BAVĀRIJA, VĀCIJA: ROAD-TRIPS

Datumi: 15.09.2018-29.09.2018

RĪGA-KRAKOVA

15.09.2018: Principā tikko iekrāvuši pēdējos koferus un mantas jaunajā dzīvoklī – Dzeguzē (šovasar pārvācāmies. Visa vasara pagāja remontdarbos jaunajā dzīvoklī) burtiski dažas stundas vēlāk dodamies ceļā. Esam 6 cilvēki – es, Madara, Jānis ar draudzeni Annu un cīņu biedrs no maniem vieglatlētikas laikiem Mārtiņš ar draudzeni Aneti. Priekšā ~3000km divās nedēļās. 4:00 no rīta startējam. Savācam Baltušu un Annu, tad Mārtiņu ar Aneti un esam gatavi! Man pirmais braukšanas cēliens. Maināmies pa 4h. Šoreiz ar Jāni esam divi šoferi.
– Šodienas plāns tikt līdz Krakovai, kur paredzētas pirmās naktsmājas pašā Vistulas upes krastā otrpus vecpilsētai.

KRAKOVA, POLIJA

15.09.2018: Pēc 3 šoferēšanas cēlieniem ap plkst. 19 esam Krakovā. Tā kā mūsu motelītis ir kuģa imitācija Vistulas upes krastā pie pašas vecpilsētas, bija nedaudz problemātiski atrast parkingu, bet pēc vairākām pariņķošanām atradu pāri ielai pie citas viesnīcas. Naktsmāju nosaukums: Hostel on The River Marta. Kāpēc river Marta ja tā ir Vistulas upe? Par 1 nakti no 6 cilvēkiem samaksājam 92eur.
Iekārtojamies mini miteklītī. Istabā pa 4 gab. Ar Madaru kopā esam vēl ar Mārtiņu un Aneti. Anna un Baltušs divas istabas tālāk.
Noliekam mantas un jāiet izmest loks pa vecpilsētu. Maršruts ļoti līdzīgs kā pirms gada mājupceļā no Dienvidpolijas. Un arī tāpat kā pagaišajā gadā visi noēd pa pamatīgam virtulim pie pirmā kioska.
Centrālajā laukumā ar skatu uz svētās Marijas baznīcu iedzeram pa aliņam un apēdam šķiet poļu virtuves zināmāko zupu – žureku. Šodien no ceļa neliels nogurums tāpēc daudz staigāties negribas, turklāt rīt vēl savas 7-8h jābrauc.
Pa ceļam uz naktsmājām nogājām gar pūķi (to, kas spļauj ugunis parasti – Smok Wawelski). Kādas 20min gaidījām, bet tā arī nesagaidījām kad tas izdvesīs savu ugunīgo elpu. Šodien viņam brīvdiena.
Es jau biju iekārtojies gultas otrajā stāvā, kad Madara izdomāja, ka negrib gulēt viena. Tāpēc gulējām abi otrajā stāvā diezgan cieši, jo gultas nebija tās lielākās. Tā rezultātā miegs nebija tik ciešs kā mēs saspiedušies.

KRAKOVA – KĒNIGZĒ

16.09.2018: Rīts iesākas ar patīkamu pārsteigumu. Kā izrādās cenā bija iekļautas arī brokastis – un turklāt labas. Tik labas, ka Jānis pēc tam tualetē parūpējās par pārsteigumu motelim. Aizdambēja podu un nopludināja pusgaiteni. Kad darbiniece prasa, kas notika – šis atbild: “I just made poop and this happened!” Lieki teikt, ka šis dialogs izskatījās diezgan komiski no malas.

FUKINGA, AUSTRIJA

16.09.2018:Šodien Baltušam jāuzsāk ceļš. Pirmais dienas uzdevums – neaizmirst pirms iebraukšanas Čehijā un pēc tam Austrijā nopirkt vinjetes, kas maksā attiecīgi 10eur un 9eur uz nedēļu. Mums der. Jānis tiek ārā no Polijas un gandrīz cauri visai Čehijai, kur braucam caur Ostravu un Brno. Pie robežas mainījāmies.
Tālāk maršruts ved pa Vīnes apvedceļu Bavārijas virzienā. Tā kā viss iet raiti un veiksmīgi nolemjam uztaisīt 30min līkumu un aizbraukt uztaisīt selfiju Austrijas mazpilsētiņā ar tik zīmīgo nosaukumu – Fucking.
Vispār braukšana pa Austriju ir diezgan izaicinoša. Tikko nobrauc no lielajiem bāņiem tā sākas mazie miestiņi ik pēc pāris km, kas galīgi nav paredzēti ērtai braukšanai ar busiņu. Tā vien liekas, ka brīžiem ielas ir par 20cm platākas nekā mūsu Opelis.
Uztaisam selfiju sesiju pie pilsētiņas nosaukuma. Izmetam ar auto mazu loku pa miestiņu un griežam riņķī. Principā, kā jau vairums šī reģiona mazpilsētas – ļoti simpātiska.
Tā kā ceļš bija diezgan garš tad nolemjam iestiprināties, ja ne pusdienas, tad vismaz ar saldo un alu vai vīnu (tie kam nav jāstūrē) turpat blakus esošajā ciematā Holzoster.
Madara tiek pie pamatīgas biezpiena strūdeles, pārējie izvēlas vāciskus ēdienus (lai arī vēl esam Austrijā) – desas. Baltušam pirmā vilšanās. Pasūtījis alu un jau paspējis Instagram’ā ielikt pirmā aliņa postu. Bet pēc tam nākas secināt, ka tas bija radlers nevis alus – salda limonāde.
Visi nokopuši savus wurstus dodamies pēdējā šodienas braukšanas cēlienā. Cauri Zalcburgai uz Šonavu pie Kēnigzē.

