Itālija – Emīlija-Romanja roda-trips

Datumi: 13.03.2025 – 18.03.2025

RIX-BGY

13.03.2025: Atklājam 2025.gada sezonu ar Itālijas/San Marino ‘getaveju’.
Pēdējās nedēļas ar uzņēmuma dibināšanu bijušas ļoti intensīvas, tāpēc šāda neliela dažu dienu atpūta nāk tieši laikā.
Pirmais uzdevums pēc piezemēšanās itāļos ir atrast mūsu vietējo džeku autonomu. Interesanti vai dabūsim kaut ko kas brauc, nevis jāstumj pašiem, jo nomas cena ir ļoti pārsteidzoši 5€/ dienā.
Viss kā parasti, īsa saruna, depozīts un P3 stāvlaukumā mūs jau gaida visautentiskākais itāļu rumaciņš – Fiat 500. Jāatceras atkal kā jākloķē manuālis, bet par tādu cenu grēks sūdzēties. Lecam iekšā un laižam uz 200km attālo Modenu.

MODENA, ITĀLIJA

13.03.2025: Pirmā pietura uzreiz pa nopietno – Ferrari Enzo muzejs.
Izrādās, ka šim pasaulslavenajam auto zīmolam ir divas muzeja lokācijas. Viena atrodas pašā Modenā, kur uzsvars likts uz ielas superauto, bet otra – Maranello pilsētā, aptuveni 30–40 minūšu braucienā no šejienes – tur veltījums sacīkšu auto pasaulei. Šoreiz pietiek ar vienu – vēl gribas arī izstaigāt pašu pilsētu.
Vispār pārsteidzoši, kā Liepājas izmēra pilsētā var rasties tik daudz elitāru auto zīmolu. Tikai daži no tiem: Ferrari, Lamborghini, Maserati, Pagani. Modenu nereti dēvē par Itālijas superauto sirdi, un ne velti – tieši šeit 1898. gadā dzimis pats Enzo Ferrari. Interesanti, ka šajā reģionā – Emīlijas-Romanjas apgabalā – ir liela mehānikas un inženierijas tradīcija, kas vēsturiski veicinājusi šādu zīmolu attīstību.
Pati pilsēta acīmredzot vēl guļ ziemas miegā – un tas ir lieliski. Varam izbaudīt UNESCO Pasaules mantojuma vietu nesteidzīgā gaisotnē. Starp galvenajiem apskates objektiem noteikti jāizceļ Modenas katedrāle (Duomo di Modena), kas celta tālajā 12. gadsimtā, Ghirlandina tornis – pilsētas simbols, un Piazza Grande – vēsturiskais laukums, kur jūtams autentisks viduslaiku šarms. Maz cilvēku, veikali strādā izlases kārtībā, bet kafejnīcas un bāri – pilnā sparā.
Klasiskā problēma Itālijā – neviens itālis Madaru nedzird, kamēr trīs reizes nav pārprasījis, vai arī es neiesaistos kā starpnieks.
Piesēžam itāļu pārpildītā bāriņā. Forša, šķietami autentiska vieta, kur, lai saplūstu ar vietējo publiku, nākas sākt izmantot rokas kā pilnvērtīgu komunikācijas līdzekli 🤌🏻. Rēķinā nepieskaita vienu aliņu – neliels bonusiņš no viesmīļa.

SANT’AGATA BOLOGNESE

14.03.2025: Tā kā šodien solās diezgan draņķīgs laiks un esam piecēlušies gana laicīgi, nolemjam pa ceļam uz Boloņu izmest nelielu līkumu caur Sant’Agata Bolognese – vietu, kur pirms vairāk nekā 60 gadiem dzimis leģendārais itāļu bullis – Lamborghini.

Rītu iesākam ar īsu pieturu Modenas tirgū, kur sapērkamies vietējos gardumus: pistāciju krēmu, arančīni un pistachio cannoli bulciņas – tieši tas, kas vajadzīgs, lai noskaņotos itāļu dienai.

