OKSFORDA, LIELBRITĀNIJA

Datumi: 14.11.2025 – 18.11.2025

KUN-LTN

14.11.2025: Nejauši vienā no Ryanair reklāmas e-pastiem uzgāju, ka no Kauņas, kā izrādās, lido diezgan daudz šīs aviokompānijas reisi un par diezgan patīkamām cenām. Ar visu to, ka jābrauc 3.5h uz Kauņas lidostu + autostāvvieta, ir diezgan pievilcīgas biļetes uz Londonu. Turklāt “ierakstāmies” tieši gaidāmajās novembra valsts svētku dienās tā, ka nav jāņem neviena atvaļinājuma diena (kuru man nemaz nav).
Londona gan mums nemaz nav padomā. Lutonas lidostā nomāsim auto, kur aši apgūšu braukšanas prasmes pa ceļa otro pusi un dosimies uz, iespējams slavenāko studentu pilsētu pasaulē – Oksfordu. Tur sagaida gan vēsturiskas ēkas, gan pa kādam zināmam apskates objektam brauciena attālumā, gan arī pusdienas pasaules slavenā raidījuma the Grand Tour un Clarkson’s Farm vadītāja Džeremija Klarksona restorānā.
Brauciens uz Kauņu izvēršās diezgan ilgs. Braucam gandrīz 4h, jo visu ceļu līst. Redzamība tumsā ir švaka, lai neteiktu vairāk. Neparocīgām apdzīšanām ir maza jēga, jo smago kravas auto rinda šķietam ir nebeidzama. Tā nu lielāko daļu ceļa mierīgi uz 85/h ārī nočunčinām. Izbraucām laicīgi, tāpēc baigi jāsteidzas mums nav. Turklāt ierodoties lidostā konstatējam, ka lidojums kavēsies vismaz 30min.
Kauņas lidosta ir ļoti maza, bet šobrīd atrodas būvdarbu procesā, tāpēc šķietami potenciāls ir. Šobrīd izskatās, ka no šejienes lido tikai Ryanair, bet jāņem vērā, ka līdz starptautiskajai Viļņas lidostai ir jābrauc aptuveni stunda, tāpēc forši, ka vispār ir šāda lidosta, kas sastāda patīkamu konkurenci lielajām Baltijas lidostām.

LUTONA, LIELBRITĀNIJA

15.11.2025: Lidojums kā jau ar Ryanair – šaurs un saspiests, bet galvenais, ka pēc nepilnām 3h gaisā esam Lutonā. Pie imigrācijas negaidīti gara rinda, tomēr iet operatīvi uz priekšu.
Mūsu šīs natkts viesnīca ir vien 10 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas, tāpēc šodien nekādi transporti nav nepieciešami.
Pēc iečekošanās nummuriņā noejam vēl uz bāriņu, kur pie viesnīcas interneta pieslēguma jāsakārto dažas ceļojuma loģistikas un navigācijas lietas. Kopš Liebritānijas Brexit operācijas šeit mums nav brīvi pieejams internets, tāpēc viesnīcas piedāvātais variants jāizmanto cik nu var. Šajā laikā pamanos realizēt 2 alus viesnīcas bārā. Ļoti atsvaidzinoši. Ejot pakaļ otrajam bārmenis saka, ka šis esot uz viesnīcas rēķina. Es no sākuma apmulsu un pārprasu ko viņš teica, jo man likās, ka kaut ko pārpratu, bet nē. Naudu šis neņemšot par šo aliņu. Nu ok, es baigi nepretojos. Paldies! Pulkstenis jau tuvojas vieniem naktī, tāpēc jādodas gultas virzienā.