ŠONAVA PIE KĒNIGZĒ, VĀCIJA

16.09.2018: Ieradušies Kēnigzē apartamentus atrodam bez problēmām. Ar vāciešu pedantismu mums ir atstāta instruktāža kā tikt iekšā dzīvoklī. Naktsmājas labas. Katram sava istaba un diezgan liela terase, kas noteikti būs piemērota vakara galda spēļu seansiem. Naktsmājas: Ferienwohnung Fagstein. Visiem uz 6 cilvēkiem uz 5 naktīm samaksājam 672eur.
Pēc atpūtas, par spīti tam, ka ārā jau tumšs nolemjam iziet nelielā apgaitā. Aizgājām līdz ezeram, kur protams neko neredzējām, jo ārā piķa tumsa un arī ielu apgaismojums tāds skops. Neko darīt, ejam atpakaļ uz mājām.

KĒNIGZĒ: 1. PĀRGĀJIENS

17.09.2018: Mūsu pirmo 1.haiku sākam diezgan agri, jo ejamais gabals paredzams gana garš. Turklāt ir laika limits – ir jāpaspēj uz pēdējo prāmīti no Obersee ezera, kas pārvedīs mūs pāri Kēnigzē ezeram. Prāmītis atiet 18:00.
Rīts diezgan miglains. Dzestra, bet ciešama temperatūra. Pēc 20min gājiena uzreiz sākas stāvs kāpiens augšā. Mārtiņš paņēma trako tempu (viņš ir vidējo distanču skrējējs – vieglatlēts, tāpēc ar viņu šādos pārgājienos labāk nesacensties). Tā nevar iet ar meitenēm. Madara un Anna jau sagājušas sarkanus vaigus. Anete varonīgi rauj līdz Mārtiņam. Mēģinu grupiņu piebremzēt. Uz īsu brīdi izdodas.
Pusdienu pārtraukums bija paredzēts Jenner virsotnē, tomēr tur gaisa vagoniņam būvniecība tāpēc līdz pašai augšai uzkāpt nevar. Uz kores pie virsotnes paēdam maizītes. Tur tiek arī tiek sasveikts dzimšanas dienas jubilārs – es! Ap šo laiku jau laiks pamatīgi iesilis un mākoņu debesīs praktiski nav.
Tālāk bija paredzēts vairāk vai mazāk gar ezera krastu iet “uz leju” uz Obersee, tomēr dabā notika savādāk. Laikam no vasarā notikušajām lietusgāzēm taka bija aizgruvusi un mums nācās iet apkārt. Pēc aptuveni ceļā pavadītām 5h man sāk parādīties neliels stress. Pēc kartes esam knapi pusē un mūs prāmītis negaidīs. Taka principā bija akmeņu nogruvums un nācās rāpties uz augšu pa akmeņiem. Skats, protams, iespaidīgs. Varētu gribēties, lai gājienu varētu vairāk izbaudīt bez prāmīša spiediena. Vismaz izgājām normālu haikeru taku, kur nebija sastopami aziātu tūristu pensionāru bari. Pie Seeleinsee ezera ieturam otro ēdampauzīti, pēc kuras sāksies otrais lielais kāpiens uz augšu.
Pēc vieglas pastresošanas tomēr 17:45 ierodamies ostiņā uz 18:00 pēdējo prāmīti. Izpalika paša Obersee apmeklējums, bet vismaz nedaudz ekstrēmākas sajūtas piedzīvotas. Pārgājiens ļoti foršs! Noieti gandrīz 30km ar 1800 vertikālajiem metriem!

KĒNIGZĒ OSTA

17.09.2018: Pēc 15-20min esam Kēnigzē ostiņā. Kā izrādās ar Madaru iekāpām pirmspēdējā kuģītī 17:45, kurš aizbrauca bez pārējiem. Otrajai grupiņai pēdējais kuģītis 17:55. Pa to laiku ostā ar video zvanu sazināmies mājiniekiem.
Mājas paskatoties Garmina kartē mūsu detoura dēļ esam praktiski iegājuši Austrijā. Kopā šajā gājienā noieti 29.6km – 9h12min un pievarēti 1891 vertikālie metri. Man liekas, ka diezgan iespaidīgs gājiens.
Šādi pārgājieni ir tieši tas ko es gaidu no kalnu takām. Nedaudz varbūt patraucēja spriedzīte par prāmi, bet viss veiksmīgi beidzās. Vienīgais mīnuss, ka ieilgušā gājiena dēļ netikām uz Obersee, kas arī izskatījās kā no pasaku grāmatas. Pagaidām gan tikai bildēs, pagaidām…
Vakarā aizejam uz restorančiku atjaunot spēkus.
Pavisam vakarā aiziet duraku čempionāts.

