjam augšā Srd kalnā, kas ir kādi ~5km no mājvietas un kādi 400m augstuma metri. Augšā pasīņojam (iekšējais apzīmējums pasēdēšanai un vīna pamalkošanai) un ar gaisa vagoniņu laižamies lejā.
Kāpjam bez steigas. Zig-zagā pa labu grantētu taciņu. Ar katru līkumu skats pār pilsētu paliek arvien iespaidīgāks. Redzamas arī tuvējās salas līcī. Saule šodien arī silda, tāpēc ātri tiek pieņemts lēmums bikses iemainīt pret šortiem.
Virsotnē pie lielā krusta cilvēku ļoti daudz, bet paejot 10min uz vienu vai otru pusi jau daudz brīvāka atmosfēra. Uz vienu pusi panorāma pār Adrijas jūru un Dubrovnikas vecpilsētu, uz otru Bosnijas un Hercegovinas teritorijā esošās kalnu grēdas panorāma. Iespaidīgi! Vienā sānā, kur redzama skats pār vecpilsētu nometamies uz pikniku. Piedāvājumā tetra pakas baltvīns, desa un sviestmaizes.
Priecīgi pēc piknika dodamies uz gaisa vagoniņu, lai laistos lejā. Prieks gan bija īss, jo šodien izrādās kaut kāda pus-svētku diena un tāpēc arī pēdējais vagoniņš lejā nobrauca plkst. 14.00. Man uz rokas rāda 16.45. Itkā jau nekas, bet pēc ”iepiknikošanas” un pietiekoši garas pastaigas dienas pirmajā pusē netīk iet arī lejā. Tomēr nav jau tā, ka būtu lielas izvēles iespējas.
Paguruši, bet uzņēmuši iespaidus un vīnu, esam mājās. Jāaiziet atkal pēc picas šķēles un tad var likt punktu šodienai.
Ejot gulēt diezgan labi var just saules pieskārienu, jo kuram tad aprīlī vajag sauļošanās krēmu…
CAVTATA, HORVĀTIJA
22.04.2017: Šodien no paša rīta atbrauca mūsu rumaks uz 4 dienām – zils Opel Astra. Ātri sarakstam papīrus, kas jāsaraksta un braucam uz tuvējo Cavtatu. Maza pilsētiņa nepilnas pusstundas brauciena attālumā. Braukšana pa Horvātiju ir ļoti vienkārša izcilo ceļu kvalitātes un ceļu apzīmējumu dēļ, tomēr zināšanai uz priekšdienām kalnainiem apvidiem tomēr der iznomāt jaudīgāku auto. Zibenim tiešām grūti klājās ar serpentīniem…
Aizbraukuši un noparkojušies mums ir aptuveni 3h brīvais laiks līdz dienas galvenajam notikumam – kayjaki pa līci. Pasākumā esam mēs, viens skotu pāris un divi vadītāji. Abi ļoti atraktīvi un jautri. Runā ļoti labi angliski. Pasākums izvērtās tiešām necerēti labs un aizraujošs. Aptuveni divu stundu garumā airējāmies pa līci uz mazām pludmalītēm un saliņām, kur citādi ļoti grūti vai pat neiespējami nokļūt. Aiz sajūsmas par iespēju lekt jūrā no mola aizmirsu, ka man telefons kabatā. Lai arī tas bija “back up” telefons, žēl paŗ pazaudētajām šodienas bildēm. Ūdens izskatās tik dzidrs, ka no mola skatoties lejā liekas, ka tur labi ja 2m dziļš, bet gids 100% apgalvo, ka esot vismaz 8m dziļums. Zaldātiņā ielecot ne tuvu neaizskāru grunti. Laikam jātic gidam.
Pēc airēšanas visi noķērām uz vietas jūras ezi un apēdām. Izrādās, ka jūras ežus ir ārkārtīgi grūti pagatavot un tā skaitās baigā delikatese. Pēc garšas gan baigi nepateiksi.