Pēc aptuveni 30 minūšu brauciena ierodamies nelielajā, apmēram 7500 iedzīvotāju pilsētiņā. Lepni piebraucam ar savu Fiat 500 pie pašām Lamborghini galvenajām durvīm, bet mūs tikpat ātri pieklājīgi aizsūta prom apsargs – stāvvieta paredzēta tikai darbiniekiem.
Stāsts par Ferruccio Lamborghini ir tikpat ikonisks kā paši auto – viņš sākotnēji nodarbojās ar traktoru ražošanu, bet pēc konflikta ar Enzo Ferrari nolēma izveidot pats savu luksusa auto zīmolu. Tā arī dzima viens no pasaules slavenākajiem superauto ražotājiem.
Ieejas biļete – 18 € no cilvēka, un jau pirmajā mirklī iegrimstam šī zīmola vēsturē. No agrīnā Miura, caur Countach, Gallardo, Aventador, līdz pat Sesto Elemento – vienam no ekskluzīvākajiem Lamborghini modeļiem. Tādi saražoti tikai 20 eksemplāros visā pasaulē.
Līdzīgi kā Ferrari muzejā vakar, arī šeit – teorētiski nav nekas radikāli atšķirīgs no, piemēram, mūsu pašu Rīgas Motormuzeja, kur arī redzami dažādi unikāli spēkrati. Bet tas laikam ir tas itāļu gaumīgums – spēja nepārspīlēt ar ekskluzīvo, bet izbalansēt to ar klasisko un estētisko. Rezultātā – ļoti interesanti pavadītas nepilnas divas stundas.
Mazliet žēl, ka iepriekš neizdevās atrast informāciju par iespējamu tūri pašās ražošanas telpās. Viena vēl bija pieejama šodien, bet mums būtu jāgaida vairāk nekā divas stundas, kas izjauktu plānus Boloņā. Nu nekas – kaut kas ir jāatstāj arī nākamajai reizei.

BOLOŅA

14.03.2025: Ierodoties Boloņā, uzreiz uz ielas mūs sagaida mūsu apartamenta īpašnieks – īsts itālis. Kamēr es vēl maksāju par autostāvvietu, viņš jau nervozi nosmēķē divas cigaretes. Kopumā apartaments ļoti patīkams – plaša terase, mājīgi un atrašanās vieta pietiekami tuvu vecpilsētai, lai līdz tai mierīgi aizietu kājām.
Vecpilsētā piestājam pie Piazza Santo Stefano uz nesteidzīgu dzēriena glāzes izbaudīšanu. Kamēr baudām atmosfēru, trīs piegājienos kāds mēģina no mums izdabūt eiro. Vispirms – kluss mīms, kurš, neko nesakot, cenšas izžēlināt naudiņu. Tad – piķa melna “itāliete” piedāvā aproces. Un visbeidzot – tipisks bomzītis, kas vienkārši mēģina “izkļančīt” kādu kapeiku. Nepadodamies nevienam. Vēlāk garām nesteidzīgā solī paiet arī ārlietu ministre Baiba Braže. Kontaktu nedibinām – šoreiz esam klusi vērotāji.
Bez īpaša mērķa aizstaigājamies līdz Finestrella di Via Piella – mazs lodziņš sienā, caur kuru paveras skats uz vienu no Boloņas vēsturiskajiem kanāliem. Maz zināms fakts – kādreiz šeit bija plaša pazemes kanālu sistēma, līdzīga Venēcijai. Pa šo lodziņu iespējams ieskatīties tajā, kas no šīs sistēmas vēl saglabājies. Diemžēl šoreiz kanāls ir gandrīz pilnībā izžuvis, neskatoties uz to, ka ārā gandrīz nepārtraukti līst. Nu neko – dodamies tālāk.
Pastaigājoties pa vecpilsētu, konstatēju, ka man ir saplīsusi jaka. Nav tas labākais jaunums. Tomēr šobrīd galvā tikai viena doma – ēst. Meklējam klasisko Boloņas mērci, kas palīdz aizmirst par visu pārējo.
Netālu no Basilica di San Petronio – majestātiskās, bet nekad pilnībā nepabeigtās katedrāles – atrodam nelielu restorāniņu. Laiks meklēt citas vietas nav – lietus draud mūs izmirkt līdz apakšbiksēm, tāpēc ejam iekšā šeit. Pa ceļam vēl paskrienam garām pasaulē vecākajai universitātei – Università di Bologna, kas darbojas jau kopš 1088. gada.
Vakariņās saprotam, ka dažās stundās esam jau izstaigājuši gandrīz visus nozīmīgākos vecpilsētas objektus, kas atzīmēti kartē. Sērfojot internetā un meklējot, kur nopirkt smuku ādas jaku, ChatGPT ierosina doties uz Florenci – nemaz neesot tik tālu, un, ja meklē kvalitatīvus itāļu ādas izstrādājumus, tas varētu būt to vērts. Un tad arī saprotam – mums nav stingru plānu rītdienai, jaka patiešām ir saplīsusi, mums ir sava mašīna un… pirms četriem gadiem Florence mums ļoti patika. Lēmums pieņemts – rīt braucam uz Florenci.
Vēl pirms došanās mājās piesēžam bārā “Birraeria”. Ļoti interesanta vieta ar vietējiem itāļu aliņiem un vēl vietējākiem personāžiem. Kā, piemēram, apmēram 55 gadus vecs vīrietis ar stilīgu bārdu, kas sēž pie letes un ada džemperi (!). Vēlāk atklājas, ka viņa vēdera somiņā mierīgi snauž mazs čivava. Itāļi ir tiešām savādāki.