ĒRGĻA LIGZDA

18.09.2018: Šodien visiem izņemot Mārtiņu manāms sagurums no vakardienas gājiena, bet tas nemazina šodienas ātrumu. Braucam uz Ērgļa ligzdu.
Jābrauc pavisam netālu. Kādas 15min un esam klāt. Kalna lejā tiek atstāts busiņš. Augšā jābrauc ar sabiedrisko vai jāiet kājām. Mēs vismaz augšā ejam, lejā – pēc apstākļiem. Gājiens uz augšu ir relatīvi viegls. Vismaz konstanti labs grants/asfalta segums ir līdz pat augšai. Bet no iešanas tāpat visiem slapjas muguras paliekušas. Jāiet aptuveni 2h. Jebkurā gadījumā, salīdzinājumā ar vakardienu šis ir “easy peasy”.
Laiks arī šodien izcils. Ir daži mākoņi, bet tikai tik daudz, lai bildēs nedaudz vairāk krāsas toņi. Kad tiekam līdz augšējai stacijai nolemjam, ka lejā brauksim, kam arī uzreiz pie ieejas jānopērk biļete. Divatā ieeja ligzdā un buss lejā 23.4eur.
Lai tiktu uz liftu, kas uzved augšā jāiet caur tuneli, kurā diezgan vēss, vismaz esot šortos un t-kreklā.
Augšā paveras maksimāli pilna Bavārijas Alpu panorāma. Redzamas tuvas un tālas, sniegotas un klinšainas virsotnes. Laiks šāda objekta apmeklējumam nevar būt labāks. Kad vecāki šeit bija vairākus gadus atpakaļ, tad viņiem bija totāla migla un tālāk par degungalu neesot redzēts.
Lai ilgāk uzsūktu šos skatus apēdīsim desertu/cafe virsotnes kafejnīcā. Vietu gan nav nemaz tik viegli atrast, bet pēc 15min mums tas izdodas. Es paņēmu standarta vācu bockwurst un alu. Kombinācija, ar kuru nekad Vācijā nevar kļūdīties. Madara pieturas pie cafe un kaut kādas kūciņas.
Melnie lidojošie draudziņi ielenkuši kafejnīcu un izklaidē viesus.

KĒNIGZĒ

18.09.2018: 2h augšā ar kājām un 20min ar busiņu lejā. Atpakaļ ceļā uz Kēnigzē iebraucam veikalā, kur tiekam pie pirmās Radeberger kastes. Vācieši tomēr ir diezgan slaveni ar savu apetīti pēc alus, tāpēc šo dzērienu izvēle veikalā ir īpaši plaša.
Pēc vakardienas un šodienas gājieniem vakarā brīvais režīms. UNO turnīram zaļā gaisma.
Nodēvējam Ērgļa ligzdu par “Mazā vīriņa, ko nedrīkst saukt vārdā, māju”.
Šodienas galvenais apskates objekts mani personīgi pozitīvi pārsteidza vairāk nekā es gaidīju. Skati tiešām bija elpu aizraujoši. Turklāt ja laiks ir ierobežots, tad braucot ar autobusu gan augšā, gan lejā šo aktivitāti var iespiest arī diezgan aši.

KĒNIGZĒ: 2. PĀRGĀJIENS

19.09.2018: Šodien nav saspringta grafika. Plānotais gājiens ir ap 15km, bez iespaidīgiem vertikālajiem metriem. 7 no rīta nav vajadzības startēt, bet baigi garumā nevelkam laiku tāpat un nedaudz pēc 8 izejam.
Maršruts sākumā ved gar Kēnigzē bobsleja trasi. Tur pat blakus ir ūdenskritums. Nodomājam, ka rīt jāpalien apakšā zem tā. Sanāks interesantas bildes.
Lai arī vēl ir relatīvi agrs, bet daudzi haikeri mums jau nāk pretī. Cikos tad viņi sāka?
Pirmās 2h taka ved samērā strauji uz augšu, bet grantēta un viegli ejama. Kopumā ceļš aptuveni 4h ved caur mežu brīžiem caur kokiem paspīdot Alpu panorāmām.
Taka pēkšņi kļuva klinšaina un ļoti šaura. Vietām pat parādās metāla kāpšļi, kas horizontāli iecirsti klintī pa kuriem jātiek pāri kādai aiziņai. Stilīgi, man patīk, bet te nu bija – viegli ejamā taka! Vietām iespēja pieturēties pie ķēdēm, bet nekas ļoti traks. Skati tagad jau kļuvuši daudz iespaidīgāki par meža taku, kur gājām līdz šim.
Pēc interesantajiem kāpieniem augšup, jādodas lejā, jo šajā pārgājienā tādas sasniedzamās virsotnes īsti nav. Ejot lejup izveidojas bīstama situācija. Gar taku ir daudz lielāki un mazāki birstoši akmeņi. Tā kā taka iet zig-zagā tad ja kāds iepaliek, pasperot kādu akmeni daudz nevajag, lai zemāk esošajam iedotu ar to pa ķirbi. Un viens džeks, kas gāja kādus pārsimts metrus virs (respektīvi – aiz) mums izkustināja vienu diezgan lielu akmeni un tas aizlidoja gar pašu Anetes galvu. Visiem, kas to redzēja spalvas gaisā. Jomajo… Viss par laimi veiksmīgi!
Pakāpjoties nedaudz zemāk dienas panorāma (lai gan par to nevarēja sūdzēties visu trases otro daļu). Maza platformiņa, kur uzstādīti 6 soliņi. Lielākā daļa gan šeit nonāk aizbraucot ar prāmīti uz mūsu šīs dienas finiša punktu – St. Bartholomew baznīcu, nevis pavadot vairākas stundas kātojot.
20min pasēžam un atvelkam elpu, pafočējamies un dodamies lejā. Līdz galam jāiet vēl nedaudz vairāk par stundu.

SVĒTĀ BARTOLOMEJA BAZNĪCA

19.09.2018: Nokāpuši līdz lejai džeki piesēž, jo ejot un bazarējot esam atrāvušies no meitenēm. Šajā brīdī es piefiksēju, ka šodien visu dienu nezinot esmu nesis līdz vienu pilnu alus pudeli. Jau sen esam secinājuši, ka nav vērts haikojot dzert alu. Lieks smagums, kas jānes līdz. Izdzerot uzreiz tiek izsvīsts un līdz ar to arī jēga nekāda. Bet nu jareiz atnests tik tālu, smagumu tālāk nest nebūtu lietderīgi…
Gaidot ezera krastā ienāk prātā doma nopeldēties. Visi esam sasvīduši un noguruši. Dzestra pelde noteikti nenāktu par sliktu. Un patiesībā ūdens nelikās nemaz tik auksts, kā varētu gaidīt.
Kopumā iespaidiem bagāts gājiens. Par tādām ķēdēm un kāpšļiem vēl līdz šim nebija iets un uz to iespaidu fona baznīciņa finišā nelikās nekas baigi wow. Bet daudzi brauc skatīties tikai to…
Nedaudz atvelkam elpu pļaviņā pie ostas un arī šodien laižam mājās ar prāmīti.