Vakarā man sāp rokas no airēšanas, Madarai nē. Man bildes ir aptuveni 4x mazāk nekā Madarai. Man liekas te ir redzama kaut kāda korelācija, kurš bildējis, kurš airējis.
MOSTARA, BOSNIJA UN HERCEGOVINA
23.04.2017: Šodien arī startējam diezgan agri. Brauksim uz Bosniju un Hercegovinu. Domājam, ka kļūda, jo jābrauc ~130km, bet Google maps rāda, ka jābrauc 3h. (Nebija kļūda…). Sākās ar to, ka braucot pa taisnāko ceļu distances ziņā trāpījām uz robežkontroles punkta, kur nedrīkst parasti mirstīgie šķērsot robežu. Jāgriež riņķī, neko darīt. Bet zaudēts nav daudz. Kopumā kādas 40min un esam atpakaļ uz īstā ceļa.
Kad braucām ar autobusu no lidostas ievēroju, ka braucot augšā kalnā vienmēr ir divas joslas, lejā no kalna viena. Nesapratu kāpēc. Kad braucam ar mazo zibeni uz Mostaru sapratu. Mūsu opelītis kalnā baigi nevilka. Tāpēc braucot augšā kalnā otra josla ir domāta tādām “sēnēm” kā mēs, kuru vāģīši nevelk, tādā veidā netraucējot satiksmi citiem.
Pēc līkumotā un saraustītā ceļa beidzot esam galā. Pirmās sajūtas Mostarā divējādas. Tūristi itkā diezgan daudz, kafejnīcas diezgan pilnas, bet cenas smieklīgas. Nopērkam cafe un bulciņas abiem kopā samaksājam 1.5eur. Uz ielām arī ļoti daudz ubagi. Lai arī pagājuši gandrīz 30 gadi kopš šeit bija pilsoņu karš vēl aizvien pilsētas centrā ir daudz gruasti un ložu sacaurumotas ēkas.
Bez īpaši izstrādāta maršruta izlīkumojam pilsētu. Satikām Brūsu Lī. Lai arī pat iegūglējot tā arī īsti nesapratu, kāpēc te ir viņa statuja. Bet nu mazai foto sesijai der tāpat.
Tālāk jāiet uz Mostaras galveno objektu – Stari Most. Vislabākais skats uz tiltu ir no Koski Mehmed Pasha mošejas. Turp arī dodamies. Ieeja mošejā neraksturīgi augsta salīdzinot ar visu pārējo šeit – 6eur. Bet nav variantu, ir jāiet. Daudzie paklāji un spilveni mošejā nedaudz atgādina 3 dienu vilktu zeķu aromātu, bet ilgi iekšā nav jāuzturas. Kāpjam augšā, lai redzētu tiltu. Tornītis tik šaurs, ka divi samainīties nevarētu. Mums kaut kā noveicās, lai arī mošejā cilvēku bija gana – augšā tornī bijām divatā. Diezgan stilīgi tilts atspīd upē. Noskaņu nedaudz nosit tas, ka tilts ir bijis pilnīgi iznīcināts kara laikā un šī ir precīza replika. Tāpat jāatzīst, ka izskatās iespaidīgi.
Lēnā garā cauri tirdziņam jāaiziet arī līdz pašam tiltam. Šeit mammas maciņu misiju izpildīt būtu vieglāk. Lidostā nopirkām 2 gab. pa 8eur. Šeit 4 gab. pa 2eur. Uz tilta viens džeks, kas vāc ziedojumus. Kad viņam samet konkrētu summu kastē, tad viņš ielec no tilta upē. Vienu reizi sagaidījām. Tilts ir 25m augsts… un ārā ir aprīlis. Tādā laikā kalnu upes nav baigi siltas.
Pirms došanās tālāk uztankojamies drošā vietā – maķītī, kur tiekam pie interneta un WC, kuru nebija nemaz tik viegli pilsētā atrast.