FLORENCE

15.03.2025: Ierodoties Boloņā, uzreiz uz ielas mūs sagaida mūsu apartamenta īpašnieks – īsts itālis. Kamēr es vēl maksāju par autostāvvietu, viņš jau nervozi nosmēķē divas cigaretes. Kopumā apartaments ļoti patīkams – plaša terase, mājīgi un atrašanās vieta pietiekami tuvu vecpilsētai, lai līdz tai mierīgi aizietu kājām.
Vecpilsētā piestājam pie Piazza Santo Stefano uz nesteidzīgu dzēriena glāzes izbaudīšanu. Kamēr baudām atmosfēru, trīs piegājienos kāds mēģina no mums izdabūt eiro. Vispirms – kluss mīms, kurš, neko nesakot, cenšas izžēlināt naudiņu. Tad – piķa melna “itāliete” piedāvā aproces. Un visbeidzot – tipisks bomzītis, kas vienkārši mēģina “izkļančīt” kādu kapeiku. Nepadodamies nevienam. Vēlāk garām nesteidzīgā solī paiet arī ārlietu ministre Baiba Braže. Kontaktu nedibinām – šoreiz esam klusi vērotāji.
Bez īpaša mērķa aizstaigājamies līdz Finestrella di Via Piella – mazs lodziņš sienā, caur kuru paveras skats uz vienu no Boloņas vēsturiskajiem kanāliem. Maz zināms fakts – kādreiz šeit bija plaša pazemes kanālu sistēma, līdzīga Venēcijai. Pa šo lodziņu iespējams ieskatīties tajā, kas no šīs sistēmas vēl saglabājies. Diemžēl šoreiz kanāls ir gandrīz pilnībā izžuvis, neskatoties uz to, ka ārā gandrīz nepārtraukti līst. Nu neko – dodamies tālāk.
Pastaigājoties pa vecpilsētu, konstatēju, ka man ir saplīsusi jaka. Nav tas labākais jaunums. Tomēr šobrīd galvā tikai viena doma – ēst. Meklējam klasisko Boloņas mērci, kas palīdz aizmirst par visu pārējo.
Netālu no Basilica di San Petronio – majestātiskās, bet nekad pilnībā nepabeigtās katedrāles – atrodam nelielu restorāniņu. Laiks meklēt citas vietas nav – lietus draud mūs izmirkt līdz apakšbiksēm, tāpēc ejam iekšā šeit. Pa ceļam vēl paskrienam garām pasaulē vecākajai universitātei – Università di Bologna, kas darbojas jau kopš 1088. gada.
Vakariņās saprotam, ka dažās stundās esam jau izstaigājuši gandrīz visus nozīmīgākos vecpilsētas objektus, kas atzīmēti kartē. Sērfojot internetā un meklējot, kur nopirkt smuku ādas jaku, ChatGPT ierosina doties uz Florenci – nemaz neesot tik tālu, un, ja meklē kvalitatīvus itāļu ādas izstrādājumus, tas varētu būt to vērts. Un tad arī saprotam – mums nav stingru plānu rītdienai, jaka patiešām ir saplīsusi, mums ir sava mašīna un… pirms četriem gadiem Florence mums ļoti patika. Lēmums pieņemts – rīt braucam uz Florenci.
Vēl pirms došanās mājās piesēžam bārā “Birraeria”. Ļoti interesanta vieta ar vietējiem itāļu aliņiem un vēl vietējākiem personāžiem. Kā, piemēram, apmēram 55 gadus vecs vīrietis ar stilīgu bārdu, kas sēž pie letes un ada džemperi (!). Vēlāk atklājas, ka viņa vēdera somiņā mierīgi snauž mazs čivava. Itāļi ir tiešām savādāki.