KĒNIGZĒ EZERS

20.09.2018: Izstrādātais plāns bija aizbraukt šodien uz Obersee ezeriņu, kur netikām pirms 3 dienām, tomēr kad pēc salīdzinoši vēlā rīta tiekot līdz ostai pulkstens jau rāda pāri 11 tur bija tik gara rinda ar japoškām (iepriekš piesauktajiem aziātu tūristiem), ka pilnīgi zuda vēlme tur drūzmēties. Šo domu atmetam. Jauns plāns – paiesim uz priekšu pa ezera krastu un uztaisīsim pikniku.
Ejot pa krastu dzima vēl labāka ideja. Pa 9eur stundā varēja iznomāt airu laivu. Tā kā šodien ārā ir ļoti labs laiks, tad sēžamies laivās un dodamies ezerā. Būs pikniks uz ūdens.
Aizairējamies lēnā garā līdz kādai pludmalītei, kur netīšām uzgājām kaut kādu ūdenskritumu. Vēl viens mēģinājums palīst zem auksta ūdens. Vispār ezerā kristāldzidrs ūdens. Pa gabalu liekas, ka laivas vispār lido pa gaisu. Pirms airēšanās atpakaļ mēģināju nofilmēt zivi – ne pārāk sekmīgi.
Atpakaļceļā pikniks uz ezera un ķeram D vitamīnu. Kopā noairējām aptuveni 2h.
Pēc airēšanās dodamies mājās uz power napu. Vakarā vēl plānots aiziet apēst kādu apfel-strudel, kas arī veiksmīgi tika realizēts.
Rīt dodamies tālāk uz Garmišu-Partenkirheni.

LEUTASCHER GEISTERKLAMM, AUSTRIJA

21.09.2018: Šodien ceļš ved uz Garmišu-Partenkirheni, kur būtu jābrauc aptuveni 3h, bet pa ceļam iebrauksim Silvenšteinas dambī un Leutascher Geisterklamm takā.
Dambis pa ceļam nelikās nekas īpašs, bet nu uzmest aci ja braucam garām var. Tālāk nedaudz pirms Ga-Pa iebraucam Austrijā, kur Leutascher aizā izstaigāsim tajā uztaisīto taku. Laipas izbūvētas klintīs augstākās un zemākās aizās. Pietam ieeja ir par velti. Par parkingu tikai 3eur no auto jāsamaksā.
Pēc tik iespaidiem bagātām iepriekšējām dienām, šis objekts paliek nedaudz nepelnītā ēnā, bet tik un tā forša vieta. Fotografēšanās tāpat notiek uz katra 3. soļa.
Takas beigās ir iespēja samaksāt vēl 3eur no cilvēka un ieiet dziļākā aizā, kur starp divām klintīm ir ūdenskritums. Pārējiem ieslēdzās kaut kāds mistisks žīds un beigās ar Madaru gājām divatā. Bet manuprāt bija tā vērts. Aizā, kur gaisā ir migla no paša ūdenskrituma temperatūra bija manāmi nokritusies un bija nedaudz vēsi.
Pēc 2h gājiena dodamies atpakaļ uz auto un paliek pēdējais posms līdz Garmišai.

GARMIŠA-PARTENKIRHENE, VĀCIJA

21.09.2018: Garmišas-Partenkirhenes naktsmājās ierodamies aptuveni 2h par agru, bet opis (naktsmājas saimnieks) tāpat ļoti laipni sagaidīja. Pietam pārsteidzoši labi runāja angliski. Smieklīgi, ka dzīvokļa noteikumus pat sagatavojis latviski ar Google Translate palīdzību. Sīkums, bet patīkami! Kā arī sagatavojis dažādas pilsētas kartes ar interesējošiem objektiem. Garmišā-Partenkirhenē par apartamentiem – Alpenheim uz 6 naktīm samaksājam 840eur. Tūrisma nodoklis vēl par katru cilvēku 3eur dienā.
Mums pārsteigums, ka samaksājot pilsētas tūrisma nodokli tiek izdalīta pilsētas kartiņa ar kuru var sabiedriskajā braukt par velti. Tā kā Vācijā degviela nav pati lētākā, tad rīt arī izmantosim sabiedriskā transporta karti.
Dzīvoklis it kā gana liels, bet gulēšana diezgan šaura. Baltušam ar Annu tiek dzīvojamā istaba, kur gulta šaura tāpēc viņi ņem ārā matraci un guļ uz grīdas. Man ar Madaru divas gultas bet kopā sastumjamas nav. Guļām vienā, bet baigi šauri. Mārtiņam ar Aneti luksuss, normāla istaba ar lielo gultu.
Atskaitot šo faktoru, dzīvoklis foršs. Liela terase, no kuras iespējams var redzēt Cūgšpices virsotni, bet neesam īsti pārliecināti.
Opis, kā jau vācietim pienākas, ļoti pedantisks. Virtuvē 5 miskastes, kurās jāšķiro viss iespējamais. Dzīvoklis spīdīgi tīrs.