DIDDLY SQUAT FARM

15.11.2025: Pēc pamatīgām brokastīm dodamies ar kājām uz netālo Sixt biroju, kur mums pierezervēts golfiņš. Beigās gan tiekam pie mazā bembīša un esam gatavi ceļam. Ātri tikai jāapgūst kā braukt ceļam pa otru pusi. Pēc mašīnas apskates automātiski dodos uz “savu” pusi, kur atrodas stūre. Sixt darbinieks pa gabalu tikai nosmej un uzkliedz – “Wrong side”. Sākums daudzsološs arī braucot – pirmajā krustojumā jau iebraucu pretējā joslā! Vēlāk gan izrādās, ka izaicinošākais ceļa objekts ir apļi. Bet nu kaut kā jau tiekam uz saviem apskates objektiem.
Pirmais no tiem ir Džeremija Klarksona britu fermeru izveidotais svaigo izstrādājumu veikals, kas atrodas pavisam netālu no Oksfordas. Šodien ir sestdiena tāpēc laikam nav liels pārsteigums, ka šeit diezgan daudz cilvēku. Rindā uz veikaliņu jāgaida aptuveni 30min, bet varam sevi gaidot atveldzēt ar Klarksona ražoto Hawkstone alus glāzi.
Veikalā iepērkamies diezgan pamatīgi. Nopirku kasti ar 12 mazajiem minētajiem aliņiem, nopērkam vēl garšvielas un interesantas eļļas gatavošanai. Objekti ko varam aizvest lidmašīnā uz mājām gan potenciāli varētu būt manas Ziemassvētku rūķa dāvanas Edgaram, bet tad vēl skatīsimies kā tur sanāks lietas. Iztērējot vismaz 50 britu naudiņas var tikt pie Diddly Squat Farm auduma maisiņa, kuru Madara gribēja nopirkt tāpat, tāpēc laikam varam teikt, ka diezgan labi “sagāja”. Tā kā laiks ārā ir diezgan tipiski britisks – vēss, mitrs un miglains, tad pēc nelielas foto sesijas ap veikaliņu dodamies tālāk.

THE FARMER’S DOG

15.11.2025: Ceļš no Diddly Squat Farm līdz Klarksona restorānam The Farmer’s Dog ved caur maziem un ļoti ainaviskiem ciematiņiem, kā arī pa ļoti šauriem un līkumainiem lauku ceļiem. Šobrīd jau esmu nedaudz pieradis pie jaunajiem braukšanas apstākļiem un varu arī nedaudz paskatīties apkārt, kur mēs vispār braucam. Interesanti, ka ārpus šosejas ceļa platums ir provizoriski 1.5 mašīnas platumā, tas ir divvirzienu ceļš. Gar ceļmalām ir daudz laukakmeņu žogi ar visādiem apstādījumiem, bet ātruma ierobežojums teorētiski ir tie paši 90, kas uz jebkura cita ceļa. Vietējie protams, to arī mēģina sasniegt. Man kaut kā reti kad uziet virs 60.
Ierodoties The Farmer’s Dog uzreiz ir skaidrs, ka arī šeit ir ĻOTI daudz cilvēku, tomēr tā kā mums ir rezervācija un esam ieradušies pieklājīgas 20min pirms tās, mēs esam mierīgi. Kamēr gaidām šīs 20min kad mūs apsēdinās kopā ar pārējiem gaidošajiem viesiem varam tikt pie vietējā ražojuma Hawkstone alus pirmā stāva bāriņā. Šādi jau var arī pagaidīt! Tiesa man šeit jāapietas ar alu uzmanīgi, jo tomēr vēl ir jābrauc līdz Oksfordai. Nav tā, ka ir uzdevums to testēt, bet Lielbritānijā atļauts braukt līdz 0.8 promilēm, kas patiesībā ir ļoti daudz.
The Farmer’s Dog tika atvērts 2024. gadā netālu no Burfordas pēc tam, kad Klārksonam neizdevās iegūt atļauju restorāna izbūvei savā Diddly Squat fermā, kuru apmeklējām iepriekš. Tāpēc viņš nopirka jau esošu krogu “The Windmill” un pārvērta to par savu projektu. Klārksons esot uzstādījis sev ļoti stingru principu – pasniegt tikai britu lauksaimnieku izaudzētus vai saražotus produktus. Tāpēc tur nav Coca-Cola, avokado, citronu vai importētu vīnu. Pat tēja ir audzēta Apvienotajā Karalistē.
Drīz vien jau tiekam arī pie sava galdiņa un tālāk, kad esam pauduši savas pusdienu vēlmes viss notiek ļoti zibenīgi. Madaras pīles kāju un manu cūkas šķiņķa steiku atnes burtiski 10min laikā. Varam ķerties klāt! Madara saka, ka pīle ar piedevām esot bijusi izcila. Priekš manas gaumes gaļa bija nedaudz par sāļu, bet tāpat bija ļoti garšīgi. Vārdu “izcili”, gan es laikam izmantot nevaru. Katram galdiņam ir ierobežots rezervācijas laiks 1h15min. Sākotnēji varbūt varētu šķist nedaudz par īstu, bet apkalpošana ir tik zibenīga, ka pilnīgi pietiek.
Pēc pusdienām vēl aizejam uz blakus esošo The Grand Tour telti, kur nav nepieciešama rezervācija un var tikt pie visādiem britu fermeru labumiem. Šeit Madara brālim sapērkas Diddly Squat Farm suvenīrus. Es nopirku sev Hawkstone alus glāzi suvenīra vietā.
Paēduši un atpūtušies esam, tagad laiks doties uz naktsmājām