BOLOŅA

15.03.2025: Atceļā piestājam pie Boloņas esošās San Luca svētnīcas, kas lepni slejas kalna galā. Ceļā uz to, gar kalna nogāzi, ved pasaulē garākais segto arkāžu komplekss – veseli 3,8 kilometri. Tas izveidots, lai svētceļniekiem vairāku kilometru kāpiens lietū nebūtu jāveic slapjām drēbēm. Kopumā izbūvētas 666 arkādes, kas vijās kā čūska pa serpentīna ceļu uz augšu. Interesanti, ka šis skaitlis nav izvēlēts nejauši – tas simbolizē čūsku, kas ved uz baznīcu, kā “Marijas triumfu pār ļaunumu”.
Mēs gan kalnā kāpienu izlaižam – neesam šodien tik dievbijīgi. Pat ar Fiatiņu kalns izrādās neliels izaicinājums, bet galā – jeb precīzāk, augšā – tomēr tiekam. No autostāvvietas neliela 15 minūšu pastaiga ir tīri forša, bet, ja būtu rāpušies visu ceļu kājām, kas prasītu vismaz divas stundas, iespējams, sajūtas būtu jau krietni citādākas. Apstaigājam apkārt, nedaudz pafotografējam, un dodamies atpakaļ uz dzīvokli. Iespējams, mums vienkārši nesanāk noķert to īpašo garīgo sajūtu, kas šeit jāizjūt – tāpēc arī nav nekādu sajūsmas spiedzienu.
Starp citu, uzzinām, ka šo ceļu augšup iecienījuši arī riteņbraucēji – viņiem šī “cīņa ar ļaunumu” ir fiziska un ļoti reāla, jo reljefs tiešām nav no vieglākajiem.
Kad atbraucam mājās sāk riktīgi gāzt lietus, esam spiesti mazliet atpūsties uz terases zem jumta. Kaimiņš kāpņu telpā atstājis vismaz sešus lietussargus – tāpēc vienu no tiem “aizņemamies” cerībā, ka viņš to īpaši nepamanīs (vai neiebildīs).
Pēc īsas Google Maps izpētes nokļūstam pavisam nelielā picērijā netālu no vecpilsētas. Kamēr vēl esam pusceļā ar savām picām, pie ieejas jau drūzmējas vesela piegādātāju armija, kas gaida savus pasūtījumus. Izskatās, ka esam trāpījuši pareizajā vietā. Un picas tiešām ir izcilas – gan garša, gan cena. Viena pamatīgi nokrauta pica par 7 €, bet klasiskā Margherita, ja ņem līdzņemšanai, maksā tikai 3 €! Diez vai mūsdienās vēl daudz kur var ko tādu atrast.
Pēc vakariņām vēl iegriežamies Boloņas centrālajā laukumā. Ir tāda sajūta, ka šoreiz Boloņa mums paliek mazliet “neitrāla” – iespējams, to ietekmē arī lietus un kopējais pelēcīgums. Līdzīgi kā savulaik Kordobā, Spānijā. Skaista pilsēta, bez šaubām, bet grūti konkrēti pateikt, kas būtu tas, kas šeit noteikti jāredz. Tā ir ideāla vieta, kur vienkārši klīst pa šaurajām itāļu vecpilsētas ieliņām, neiztukšojot maku kā Romā un nebakstoties caur tūristu pūļiem.
Mājupceļā vēl nejēdzīgi nomaldāmies – tā, pavisam nejauši, iegūstam papildu 30 minūšu pastaigu. Bet nu, kamēr nelīst, tie jau tikai tādi dzīves sīkumi.