OBERAMMERGAVA, VĀCIJA

22.09.2018: Kā vakar nolēmām uz Oberammergavu brauksim ar sabiedrisko. 20min jāiet uz staciju no kuras ar vienu busiku var tikt līdz mūsu mērķim. Jābrauc kādas 40min. Tūrista kartiņā ir QR kods kurš autobusā jānoskenē un var braukt. Tā ir teorija. Realitātē varēja noskanēt katru otro kartiņu, bet visus ielaida busā tāpat.
No sākuma ejam uz rodeļiem. Pacēlājs+nobrauciens 11€ no cilvēka. Varēja iet arī ar kājām, bet izvēlējāmies pa 10min uzbraukt, nevis 1.5h iet kalnā pa slapju zāli.
Iespaidīgs trases garums. 2.4km un ātrums 20-40km/h. Brauciens bija ap 5min garš un pa vidu bija kamera, kas nobildēja visu sažmiegtās sejas. Bildi pēc tam varēja pa 2€ nopirkt, bet mēs atturējāmies. Madarai braucot bija jātur kamera, bet pārāk labs video materiāls nesanāca…
Pēc tam izstaigājām pilsētu. Daudz remontdarbi notiek. Var redzēt, ka pilsētā beigusies sezona un sāk gatavot pilsētu nākamajai. Pilsētiņā katru gadu oktobrī jānotiek uzvedumam, kurā piedalās gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji. Tam visi ļoti cītīgi šobrīd arī gatavojas.
Ignorējot daudzos ceļu remontus, pilsēta krāšņa. Gandrīz katra ēka ir ar kaut ko apgleznota. Tāda kā pasaku pilsētiņa.
Pēc nostaigāšanās ieejam krodziņā ieēst kādu desu. Citi atkal kaut ko eksperimentēja, bet es paliku pie klasikas: bockwurst+alus.
Šodien Minhenē sākas Oktoberfests. To var redzēt arī šeit uz ielas. Pat ja visi vietējie nebrauc uz Minhenes alus epicentru, tad saģērbšanās savos ādas šortos un vestēs tiek uztverta nopietni visās vecuma grupās.

ATPAKAĻ UZ GARMIŠU-PARTENKIRHENI

22.09.2018: Mājupceļā gandrīz visi parubijāmies busiņā. Itkā nekas tāds šodien nav darīts, bet kaut kāds nogurumiņš sakrājies.
Baltušs nopircis alus glāzi. Guļot sargā kā pašu svētāko.
Šodien vēl tikai atliek sagatavot somas rītdienai, kad gaidāms mūsu brauciena galvenai haiks – divdiennieks uz Cūgšpici. Laikapstākļus nesola diezko labus tāpēc grupiņā viegls satraukums. Cik ēdienu ņemt līdz, kādas drēbes, cik ūdeni?? Katrs improvizē pa savam.
Vakarā vēl izmetam nelielu līkumu pa Ga-Pa. Aizejam līdz olimpisko spēļu trampalīnlēkšans trasi.

PARTNACHKLAMM: 3.1 PĀRGĀJIENS

23.09.2018: Pārgājienu sākam uz pozitīvas nots, jo šodien ir diezgan labs laiks par spīti prognozēm un Partnachklamm aiza ir atjaunota un atvērta tūristiem. Iepriekš tā bija slēgta, jo jūlijā lielo lietusgāžu dēļ bija bojātas laipas. Ieejas cena aizā 4eur no cilvēka.
Aizā sastrēgums. Ejam rindiņā aiz miljons pensionāriem. Ejot pa aizas laipām, kur tikai dažus metrus no mums gāžas tonnām auksts Alpu ūdens sajūtamies niecīgi dabas priekšā. Tiešām iespaidīgi. Aptuveni 30min laikā esam izgājuši cauri aizai. Mūsu vecākā gadagājuma biedri griežas riņķī un iet atpakaļ, mēs laižam tālāk.
Tālāk mums ceļš ved pa līdzenu un ļoti viegli ejamu taku 10km garumā. Uzkrītoši daudzi brauc ar kalnu e-riteņiem. Pat pie šķietami liela reljefa visi viegli uzripinās augšā minoties bez īpašas piepūles. Mēs turpinām mērķtiecīgi kātot.
Pēc noietām 2h taisām pusdienu pārtraukumu. Tā kā ejam krietni pa priekšu grafikam, tad ar ēšanu un atpūtu nesteidzamies. Aizejam uz stilīgu tualeti, kas ierīkota turpat blakus mežā. No koka uztaisīts pods meža vidū.
Izskatās, ka palikušas vēl 2-2,5h ejamā, kas nozīmē, ka tur būsim jau pirms trijiem. Varēsim atlaist.

REINTALANGER HUT

23.09.2018: Nedaudz pēc diviem ierodamies šodienas naktsmājās – Reintalanger hutte +1394. Gultasvieta maksā 16eur no cilvēka. Ar Madaru, Baltušu un Annu esam vienā istabā. Mārtiņš ar Aneti divatā četrvietīgā istabiņā turpat blakus. Vieta interesanta. Pilnīgi par visu šeit ir jāmaksā, jo produktu piegāde ir ļoti apgrūtināta. Duša -2eur, karstais ūdens roltonam -1eur. Ok, par alu tāpat visur jāmaksā. Pozitīvi, ka to šeit var nopirkt.
Iekārtojušies visi, kā mirstīgie paņem pa aliņam un sāk dziļas diskusijas, bet Mārtiņš aiziet skriet krosiņu. Pārējie turpat pagalmā, kalnu ieplakā spēlējam UNO.
Vispār interesantus cilvēkus šeit var satikt. Japāņi, vācieši, mēs, un vēl daudzi citi. Kopumā hute bija pilna. Visi kopā sēž, dzer alu un spēlē galda spēles.
Gaidot rītdienu pārņem nelielas bažas, jo rītdien vēljoprojām sola sliktu laiku. Lietus, vēss un vējains. Pilna programma.