BLAGAJ KLOSTERIS
23.04.2017: Atpakaļ ceļā iebraucam Blagaj klosterī – Dervish House. Šeit gan cilvēku jūra. Super šaurs parkings. Uz aci izskatījās, ka stāvvietas “menidžerim” jau 100 gadi un lika parkoties vietās, kas likās 50cm garāka par mūsu opeli. Nepagāja ne 10min stumdīšanas pa dažiem centimetriem uz priekšu-atpakaļ un esam vietā.
Klosteris iespaidīgs. Iebūvēts zem klints, kas pārkarājas pāri Buna upei. Sabildējamies, un aptuveni 30min pastaigājam pa teritoriju un uzsūcam klinšu varenību. Ļoti daudz laiku šeit pavadīt nevaram, jo jātaisās uz mājpusi, kas prasīs gana daudz. Gribētos vismaz robežu šķērsot pa dienas gaismu.
JŪRAS EŽI
23.04.2017: Atpakaļceļš izvērtās krietni garāks nekā gribētos. Kaut ko galīgi nolaidām greizi ar navigāciju un jau tā 3h garo braucienu pagarinājām vēl par kādu 1.5h. Es gan no tā neko neredzēju, jo biju iekrampējies stūrē, bet esot bijuši diezgan skaisti kalnu skati. Ceļš pa kuru bija jābrauc bija šaurs serpentīnu ceļš, kurš ir vienas joslas platumā (bet ir divvirzienu ceļš) bez jebkādiem ceļu apzīmējumiem un zīmēm ar U-veida apgriezieniem bez barjerām. Un aiz līkuma stāva krauja lejā. Jautra braukšana…
Tikuši atpakaļ Horvātijā nolēmām atdzesēt smadzeni. Jānopeldas. Jau saulriets un līdz ar to ainava paveras mums līdz šim neredzētās citās krāsās. Kamēr es izlikos, ka ūdens tīri silts Madara krastā medīja jūras ežus. Pelde bija tieši vietā. Ļoti atsvaidzinoši.
Vakarā aizejam uz picēriju paēst. Eksperimenta pēc aizgājām uz citu vietu ierastā kioska vietā, bet neko labāku protams nedabūjām.
Vispār diena palika atmiņā ar diezgan lieliem kontrastiem divās blakus esošās vietās. Vienā restorāni pilni, cilvēki daudz, būvējas nebeidzamas jaunas ēkas otrā cik tūristu, tikpat ubagi un netīri puišeļi uz ielām, kas skraida starp ložu sacaurumotām ēkām.
KOTORA, MELNKALNE
24.04.2017: Šodien plānā atkal jauna valsts – Melnkalne. Nepilni 100km braucami. Turp ceļā brauksim apkārt Kotoras līcim. Atpakaļ brauksim ar prāmīti līča šaurumā. Nezinot kāds ceļš gaida šodien un ņemot vērā vakardienas pieredzi braucam diezgan agri. Tomēr šodien braukšana norisinās ļoti gludi.
Pirmais iespaids ļoti foršs par pilsētu. Smuka samērā maza pilsēta spica līča pašā galā starp divām kalnu grēdām.
Šodienas galvenais uzdevums – uzkāpt bijušajā Kotoras cietoksnī. Ceļš uz to ved diezgan stāvā kalnā aptuveni 3km attālumā. Viss ļoti labi sagatavots. Akmens trepītes līdz pat augšai. Augšā viens džipsijs pa 3eur gabalā tirgo 0,5l ūdens pudeles. Mēs esam sagatavojušies, tāpēc atturēsimies no vilinošā piedāvājuma.
Skats no augšas diezgan iespaidīgs. Viss līcis redzams. Mazie kuterīši ostā iekšā un ārā skraida kā skudriņas pūznī. Augšā pasēžam, izdzeram līdzi paņemtās limonādes uzsūcam vēl cik var skaistos skatus un lēnā garā taisāmies doties lejā.