RAVENNA

16.03.2025: Šodien pa ceļam uz Sanmarīno izbraucam nelielu līkumu – un par šo apvedceļu jāpateicas tikai vienai grāmatai, ko reiz impulsa vadīts iegādājos. Tā saucas “Ultimate Travel List” – 500 vietas pasaulē, kuras, saskaņā ar Lonely Planet, dzīvē noteikti jāredz. Viena no tām – Ravenna.
Ravenna pati par sevi varbūt neizceļas ar spožu ārieni, bet grāmatā bija uzsvērts, ka šeit atrodas baznīca un mauzolejs, kas no ārpuses varbūt ir visnotaļ necili, bet iekšā – wow. Ieejot, patiešām paveras neticams skats – iespaidīga izmēra mozaīkas no grīdas līdz griestiem. Katra griestu velve ar savu motīvu, savu noskaņu. Šie darbi esot tapuši 5. gadsimta sākumā. Nezinu, cik daudz šajā laikā tie tikuši restaurēti, bet izskatās satriecoši.
Biļete, starp citu, ietver veselu pastaigu maršrutu ar pieciem apskates objektiem. Pa ceļam, protams, neliela pietura ar itāļu bulciņām un stipro kafiju Piazza del Popolo laukumā – kārtīga trieciendeva, lai uzturētu tempu. No visiem apskates objektiem mauzolejs un baznīca noteikti ir galvenie – pārējie bija vairāk uz kristīgās vēstures un seno relikviju pusi, kas šoreiz īpaši neuzrunāja. Bet, protams, ir vērts redzēt arī šo kultūras un reliģijas slāni – tāpat jau tas viss kopā veido pilsētas stāstu.
Ravenna ir klusa, skaista un ļoti harmoniska pilsēta – un, godīgi sakot, šīs pāris stundas noteikti bija laba izvēle. Un, protams, atzīmēts arī 168. punkts grāmatā. Vienu soli tuvāk pie “visuma izbraukāšanas”.