GLETSCHERBAHN: 3.2 PĀRGĀJIENS

24.09.2018: Pa nakti traks negaiss plosījās, kas baigo optimismu šodienai nevairoja. Pieceļoties vismaz negaiss bija beidzies. Lietus gan vēl lija.
Ap sešiem rītā vietējais džeks staigā pa gaiteni un spēlē ģitāru dziedot – “Bitte aufstehen!”
Ēdam brokastis un nolemjam nogaidīt, jo diezgan stipri līst. Gaidot Madara kaut kādam džekam kājās ierauga manas vakar pazudušās čības, kuras viņam tiek konfiscētas. Nav tā ka svešam cilvēkam norāvām čības un bēgām prom. Šeit ir sistēma, ka ar āra apaviem iekšā neiet, tos pie ieejas atstāj un var vilkt koplietošanas čības vai savas. Es savas čības biju atstājis tepat kamēr izgājām ārā un kāds noteikti ar tām aizgāja, koplietošanas apaviem. Vēlāk gan izrādās, ka tās nebija manas kuras atguvām, bet tādas pašas kā manas. Vismaz tiku pie jaunām čībām.
Sagaidām plkst. 8:00 un kaut kas ir jādara ilgāk gaidīt nav ko. Tiek apsvērts variants, ka meitenes iet pa to pašu taku atpakaļ un džeki iet tālāk. Bet nē… Madara ar tādu variantu nesadzīvotu. Viņa nāk ar mums un tad Anete ar Annu arī beigās ir gatavas iet. Nedaudz pēc astoņiem startējam pilnā sastāvā.
Pēc aptuveni 30min ceļā lietus pārvērtās sniegā, jo uzreiz sākās kāpiens uz augšu. No iešanas viedokļa labāk, lai snieg, nevis līst, bet tālāk par degungalu redzēt gan nevar. Kāpjot augstāk vējš pieņemas spēkā un sejā jūtami vēja brāzmas ar mīnusu temperatūru. Esam ietērpušies plēvēs, lai paslēptos vismaz no ārējā vēja un lietus (iekšā tāpat viss sasvīdis slapjš, bet tas vismaz ir silts mitrums, kamēr esam kustībā). Lai neatdzistu pauzes maksimāli īsas. Principā tādiem apstākļiem neesam gatavi vispār. Vēl pirms 3 dienām šortos laivā sauļojāmies… Bet kā ir, tā jādzīvo.
Temps ir diezgan labs. Panākam un apdzenam divas grupiņas, kuras izgāja pirms mums. Diezgan sirreāla sajūta. Mākoņi acīmredzami kustas. Dažbrīd kad mākoņi pakustas, starp tiem uz brīdi pavīd kalnu masīvi.
Lai kā arī negribētos, bet nolemjam pēdējo posmu uzbraukt ar vagoniņu. Līdz šim ejot bijām kalnu aizvējā (kurš tāpat bija vairāk nekā labi jūtams), kad uzkāpām uz kores tas vēl krietni pieņēmās spēkā. Tādos laikapstākļos ar nosalušiem pirkstiem kāpjot pēdējo posmu, kur ir arī ķēdes pa kurām jārāpjas augšā būtu reāli bīstami. Kaut gan Mārtiņš, kurš bija botās un lietusmētelī pa 1eur bija manāmi neapmierināts par tādu lēmumu. Grupas konsīlijs nolemj, ka braucam ar vagoniņu.

CŪGŠPICE

24.09.2018: Vagoniņi augšā iet ik pēc 20min. Stacijā varam sasildīties. Vagoniņa biļete katram maksā 33,5eur, bet ar to var arī nobraukt pēc tam lejā. Pirms kāda laiciņa gaisa vagoniņš no Vācijas puses avarēja (izklausās briesmīgāk nekā bija, viss visiem ir ok), tāpēc tas vēl ir slēgts un lejā būs jābrauc ar vilcienu.
Uzbraukuši augšā bijām pārsteigti par to cik virsotne ir komercializēta. Vesela mini pilsētiņa uzbūvēta Vācijas augstākajā virsotnē. Tā kā ārā ir stiprs vējš un apmēram -8 grādi cilvēku ir pavisam maz. Tas ir bonuss mums. Uzejam uz terases un aukstumā izdzeram “uzvaras” aliņu. Pa to laiku uz pašu Cūgšpices virsotni, kas ir nedaudz nost no publiskās terases, kāpj džeks ar sakabi, dzelkšņiem un ķiveri. Tajā brīdī sapratām, ka mums laikam nespīd uzlīst pie krusta.
Ieejam iekšā un nolemjam uztankoties kafejnīcā, lai ilgāk padzīvotos pa virsotni. Tualetē pārģērbju visu, kas ir līdz, lai būtu tik sauss cik iespējams. Madara izvēlas atkal strūdeli ar cafe, man klinģeris ar cafe. Priekš tā, kur esam cenas ļoti adekvātas. Par visu samksāju nedaudz vairāk par 7eur.
Kamēr ēdām tikmēr laiks nomierinājās un izlemjam, ka tomēr jāmēģina līst uz virsotni. No sākuma negribēju, lai Madara lien, (jo tur visas trepes un ķēdes apsalušas), bet redzot kā viņa par to saskāba devu zaļo gaismu. Ko tad pats līdīšu un viņai neļaušu?
Visi uzlīduši un sabildējušies prātīgi lienam lejā. Visas virves un pakāpieni totāli sasaluši. Tagad apmierināti varam lēnā garā laisties lejā.