OKSFORDA

15.11.2025: Oksfordā dzīvosim Headington rajonā, kas atrodas aptuveni 15-20min brauciena attālumā ar sabiedrisko autobusu no pilsētas centra. Naktsmājas izvēlējos primāri balstoties uz autostāvvietas pieejamību un brokastu kvalitāti. Beigas gan par spīti labajām atsauksmēm, brokastis ir diezgan vājas. Omlete ir patiešām garšīga, bet bekons, pupiņas, cīsiņi un viss pārējais nav garšīgs. Tiek apēsts tikai pienākuma pēc – tilpums ir jāaizpilda.
Kopumā skatoties, lai arī paliekam visas naktis tieši Oksfordā, bet faktiski šo studentu pilsētu no tūrista skatu punkta apdalām, jo dienas gaismā tā arī šīs ielas neieraugām. No rīta braucam ekskursijās uz apkārtējiem rajoniem, no kuriem atgriežoties jau ir tumsa.
Pēc nelielas atpūtas pēc pārbrauciena dodamies uz centru, kad jau ir iestājusies tumsa. Uz Broad street jau ir sācies Ziemassvētku tirdziņš, kurā gan 90% pārdod ēdienus un dzērienus. Tiesa, tas gan laikam cilvēkiem arī ir svarīgākais, jo neviens bēdīgs šeit neizskatās. Arī mēs šeit pamielojamies ar indonēziešu virtuves Nasi Goreng ēdienu atceroties neseno ceļojumu šajās zemēs.
Pēc tam gan dodamies uz Lielbritānijā tik labi zināmās bāru jeb pub’u kultūras iestādījumiem pabaudīt vietējo alu. Tā kultūra šeit ir pavisam savādāka nekā pie mums. Lai arī Rīgā alus cienītāju netrūkst, bet šeit bāriņos gan sēdvietas, gan stāvvietas burtiski ir uz izķeršanu. Nezinu vai tas saistīts tiešā veidā ar rīdzinieku finansiālo stāvokli, vai tas primāri ir mentalitātes jautājums, bet man personīgi šādas atmosfēras vecpilsētā pietrūkst. Pēc nelielas interneta izpētes nonākam Oksfordas vecpilsētas pavisam mazā, burtiski 1 metru platas ieliņas bārā The Wheatheaf. Roka mūzikas pavadībā piedzīvojam brīnumu, kad alus motivēts opītis, kurš bārā iebrauc ratiņkrēslā tomēr pieceļas kājās un līdz bāra letei pēc pintes spēj aiziet arī ar savām kājām!
Bārā iespējams par 30 pensiem pasūtīt pēc savas izvēles dziesmu. Izmantoju šo opciju, lai uzliktu AC/DC dziesmu Dirty deeds done that cheap, tomēr tā arī nesagaidām manu izvēli, kad jau jādodas prom.
Nolemjam paieties nedaudz ar kājām māju virzienā, kad nonākam vēl bārā “Cape of Good Hope”, kur visi gatavojas boksa mača skatīšanās pasākumam. Vakara galvenā cīņa norisināsies starp Chris Eubank un Conor Benn II. Lai arī cīņas galu nesagaidām, nākošajā dienā ziņās redzam, ka uzvaru izcīnīja birtu bokseris Benn. Tas nozīmē, ka bārā valdīja pamatīgas dzīres.