SAN MARINO, SAN MARINO

16.03.2025: Pēc mozaīku pilsētas dodamies uz pasaulē vecāko republiku – San Marino, kas vienlaikus ir arī trešā mazākā valsts pasaulē (aiz Vatikāna un Monako). Tas ir arī tikai viens no trim anklāviem pasaulē – valstīm, kas pilnībā ieskautas vienā citā valstī (pārējās divas ir Lesoto un Vatikāns). Tā kā San Marino nav Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valsts, tad mums jāpaliek bez interneta sakariem – citādi tas var izmaksāt ļoti dārgi. Izmantojot offline navigāciju Maps.me, man rodas aizdomas par maršruta ticamību, un kā jau parasti – iekšējā sajūta saka pareizi un akli uzticoties aplikācijām vienmēr nevar. Maps.me nav pārāk piemērots auto navigācijai, bet nu – kaut kā jau līdz galamērķim tiekam.
San Marino galvaspilsēta ar tādu pašu nosaukumu – San Marino atrodas Monte Titano kalna galā. Augstu jārāpjas ar mūsu mazo fiat’u. Nokurinot krietnu porciju degvielas, uzrūcamies augšā. Pilnīgi bez pārsteiguma – autostāvvietu atrast ir izaicinājums, jo viss ir pilns. Loģiski – tik šaurās ieliņās iespēju nav daudz. Nepilnu pusstundu pagaidot, mums izdodas tikt pie izcilas stāvvietas tieši blakus mūsu viesnīcai – paveicās.
Ietaupot uz vairākām citām pozīcijām šajā ceļojumā, nolēmu nedaudz paššķērdēties tieši uz San Marino viesnīcu. Paliekam 4 zvaigžņu viesnīcā “Hotel Cesare” panorāmas numuriņā, no kura tiešām paveras panorāmisks skats pār šo mikrovalsti – redzama gan San Marino dome, gan lepni plīvojošais zilbaltais karogs virs pils sienām. Naktsmāju kategorijā “skats pa logu” šī noteikti iekļūst top 3 – līdzās Patagonijai un Sanfrancisko.
Pa logu viss izskatās skaisti, bet laikapstākļi mūs nelutina. Vējš Monte Titano kalna galā zēģelē pa šaurajām mūru ieliņām tā, ka pat vaigi paliek sarkani un šnobelis salst.
Blakus domes ēkai uzduramies nelielam specializētam alkoholisko dzērienu veikalam, kur piedāvā dažādas degustācijas. Pistāciju liķieris, mango liķieris un vēl visādi citi brīnumi. Pistāciju dziriņu arī iegādājamies, kopā ar San Marino ražotiem aliem. Gaišie ali tiešām garšīgi, tumšais – nav mans tips, bet kā Šopets teiktu – ienaidniekam neko nevar atstāt.
Vakariņās iegriežamies picērijā, bet beigās es tieku pie spaghetti Bolognese, kamēr Madarai – veģetārā pica. Izveidojas neliela saruna ar interesantu kompāniju no blakus galdiņa – viena tante no Austrālijas, divas no Čikāgas, viena no viņām tagad dzīvojot Itālijā. Tantes neākstās – litrīgās krūkas ar aliņu tiek realizētas diezgan raiti.
Vakarā San Marino ielas kļūst pilnīgi tukšas. Laikam jau vairums tūristu tikai ieskrien uz pāris stundām un dodas prom. Man prieks, ka izlēmu šeit palikt. Foršas tās mazās, īpatnējās valstis.
Šodien vēl iedzeru dažus alus, bet kakls aizvien aizdomīgāks. Rīt, visdrīzāk, būs “šiiit”. Papildinājums – bija “šiit” rīt.

MANTUJA, ITĀLIJA

17.03.2025: Hotel Cesare brokastis ir gana bagātīgas – pietiek, lai puncis būtu mierīgs uz pusdienu. Omlete, desiņas, kafija, pankūkas un vēl, un vēl, un vēl. Tāds klasiskais liela zviedru galda piedāvājums.
Šodien vēl viens uzdevums – nosūtīt Vecmāmiņai pastkartiņu. Tādējādi viņa kļūs par retas pastmarkas īpašnieci. San Marino pastmarkas esot īsts retums kolekcionāru vidū. Mēs paši arī tikām pie līdzīga suvenīra – San Marino apmeklējuma zīmogs pasē kopā ar pastmarku.
Lēnām sākam savu šodienas garo ceļu Bergamo virzienā. Madarai uzdots atbildīgais uzdevums – atrast labu vietu, kur apmēram pusceļā izlocīt kājas un atpūtināt smadzeni no braukšanas. Tā nonākam Mantujas reģiona mazpilsētā Mantonā – aptuveni 38 tūkstoši iedzīvotāju. Klusa, skaista pilsētiņa pie ezera.
Man šodien kakls sāp, un puņķi bloķē visus caurumus, tāpēc pastaiga nav tik baudāma kā varētu gribēt. Piesēžam kafejnīcā “Café Venezia” uz mini picu un nelielu kafijas šotiņu. Aizvējā saulīte patīkami silda, lai arī ārā īsti silts nav.
Kad jau virzāmies auto virzienā, saprotam, ka par stāvvietu samaksāts vēl uz 50 minūtēm, tāpēc nolemjam izmantot šo laiku produktīvi – pasēžam kafejnīcā Piazza Marconi ar svaigi spiestu nesaprotamu augļu sulu man un aperolu Madarai. Uz mūsu uzkodām uzreiz pretendē pieci neatlaidīgi baloži, kuri uzvedas tā, it kā viņiem būtu rezervācija pie mūsu galdiņa. 🐦