ATPAKAĻ UZ GARMIŠU-PARTENKIRHENI

24.09.2018: Plūmīti (kā izrādās Mārtiņš paņēmis līdz kaut kādu plūmju liķieri) izkāvuši un vilcienu sagaidījuši laižam lejā. Jābrauc aptuveni 30min. Uznāk lūziens, bet vilciens ir diezgan neērts un tā kā visu laiku braucam lejā esam slīpi tāpēc nekādi nevaru iekārtoties, lai nosnaustos.
Nobraukuši jau krietni zemāk atkal spīd saule un ir silts. No lejas var redzēt, ka uz virsotnes uzkāries liels un balts mākonis. Spriežot pēc tā cik daudz viss tur bija apsalis – tas mākonis tur stāv jau kādu laiku.
Lai arī Cūgšpices Alpu panorāma izpalika, tā tāpat bija savādāka un nebūt ne slikta pieredze. Pirmais divdiennieks, ekstrēmi laikapstāķļi. Bija foršs gājiens, man patika.
Vēl jātiek no stacijas uz mājām. Visi nostaigājušies pie stacijas katrs iznīcinām pa burgeram BurgerKing’ā un dodamies ceļā. Jāiet kāda pusstunda, bet liekas kā mūžība.

NEUNŠVĀNŠTEINAS PILS

25.09.2018: Uz pili izbraucam samērā agri, jo internetā izlasīju, ka tur ātri saskrien daudz cilvēku un var palikt bez biļetēm. Turklāt mums ceļā vēl jāpavada kādas 45min. Pils parkinga “menidžeris” interesants tipiņš – itālis. Redzot, ka mums LV numurs uz mašīnas saka, kur jābrauc: “sto metro i na pravo”. Ne gluži latviski, bet viss skaidrs.
Ejam pa taisno uz kasi. 13eur no cilvēka par 45min tūri pa pili. Līdz tūres sākumam vēl nedaudz vairāk par stundu. Līdz pilij mērojams ceļš ar kājām aptuveni 40min.
Viss notiek ar sekundes precizitāti un tieši 11:40 kā uz biļetes ejam iekšā. Visur stingri teikts, ka iekšā kategoriski aizliegts fotogrāfēt. Bet godīgi sakot ilgāka ekskursija varbūt arī sāktu apnikt. Izskatījās, ka mūsu gidei sen jau viss apnicis. Nekāds entuziasms no viņas katrā ziņā nestaroja. 100 cilvēki nogalināti vai siena nokrāsota rozā krāsā? Visam viena emocija.
Es biju ļoti pārsteigts par to cik pils patiesībā ir nepabeigta. Principā pilnīgi pabeigtas ir tikai atsevišķas telpas. Pat visi plānotie torņi nav uzcelti, kur nu visi iekšdarbi. Bet ar visu to būve pati par sevi ir iespaidīga un skats no Marienbrücke uz pili pasakains.

GARMIŠA-PARTENKIRHENE

25.09.2018:Ap četriem esam atpakaļ mājās. Šodien vakarā brīvais grafiks. Pa ceļam iebraucām veikalā atjaunot pārtikas un Radeberger krājumus. Baltušs nopirka kasti ar sinepēm. Kāpēc? Nezinu.
Pēc mazas atpūtas ierosinu iziet vēl ielās. Varbūt uz kādu krodziņu. Mārtiņš ar Aneti paliek mājās, pārējie ejam. Anetei vēl celis sāp, tāpēc labāk atpūtīsies.
Izgājām cauri laikam galvenajai tūristiskajai ielai, bet visi veikali jau taisās vērties ciet. It kā tikai nedaudz pāri sešiem.
Izstaigājuši mūsu puses pilsētas daļu ejam krogā, jo baigi daudz nevienam negribas vairs staigāt. Krodziņš pilns līdz griestiem un viss Oktoberfesta atmosfērā. Forši. Nosēdējām diezgan ilgi un diezgan labi arī iesildījāmies rīt gaidāmajam īstajam Oktoberfesta apmeklējumam.

MINHENE, VĀCIJA

26.09.2018: Uz Minheni braucam ar FlixBuss, lai visi mierīgi varētu iekaut pa aliņam festā. Buss diezgan kruts. Divstāvīgs ar tualeti un rozeti zem katras sēdvietas. Pērkot biļetes mobīlajā aplikācijā tās ir 2x lētākas. To nebūtu bijis slikti zināt iepriekš.
Ieradušies Minhenē konstatējam, ka ir pavēss. Dodamies no sākuma uz olimpisko parku. Olimpiskais parks izmēros iespaidīgs. Noejam gar stadionu, bet iekšā tikt nav iespējams. Šeit notika 1972. gada olimpiskās spēles. Mūsu šķēpa mešanas leģenda Jānis Lūsis šeit izcīnīja sudraba medaļu piekāpjoties vietējam vācietim par nieka 2cm. Aizejam uz torni, kurā pa 7eur uzbraucam augšā. Liftā ir lifta operators. Pats nedrīkst spiest pogas. Laikam sarežģīts lifts. Tā kā šodien ir skaidras debesis, redzēt var ļoti tālu. Pat Cūgšpici. Samaksāju 1eur, lai paskatītos tālskatī. Ar to pavisam noteikti var saskatīt Vācijas augstāko virsotni, tikai neesmu drošs vai skatījos uz pareizo.
Lejā vēl nedaudz pasēžam parkā pie dīķa. Mārtiņš ar Baltušu tur mēģina novērtēt zivju situāciju. Ar Madaru apejam apkārt strūklakai, kur metālā iespiesti slavenību roku nospiedumi. Galvenokārt pasaulslaveni mūziķi.
Tālāk mūsu ceļš ved uz BMW muzeju, kas ir turpat blakus. Vēl pirms iešanas pašā muzejā var apčamdīt un iesēsties krutos vāģos un uzsēsties uz močiem. Apmēram stundas laikā izejam cauri muzejam un jāatzīst, ka interesantāk bija pasiekaloties pie jaunajiem un prototipu BMW modeļiem pie muzeja nevis paša muzeja eksponāti. Tos prototipus var apčamdīt un iesēsties tajos bez maksas. Tālāk jau uz dienas galveno objektu – Oktoberfest.