CASTLE COMBE

16.11.2025: Pa ceļam uz pirmo apskates pieturpunktu uz mazajām ieliņām nākas šķērsot dažas nekomfortabli dziļas peļķes. Pēc vētras Klaudija dažas ielas pamatīgi applūdušas. Pļavas tālumā dažviet izskatās pēc ezeriem, ne zaļiem klajumiem.
Šodien pa ceļam uz Bath pilsētu piestājam pavisam mazā, bet ļoti ainaviskā ciematā Castle Combe. Tas atrodas Villtšīras (Wiltshire) apgabalā, Anglijā. Ciems atrodas aptuveni 16 km ziemeļrietumu virzienā no mūsu šodienas galvenā pieturpunkta – Bātas (Bath). 2021. gada tautas skaitīšanā apkaimes iedzīvotāju skaits esot bijis vien 356. Tātad pat mazāka par Latvijas mazāko pilsētu Durbi. Tā arī izskatās, jo principā ciems sastāv no viena Y formas krustojuma. Castle Combe atrodas Kotsvoldas (Cotswolds) teritorijā, kur principā katrs ciems ir kā no pasaku grāmatas. Īpaši Harija Potera faniem iemīļota apkaime, jo atsevišķās vietās (tajā skaitā arī Oksfordā), daudz ainas no šīs tik ļoti populārās filmas ir uzņemtas. Ar savām Kotsvoldas akmens mājiņām un bez mūsdienu ēkām — vēsturiskajā ciemata centrā kopš apmēram 1600. gada neesot uzbūvēta neviena jauna māja. Pēc tam palasot internetā informāciju par šo ciemu, daudzviet tas tiek saukts par skaistako ciemu Anglijā. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu. Tiešām simpātisks.
Pie cafe gan ciemā neizdevās, tikt, jo vienīgā kafejnīca strādā vien dažas stundas dienā un tās nav šobrīd. Neizdodas atrast iemeslu šeit uzturēties ilgāk, tāpēc braucam tālāk.