Pilsētas tirgū nopirkām ķiršus. Mani gan totāli apčakarēja, jo nopirku tos par gandrīz 2x lielāku cenu nekā vajadzētu, bet vismaz ķirši bija garšīgi.
Kotora atstāja ļoti labu iespaidu. Šeit un noteikti arī citur Melnkalnē noteikti gribētos atgriezties. Vecpilsētas mazās ieliņas ir ļoti skaistas un rada savu īpašo atmosfēru, kur negribas ātrāk steigties uz priekšu, lai dotos tālāk.
KOTORAS LĪČA PRĀMIS
24.04.2017: Vēl sabijušies no vakardienas mājupceļa, šodien samērā laicīgi startējam atpakaļ. Šoreiz gan viss veiksmīgi. Ar prāmīti arī viss vienkārši. Ja esi ar kājām prāmītis par velti. Vieglajam auto 4.5eur. Brauciens ir īss. Aptuveni 20min un esam pāri. Tā ieptaupīts aptuveni 1-1.5h braucamais laiks. Pa ceļam interesanti skati uz līci.
Pie robežās sāk parādīties ļoti nenovēršama vajadzība uz tualeti. Uz robežas rindā pirms mums esošo itāli galīgi izrevidē atverot gandrīz katru somu (kuru viņam bija diezgan daudz), es vairs nevaru izturēt – daba sauc. Jābrauc meklēt risinājums…
DUBROVNIKA: VECPILSĒTAS VAKARA CĒLIENS
24.04.2017: Pēc ceļa nedaudz atpūšamies mājās un tad jāiet ielās. Vakarā plānā resotrančiks uz vakardienas vārda dienas (kuru Madara gan aizmirsa un pēc tam taisnojās) rēķina. Ilgi staigājam apkārt meklējot īsto restorānu. Madara žīdojas, bet beigās viņu pielaužu un ēdam pašā Lužas laukumā. Madara ēda kalmāru spainī, man bija cūkgaļa jūras zālē. Pa virsu visam baltvīns un esam priecīgi. Ar visu to, ka tas bija restorāns pašā vecpilsētas centrā, samaksājam tikai nedaudz vairāk par 50eur.
DUBROVNIKA: PLUDMALES UN SAULES DIENA
25.04.2017: Oriģināli plānā bija aizbraukt uz Kravices ūdenskritumu, tomēr pēc vakardienas ievīnošanas un ilgākas gulēšanas negribējās braukāties apkārt ar mašīnu. Tā vietā aizbraucām uz tālāko pilsētas ziemeļu punktu. Tur izveidota neliela pārgājiena taka. No klints augšas redzamas tuvākas un tālākas salas līcī.
Šodien beidzot ir patiešām silts. Madara uzpresē, ka esot jāiet sauļoties. Tā kā šodien sīņojam apkārt, tad ok. Kādu brīdi var pagulēt akmeņainajā pludmalē. Ūdens diezgan vēss, bet es tik ilgi tāpat nevaru nogulēt, tāpēc mēģinu ielīst saslapināties. Nākot ārā no ūdens, satieku japāņu (iespējams korejiešu?) ģimenīti. Šie rudens/ziemas sezonas drēbes – es šortos nāku ārā no ūdens. Viņi galīgā šokā, ka kāds šādā laikā varot peldēt. Prasa man””You in sea??!!”. Pēc pāris minūšu papļāpāšanas neveiksmīgi mēģināju iestāstīt, kur tāda Latvija atrodas un, ka tas ir krietni uz ziemeļiem no šejienes un pie mums šādi laikapstākļi uzskatāmi par diezgan siltiem.