OKTOBERFEST

26.09.2018: Patīkami ir tas, ka šajā jandāliņā nav ieejas maksas. Pie ieejas daudz bombzīši, kuri mēģina tikt pie plastmasas pudelēm. Tomēr 25 centi par katru nodoto gabalu.
Tas, ka būs ļoti daudz cilvēku tas bija skaidrs, bet ka tik daudz… Iekšā teltīs bez rezervācijas praktiski nereāli dabūt vietu pie galdiņa un ja neesi pie galdiņa alu nevar pasūtīt. Mums paveicās, ka šodien ir skaidras debesis un nokrišņi nedraud tāpēc varējām arī meklēt vietu ārā, kur meklējumi bija krietni veiksmīgāki.
Principā viss ir atvieglots maksimāli. Visur alus maksā vienādi – 1l kauss 11eur. Katrā teltī dod tikai viena veida alu, savukārt ēdieni visur vienādi. Tāpēc pasūtot teksts vienkāršs: “Ein bier!”. Nopērkam arī klinģeri. Svinīgi izkaujam un safočējamies ar lielo kausu.
Pēc tam Mārtiņš ar Aneti iet pastaigāt pa pilsētu, bet pārējie izstaigājam teritoriju. Ar Baltušu nopirkām bavāriešu cepurīti, lai vismaz nedaudz ieplūstu starp visiem, jo vietējie patiešām nopietni uztver saģērbšanos nacionālajos tērpos. Principā uzreiz var pateikt, ka esi tūrists, ja neesi ādas šortos un rūtainā kreklā.
Pārsteidzoši ātra apkalpošana. Burtiski minūtes laikā tiek atnests alus un trīs minūtēs atnesa ceptu cāli. Pie tām cilvēku masām iespaidīgi. Kopā izkāvām trīs aliņus un diemžēl bija jādodas prom, bet gribētos šeit reiz atgriezties ar nesteidzīgāku grafiku.

GARMIŠA-PANTERKIRHENE – VROCLAVA

27.09.2018: Ar mazuma piegaršu pēc Oktoberfest jādodas tālāk uz Vroclavu. Itkā bija padomā dažas pieturvietas ar apskates objektiem, bet tā kā ceļā plānotas vismaz 7h, tad nolemjam tomēr bliezt pa taisno uz Poliju. Jānobrauc aptuveni 650km.
Izbraucam cauri Minhenei piestājam Maķītī uz brokastīm. Tur WC jāmaksā 50centi un ir pisuārs ar iebūvētu TV.
Ceļš likās ļoti garš, bet pēc viena braukšanas cēliena katram samērā laicīgi esam Vroclavā. Dzīvoklis ir pašā vecpilsētā tāpēc ir problēma ar parkingu. Pēc vairāku riņķu apmešanas es nolemju, ka nav ko ņemties un jāatstāj maksas parkingā. Būs vismaz arī apsargāta mašīna.
Vispār, lai tiktu līdz mūsu naktsmājām tie rajončiki kam braucam cauri izskatās pilnīgi pēc dziļa Purvciema. Iekārtojamies un izejam vēl ielās paēst vakariņas.

VROCLAVA, POLIJA

28.09.2018: Lai slaveno Vroclavas rūķu meklēšana būtu interesantāka izdomājam, ka uz 2h sadalamies pa pārīšiem. Uzdevums – uztaisīt pēc iespējas vairāk selfijus ar dažādiem rūķiem. Laiks šodien izcils, lai riņķotu pa vecpilsētas ielām.
Pilsētā esot nedaudz vairāk par 300 oficiālajiem rūķiem un vēl neskaitāmi pāšu darinātie. Tāpēc selfiji solās būt daudz. Ar Madaru centāmies izdomāt, lai sanāk arī interesantas bildes nevis tikai pliks pašiņš un viss. Ņemot vērā rūķu skaitu, kāda bija iespēja visām trīs komandām uztaisīt tieši 64 unikālus selfijus? Bet tā bija!
Pēc mača bez uzvarētāja aizejam uz mājām uz power napu. Laikam pārāk spraigās sacensības atņēma daudz spēkus. Turklāt lēnā garā jākrāmē somas, jo rīt garais ceļš mājās. Es gan neko daudz no somas neizņēmu un Baltušs tāpat. Tāpēc tikmēr dzeram alu un spēlējam UNO.
Vroclava ir interesanta pilsēta. Šeit var vēl kādu reizi atgriezties. Vecpilsēta ir diezgan maza un principā visu arī izlīkumojām, bet tāpat palika sajūta, ka labprāt šeit vēl kādreiz iebrauktu. Aiz šīs pilsētas daļas kā ar nazi nogriezts sākas “purčiks”.

VROCLAVA-RĪGA

29.08.2018: Šodien jānobrauc 1100km tāpēc svarīgi bija labi izgulēties. Esam tomēr tikai divi šoferi šoreiz. Ar nu jau iestrādāto 4h grafiku ap 8 no rīta dodamies ceļā.
Šo atvaļinājumu var uzskatīt par pirmo hiking braucienu un vismaz mums ar Madaru āķis ir lūpā. Pirmais divdiennieks pievarēts, 40000 soļi dienā noieti. Ar ļoti mazām atkāpēm no plānotā, Vācija mūs uzņēma ļoti labi.
Secinājums, kas izdarīts no šī brauciena: mēs ejam par ātru. Aši ejot sasvīstam un tad vējš dara savu darbu. Tajā teicienā: “Lēnāk iesi, tālāk tiksi!” tomēr kaut kas ir. Tas visizteiktāk parādījās Cūgšpices otrajā dienā. Ātri gājām un jau pēc stundas bijām sasvīduši. Slapjas drēbes un -5 grādi ārā nav pārāk laba kombinācija.
Kopējās ceļojuma izmakas: 4572eur.
Uz cilvēku par dienu: 51eur.