BATH, THE ROMAN BATHS

16.11.2025: Iebraucot Bath pilsētā redzam, ka auto, kas iebrauc pilsētas centrā papildus autostavvietas maksai jāmaksā arī zaļā nodeva. Kur, cik un kā tādu samaksāt pagaidām nav skaidrs. Pagaidām jāatrisina pati pirmā problēma – kur novietot auto. Pēc tam meklēsim cik un kā par to samaksāt. Pilsēta ir diezgan reljefaina un vienā no pakalniem atrodam gana lielu stāvvietu, kur šajā laikā vēl vietas gana daudz visiem. Pie stāvvietas apmaksas pajautāju tantei kā jārīkojas, bet izrādās, ka uz zemas emisijas auto tas neattiecas. Tā kā mums ir hibrīds tad “izšmaucam” no šīs papildus nodevas.
Arī šīs pilsētas ielas izbūvētas no Lielbritānijai raksturīgās vēsturiski rojālās arhitektūras. Vecas mūra ēkas, sarkanās telefona būdas, pasta kastes un melnās kanalizācijas caurules, kas izbūvētas ēku ārpusē. Viss kā pienākas.
Līdz mūsu apskates objektam – Romiešu vannas, vēl ir nedaudz laiks tāpēc varam pastaigāties. Bath pazemē atrodas trīs dabiskie termālie avoti, kas ik dienu izvada aptuveni 1,1 miljonu litru minerālūdens aptuveni 46 °C temperatūrā. Tieši šo avotu dēļ romieši šeit pirms gandrīz 2000 gadiem izveidoja savu slaveno pirts kompleksu.
Pa galveno ielu aizejam uz tiltu – Pulteney Bridge, kurš ir kā iela ar veikaliem un kafejnīcām. Tas ir viens no tikai dažiem tiltiem pasaulē, kuru abās pusēs izvietoti veikali. Citi slavenākie piemēri ir Ponte Vecchio Florencē un Rialto tilts Venēcijā. Mums ir bijis tas gods būt iet pāri arī pārējiem piemēriem šajā kategorijā.
Zem tilta izbūvēta interesanta krāce upē. Šobrīd pēc vētras Klaudija, kas iepriekšējās dienas gājusi pāri šim reģionam upē ļoti daudz ūdens. Vietām pat iet ārpus krastiem.
Nejauši nonākam lielā grāmatnīcā – Topping & Company Booksellers of Bath. Trīs stāvos ir tik daudz grāmatas, ka te varētu pavadīt visu dienu. Laika vairs nav pārāk daudz, tāpēc aši mēģinu izskriet cauri ceļojumu un autobiogrāfiju sadaļām, bet ātrumā sev neko interesantu neatrodu. Lai tiktu pie augšējiem plauktiem, nepieciešams pa sliedīti aizstumt trepes. Tas arī kā no filmām. Pat ja nav vēlmes pirkt grāmatas ir interesanti iziet cauri šim veikalam. Pats kā apskates objekts.
Kā pulkstenis rāda 13:00 esam vannās. Tā kā biļetes iegādātas iepriekš, tad bez rindas uzreiz tiekam iekšā. Tiesa pārāk daudz gribētāju nemaz šobrīd nav.
Ja nebūtu mana pasaules ceļojuma galamērķu grāmata, tad nemaz nezinātu, ka šāds objekts eksistē. Vizuāli nekas baigi iespaidīgs tas patiesībā nav, bet apzinoties cik tas viss šeit ir vecs un kāda inženierijas un arhitektūras bāze šeit ir apakšā, lai efektīvi izmantotu šos karstos avotus gan ir iespaidīgi. Karstais gaiss cirkulēja zem paceltajām grīdām un sienās pa īpašiem kanāliem (hypocaust sistēma). Faktiski tā bija centrālā apkure gandrīz pirms 2000 gadiem. Un tas viss uzbūvēts pirms vairākiem simtiem gadu. Principā visa Bātas pilsēta eksistē tieši šo avotu dēļ. Ne velti angliski pilsētas nosaukums nozīmē tieši vanna – Bath. Apmeklējuma noslēgumā Pump Room iespējams pagaršot minerālūdeni tieši no avota. Garša ir ļoti neparasta – silta, ar izteiktu minerālu un dzelzs piegaršu. Lielākajai daļai cilvēku tas nav īpaši garšīgs, taču tā ir sena Bātas tradīcija. Bet ja esi bijis Ķemeros un pagaršojis puvušo olu avotiņu, tad Bātas ūdens ir kā auksta koliņa karstā vasarā.
Pēc vannām vēl pastaigājam pa Bātas simpātiskajām ielām. Šodien ir svētdiena, tāpēc rosība ir liela. Kafejnīcas pilnas, ielas kād skudru pūznis ņirb – viss notiek!