Vakarā mums jāatdod mūsu auto. Ne bez grūtībām kalnos, bet kopumā viss bija ļoti labi. Pašā vakarā tumsā uz ielas bez apgaismojuma auto savācējs it kā pārbauda vai nav kaut kas sasists. Pēc ilgas 30 sekunžu pārbaudes apstiprinošs “No damage. Everything is ok.” un varam iet mājās.
DUBROVNIKA: SALU KRUĪZS
26.04.2017: Pēdējā pilnā diena uz vietas. Ostā ieraudzījām interesantu piedāvājumu. 3 salu kruīzs par 35eur no cilvēka. Pasākums gandrīz uz visu dienu. Kā patīkams bonuss – cenā iekļautas arī pusdienas. Uz to gan lielas cerības neliekam, bet tomēr.
Diena diezgan vējaina. Kā radīta, lai braukātos pa līci ar mazu kuterīti. Kopā esam ap 30 cilvēkiem. Pēc izbraukšanas kapteinis pasaka, ka 2. salu izlaidīsim, jo pa nakti braucot uz šo salu 2 laivas esot nogrimušas lielā vēja radīto seku dēļ. Mēs neriskēsim. Ļoti iedvesmojošs sākums. Tā rezultātā uz trešās salas divas reizes ilgāks brīvais laiks.
Pirmā apmeklējamā sala – Koločep uz kuras īsa ekspress tūre ap 30min. Principā laiks aiziet uz ostā esošo baznīcu, kur uztaisīt selfiju un jāiet atpakaļ uz laivu. Pa ceļam uz otro salu būšot pusdienas.
Ceļā uz otro salu – Lopud pusdienas ir krietni lielākas un garšīgākas nekā cerēts. Turklāt vīns par velti klāt. Man cepta cūkgaļa, Madarai vesela zivs. Knapi varēja apēst.
Tā kā Sudurad salu izlaidām, tad uz Lopud salas varam kārtīgi izstaigāties, kur mums dots 3h brīvais laiks. Aizejam līdz pat salas spicītei. Šī tāda tūristu neskarta vieta. Pārdesmit vietējie, kas te dzīvo, trenuškās nesteidzīgi trenkā lapas un putekļus ar slotu pa saviem pagalmiem. Valda pilnīgs svētdienas režīms. Ir tādas aizdomas, ka šeit katru dienu ir svētdienas režīms.
No Lopud salas brauciens mājās izvērtās interesants vēja dēļ, kurš pa šo laiku pieņēmies spēkā. Mazo kuģīti diezgan nopietni šūpo no vienas puses uz otru, Viļņi stipri sitas pret bortu. Pēc viena īpaši liela viļņa trieciena pat sāka skanēt trauksmes signāls. Vienai sievietei pusdienu zivs ļoti mērķtiecīgi laužas uz āru, bet viņa vēl turas. Pēc tādiem viļņiem un to sitieniem pret kuģīša bortu neviļus jau sāc skatīties apkārt, kur ir glābšanas veste un rēķini cik tālu jāpeld līdz tuvākajam krastam. Kapteinis izrādījās prasmīgs un galā nonākam veiksmīgi. Arī visas zivis palika vēderos.
DUBROVNIKA: PĒDĒJAIS VAKARS
26.04.2017: Vakarā vēl aizejam līdz vecpilsētai izmest kādu loku pa mazajām ieliņām, bet prātā jau mājās braukšana. Mājupceļā vēl kioskā pēdējā picas šķēla jāiegriež.
DBV-ISL-RIX
27.04.2017: Lidmašīna samērā agri – 11:00 ņemot vērā, ka līdz lidostai vēl ir jānokļūst, tāpēc daudz laika bakstīties nav. Diena silta jau no paša rīta tāpēc Madara autobusa pieturā ķer pēdējos saules starus. Pieturā busu gaida arī balts vietējais runceks.
Bez liekām problēmām tiekam arī veiksmīgi cauri visām drošības pārbaudēm lidostā un gaidām savu lidmašīnu. Blakus skaļi krācošam onkam.