BERGAMO

17.03.2025: Pēdējās naktsmājas izvēlētas tuvāk Bergamo centram, lai vakarā vēl varētu nedaudz iziet ārā – pastaigāt, paēst vakariņas un uzsūkt pēdējo brīvdienu noskaņu. Ar mazo fiatiņu jāielokas kārtīgā itāļu parkingā pie mājas – vieta tiešām maksimāli minimāla, bet pozitīvi, ka vispār ir iespēja kaut kur novietoties. Ar jebko lielāku šis uzdevums būtu neizpildāms.
Saimniecei uzdevu klasisko jautājumu – kur var forši paēst labu pastu vai picu. Viņas atbilde lika pasmaidīt: “In Italy we have this problem that nobody works on Monday.” Tātad pirmdienā būs jāiztiek ar to, kas ir. Tā nu pēc nelielas Google Maps izpētes atrodam gana daudzsološu picēriju ~15–20 minūšu gājiena attālumā.
Baigo uzdzīvi šodien neplānojam un arī negribas, jo man sāpošā kakla situācija baigi nemotivē uz izklaidēm. Pica izrādās garda, tādā diezgan interesantā vietā – kafejnīcā bez logiem. Kad ienācām, aizņemti bija tikai divi galdiņi. Mazliet noraustījāmies, vai šī būs laba izvēle. Bet palikām – un labi ka tā. Cilvēki ar laiku sarodās, un arī picas bija ļoti labas.
Atpakaļceļā uz mājām vēl piestājam vienā bāriņā – piesēst, pakavēt pēdējo vakaru. Jo naktsmājās jau neko citu darīt nevar – jāiet gulēt. Ap 4:30 no rīta jāceļas, tāpēc ilgi sēdēt nevaram, bet tomēr gribas nedaudz pastiept atvaļinājuma sajūtu.

BGY-RIX

18.03.2025: Kad plkst. 4:30 atskan modinātājs, sajūta, ka gulēts nav vispār. Tā kā tikai pirms 15 minūtēm būtu aizvēruši acis. Bet neko darīt – lidmašīna negaidīs. Aši iekožam to, kas palicis pāri no vakardienas picas, un dodamies ceļā.
Līdz Bergamo lidostai aptuveni 15 minūtes brauciens. Pa tukšajām Bergamo rīta ielām tas pat izdodas ātrāk nekā plānots. Vienīgā intriga – vai tādā rīta stundā no nomas auto parkinga vispār kursē autobuss uz lidostu? Tā kā auto ir jānodod, variantu daudz nav – riskējam. Nolikuši un sabildējuši mazo fiatiņu, dodamies meklēt autobusa pieturu.
Pēkšņi parādās viens autobuss – skrienam cik kājas nes, ar pulsu 170, jo nav ne jausmas, cik ilgi tas tur stāvēs un vai vispār šajā pieturā apstāsies. Bet, kā jau pie itāļiem tas pieklājas – neviens nekur nesteidzas. Izrādās, varējām lēnā solī aiziet, neko nenokavējot.
Arī mašīnas atslēgas nodošana interesanta – tik agrā rīta stundā pati auto noma vēl slēgta, bet durvīs ir caurums un pa to vienkārši jānomet atslēga uz grīdas. Interesanta pieeja, bet viss beigās veiksmīgi, arī mašīnas depozītu dabūjām atpakaļ pēc nedēļas.
Laikapstākļi šajā ceļojumā mūs baigi nelutināja, bet – kā vienmēr – Itālijā tāpat ir forši. Saskaitīju – šī bija jau mana devītā reize Itālijā. Un vēl viens interesants fakts: katru reizi, kad Madara bijusi Itālijā, ir pamatīgi lijis. Itāļi mērcē Madaru 😋
Neskatoties uz visu – abi esam gatavi braukt atkal. Lielos vilcienos paliek divi neapgūti reģioni – Sardīnija un Itālijas papēdis jeb Puglia.