STOUNHENDŽA

17.11.2025: Šodienas galvenais objekts Stonehenge atrodas aptuveni pusotras stundas brauciena attālumā. Tagad jau esmu apradis ar braukšanu pa ceļa kreiso pusi un pat tīri saprātīgi izdodas tikt galā ar apļiem, kas Anglijā nav maz. Tomēr šodien ceļš liekas ļoti garš un nevaru sagaidīt, kad nonāksim galamērķī. Tuvojoties Stonehenge jau pa gabalu redzam milzīgos klints gabalus klajuma vidū. Par ko tad mums vēl jāmaksā tā ieejas biļete, kas manuprāt bija nejēdzīgi dārga – 25£ katram? Faktiski jau no ceļa visu redzējām.
Nedaudz pirms 11:00 ierodamies slavenajā pļavā. No auto stāvvietas līdz pašam objektam ir aptuveni 2km, kurus var mērot pa taciņu kājām vai ar organizēto autobusu. Tā kā šodien klajumā pūš neciešami aukstas vēja brāzmas izvēlamies silto variantu – autobuss.
Ietodoties nav daudz cilvēku, bet to skaits manāmi pieaug stundas laikā ko kopā šeit pavadām. Ilgāk arī nevaram izturēt, jo esam jau nosaluši kā prusaki.
Telefonā pieejams audio gids, kas pa ceļam pavisam īsos 1-2min garos gabaliņos koncentrēti pastāsta “kas, kur un kā”. Virs zemes šie milzīgie monolīti ir aptuveni 4m un 5m zem zemes. Stonehenge ir orientēts tā, ka vasaras saulgriežu saullēktā Saule uzlec tieši virs Heel Stone, bet ziemas saulgriežu saulrietā tā noriet pretējā virzienā pa to pašu asi. Šī precizitāte nav nejaušība.
25 tonnas smagie blāķi no 32km attālās Marlborough Downs raktuves esot vesti ar plostiem pa upi un pēc tam vilkti virs koka baļķiem. Stonehenge tika būvēts vairākos posmos aptuveni no 3000. līdz 1600. gadam p.m.ē. Lielākie akmens apļi tika uzcelti ap 2500. gadu p.m.ē., tātad tie ir aptuveni 4500 gadus veci. Lielā Gizas Heopsa piramīda ir tikai nedaudz vecāka. Mazākie akmeņi, kas svēra “tikai” 3-4 tonnas transportēti no Preseli kalniem Velsā – aptuveni 225 km attālumā. Tas joprojām tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem aizvēsturiskajiem transportēšanas sasniegumiem Eiropā.
Kopš 1986. gada Stonehenge un apkārtējā ainava ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā viens no nozīmīgākajiem aizvēsturiskajiem pieminekļiem pasaulē. Bet jāsaka, ka man kaut kā lielu iespaidu šī vieta neatstāj. Ja pēc ceļojuma man kāds prasīs, kas vislabāk patika, tad Stonehenge iekļūst TOP 5 tikai tāpēc, ka vairāk apskates objektu mums nebija. Daudz interesantāki ir tieši šie mazie un noslēpumainie pasaku ciematiņi, kuriem braucam cauri.

BURFORD

17.11.2025: Pirms došanās atpakaļ uz Oksfordu vēl piestājam vienā no ainaviskajiem Cotswolds ciematiem – Burford.
Kā jau bez pārsteigumiem pilsētā, kur sānu ielas ie varbūt 2 Fiat 500 mašīnu platumā ar auto novietošanu ir interesanti. Kad atrodu potenciālo vietu, kas ir varbūt 30-40cm garāka par mūsu mašīnu, mēģinu iestumdīties. Vieta ir tik šaura, ka no mašīnas modernajiem “pīkstuļiem” jēga maza, jo tie pīkst visi, visur un visu laiku. Tāpat arī ārkārtas bremzēšana nostradā uzreiz kā mēģinu piestumties tuvāk ēkai vai mašīnai. Lai nu kā pēc pacietīgas 10min stumdīšanās šurpu-turpu varam iet ciema ielās. Jeb precīzāk būtu teikt – Ielā. Galvenā iela saucās “The Hill” jeb kalns. Un pamatoti, jo galvenā iela visā garumā ir reljefā. Iela lejup ved līdz Windrush upei. Lielākā daļa ēku, kas šeit redzamas šodien, ir celtas 15.–18. gadsimtā, un pilsētas vēsturiskais izskats ir saglabājies gandrīz neskarts.
Pirmais ko gribas izdarīt ir iedzert cafe. Tik nelielā ciematā opcijas šeit ir pārsteidzoši daudz. Dzerot espresso mēģinu atrast kādu informāciju par šo vietu. Burforda saukta arī par Cotswolds vārtiem, jo lai iebrauktu Cotswolds reģionā jāškērso Windrush upe, kas nav nemaz tik viegls uzdevums. Tiltiņš ir tikai nedaudz platāks par auto vai agrāk zirga pajūgiem līdz ar to lielas armijas vai ļaundari nevarēja uzreiz iekļūt pilsētā. Visiem godīgi jāstāv rindiņā, lai tiktu pāri tiltiņam arī šodien. Ciematā dzīvo ap 1 400 cilvēku. Šodien ciemats ir slavens reģionā ar mazajiem krogiem un antikvariātiem. To šeit tiešām ir daudz. Principā ielas garumā praktiski visās tipiskajās kaļķakmens mūra ēkās pirmajā stāvā ir veikals vai kafejnīca un otrajā visdrīzāk dzīvo pats saimnieks. Viduslaikos Burforda kļuva turīga, pateicoties vilnas tirdzniecībai. Apkārtējos pakalnos audzēja aitas, bet pilsētā darbojās audēji, miecētāji un pat seglu meistari, kuru izstrādājumi bija pazīstami visā Eiropā.
Ciemats atrodas reljefā. Aizejot līdz augšējam galam acu priekšā visa miesta dzīvība un rosība. Tiešām forša vietiņa!

OKSFORDAS PUB’U TŪRE

17.11.2025: Vakarā noslēdzam mūsu mazo ceļojumu ar Oksfordas bāriņu tūri. To šeit ir gana daudz un tie ir kā apskates objekti paši par sevi. Nedaudz sanāk, ka esam apdalījuši šo studentu pilsētu, jo dienas gaismā tā arī neesam staigājuši pa ielām. Ir novembris un satumst jau nedaudz pēc četriem.
Šo trīs vakaru laikā apmeklējām vairākus ārkārtīgi interesantus pub’us.
The Bear Inn. Bārs, kas nepārtraukti strādā kopš 1241.g. Pirms šiem vairākiem simtiem gadu acīmredzot bija īsāki cilvēki. Stāvot pie bāra letes pat man mati skaras jau pie griestiem. Kopš 20.gs. vidus šeit pasākta interesanta tradīcija – Oksfordas absolventi šeit atdod savas šlipses. Kopumā to skaits esot ap 4 500 gab. Eksponāti izlikti gan pie sienām, gan griestiem.
Pirmdiena šeit nav šķērslis tam, lai bāri būtu pilni.
Turf Tavern ir vēl viens bāriņš ar vēsturi, kas stiepjas vairāku gadsimtu garumā. Katras bārs pēc savas būtības ir viens un tas pats – bāra lete ar alus izvēlēm un apkārt mazi, pat mikroskopiski galdiņi, kur atspiest dibenu vai nolikt glāzi. Bet tomēr katra šī vietiņa ir pavisam savādāka. Cita atmosfēra, cits interjers un īpaši Oksfordā – cita vēsture pat vairāku simtu gadu garumā.
The Lamb & Flag ir vēl viens bārs ar īpaši akadēmisku gaisotni, jo tas šķietami iebūvēts agrākā bibliotēkā. Diezgan smieklīgi izskatās vieta – niša sienā, kas acīmredzami agrāk domāta kā klusāka vietiņa studēšanai vai lasīšanai, tagad tiek izmantota kā alus galds vientuļajam bāra apmeklētājam.
Šādu bāriņu te ir nebeidzami daudz. Nav tādas alus kapacitātes, lai apstaigātu pat vērā ņemamu daļu. Manām iekšiņām gan ir alus limits, turklāt visas dienas man no rīta ir jāvada auto pa satiksmi, kas brauc pa jocīgu ceļa pusi, tāpēc viss ar mēru un pieklājīgi. Kad nobrauc no lielās šosejas tad dažas no lauku ieliņām ir tik šauras, ka bez abu auto iebraukšanas grāvī samainīties praktiski nav iespējams. Mums auto ir ar pilnu apdrošināšanu, tāpēc ar mierīgu prātu spiežamies krūmos, kur tas nepieciešams.

LTN-KUN – RĪGA

18.11.2025: Tā kā šodien vēlākais ap plkst. 8:00 mums ir jāstartē, lai līdz 10:00 paspētu nodot mašīnu, sarunājam ar tanti, ka brokastis mums iedos nedaudz ātrāk kā paredzēts. Waze mūs atkal ved pa mazajām suņu takām, tāpēc nekāda steigšanās nesanāk. Lai arī pa šīm dienām esmu jau pieradis braukt pa ceļa kreiso pusi, tāpat ir piesardzīgi jāpalaiž garām pretīmnākošās mašīnas uz ceļa, kas kopā varbūt ir 1.3-1.5 joslu platumā. Pa ceļam arī cītīgi jāskatās uz palikušajām jūdzēm degvielas bākā. Līdz pašam galam aizbraukt nevarēsim, bet jāizvelk tik ilgi, lai pirms nodošanas nebūtu atkal kaut kas nedaudz jāielej, jo mašīna jānodod ar pilnu bāku. Nomas periodā oficiāli varējām nobraukt 450 jūdzes, bet kaut kā pārskaitījos un beigās mums sanāca kaut kas nedaudz virs 500 jūdzēm. Tomēr Sixt darbiniekam laikam bija labs noskaņojums un neko papildus par to mums nebija jāpiemaksā, lai arī standartā tie būtu ~40 centi par katru papildus jūdzi. Viņš gan piekodina, ka atlaidīšot šo piemaksu, ja ielikšu viņam pēc tam 5 zvaigžņu atsauksmi. Kāda runa – tāpat būtu ielicis, jo serviss tiešām bija patīkams!
Auto nomas birojs ir nedaudz ārpus lidostas, bet ērti saorganizēts, ka meitene no Rumānijas, kas šeit strādā mūs aizved līdz lidostai, pa ceļam paņemot vēl vienu ģimenīti no Lietuvas. Acīmredzot mēs visi šodien lidojam uz Kauņu. Rumāniete bija pārsteigta, ka Latvijā un Lietuvā mēs nerunājam vienā valodā. Vismaz arī viņa uzzināja šodien kaut ko jaunu.
Lidostā pirms drošības pārbaudes brokastīs vēl izderam 2 mazos Klarksona lāgerīšus. Pārāk laba un dārga manta, lai izmestu ārā – pat 10 no rīta. Es tā arī nesagaidīju pacelšanos – aizmigu jau lidmašīnā vēl esot uz zemes. Pamodos pusceļā, kad pavisam maz cilvēciņš no blakus sēdvietas man iespēra pa ribām savas maltītes laikā mammas klēpī.
Ceļš no Kauņas izrādās ļoti “besīgs”. Ārā ir +1 un nedaudz līst, kas nozīmē, ka apļveida krustojumos sākam braukt taisni. Ceļš no Kauņas aizņem aptuveni 4h un daudz pacietības, bet veiksmīgi esam galā un noslēguši ļoti foršu 4 dienu ekspress ceļojumu.
Arī no šī ceļojuma atgriežoties esmu pilnīgi pārliecināts, ka gribu vēl atgriezties Lielbritānijā, bet uzsvaru liekot uz pilsētām un ciematiem tālāk prom no metropolēm. Tur, kur valda īstā ikdiena un pakistāņi, islāmisti un “orģinālo” somiņu tirgotāji vēl nav tikuši. Turklāt tagad pārliecinājos, ka braukt pa ceļa kreiso pusi nav arī tik traki. Vēl taču kā minimus ir Ziemeļskotija, Velsa un Ziemeļīrija, lai teiktu, ka esam bijuši un apceļojuši Apvienoto Karalisti.