TAIVĀNA: ROAD-TRIPS
Datums: 24.04.2026 – 06.05.2026
RIX-ARN
24.04.2026: Pagājuši pieci mēneši kopš pēdējā ceļojuma/lidojuma. Pilnīgi liekas, ka sākušās jau avio-paģiras!
Tā kā šogad dzīvē notiek citas lielas finansiālas lietas jauna dzīvokļa formā, tad ceļojumu budžets manāmi apgriezts. Tomēr ir liels prieks, ka par spīti tam ir izdevies saorganizēties, un mēs atkal esam šeit! Sēžam parastajā pirmslidojuma kafejnīcā, kur tradicionāli uzrakstu šīs ceļojuma apraksta pirmās rindas.
Laižam atpakaļ uz Āziju – Taivānu. Šī gandrīz 2x mazākā valsts par Latviju platības ziņā, kur dzīvo 12x vairāk iedzīvotāju, sola diezgan plašu tūrista programmu. 70% no šīs tropiskās salas klāj kalni ar augstāko virsotni gandrīz 4 000 m v.j.l. Mūsu platuma grādos ļoti nepopulārs galamērķis politiski “interesanto” attiecību dēļ ar Ķīnu, kura uzskata, ka Taivāna arī ir Ķīna. Salas iedzīvotāji gan domā savādāk.
Bet nu kā parasti – tur, kur atrodamas labas aviobiļetes, turp mēs dodamies. Rīga – Stokholma – Pekina – Taipeja un atpakaļ = 380€ ar visu bagāžu. Aiziet! Tiesa 380€ ir no Stokholmas. Līdz Zviedrijas galvaspilsētai jātiek ar pozicionēšanās lidojumu, bet to nesāpīgi iemainu pret AirBaltic lojalitātes punktiem.
STOKHOLMA, ZVIEDRIJA
24.04.2026: Lidojums tikai 55 min. Uz beigām ļoti kratīja lidmašīnu, iespējams kādam jaunam kapteinim pirmo reizi iedota stūre?
Ar Arlanda Express vilcienu 18min laikā esam Stokholmas centrā. Dārgs, bet efektīvs pasākums. 85€ no abiem abos virzienos. Tā kā mums somas šobrīd vēl ļoti vieglas, tad nolemjam, ka neatstāsim tās lidostā glabātuvē, ietaupīsim 40€ un kātosim ar visu somu plecos. Mēs jau it kā stipri!
Nesarežģījām lietas un brokastīs par 16€ ieēdam burgerīšus McDonald’s turpat uzreiz pie Stokholmas Centrālas stacijas. Tas pirmkārt, lai nesākas mūžīgā kafejnīcas meklēšanas stagnācija un otrs – zini ko dabūsi. Gan jau mistiskos ēdieniņus vēl šajā ceļojumā pagaršosim.
Pilsēta vēl tikai mostas. Veikali un kafejnīcas galvenokārt ciet. Laiks vēsīgs, bet saulains. Ideāli nesteidzīgai pastaigai cauri Gamla stan. Izejam cauri salai uz skatu laukumu, no kura paveras labākais skats uz baznīcu Riddarholmskyrkan pāri Stokholmas ūdeņiem. Tad nesteidzīgi atpakaļ pāri upei uz vecpilsētu, kur piesēžam kafejnīcā. Šeku reku jau 12k soļi savākti. Man par pārsteigumu pilsēta ir ar diezgan jūtamu reljefu, kas arī vēlāk jūtams kājās, jo tomēr staigājamies ar visām mugursomām plecos. Bet nekas tāds ko pēc tam nevarēs “izsēdēt” gaidāmajā 9h lidojumā.
Nekādas programmas nav, un baigi vairāk tā mērķtiecīgi staigāties arī negribas, jo iepriekšējā naktī gulētas knapi 4h, un tas nedaudz jūtas. Tā nu pasīņojam vēl pāris stundas pa vecpilsētas šarmanto mazo ieliņu barčikiem, kas tik tikko pēc pusdienlaika tikai modušies.
Atpakaļceļā uz lidostu, tikko kā apsēžos vilcienā, tā pamostos lidostā. Teleportējos! Uznāca pamatīgs lūziens. Tālāk jau mūs gaida 9h AirChina pavadībā ceļš uz Pekinu – Ķīnas galvaspilsētu. To pasakot skaļi izklausās diezgan neticami. Bet nu šajā ceļojumā Pekina ir tikai sekundārs pieturpunkts, jeb “odziņa” atpakaļ ceļā. Kas šobrīd ir nedaudz eksotiski – AirChina aviosabiedrības lidmašīnas ir starp tām retajām, kas drīkst izmantot Krievijas gaisa telpu, tāpēc lidosim pāri “pa taisno”.
ARN-PEK
25.04.2026: Pēc ekspress vizītes Stokholmā sēžamies 9h AirChina lidojumā uz Pekinu. Beigās gan ieradāmies gandrīz stundu ātrāk nekā plānots.
Lidojums it kā pagāja diezgan ātri, bet tāpat likās ļoti nogurdinošs, jo lidmašīna bija pilna un man tika tas gods sēdēt vidējā sēdvietā. Noskatījos vienu filmu un pēc pārsteidzoši garšīgām vakariņām mēģināju iekārtoties uz pagulēšanu, bet tas nebija ļoti rezultatīvs pasākums. Cauri un saraustīti varbūt “savācu” 2h miegu.
Brokastu nūdeles iegāzu sev klēpī un gandrīz blakus sēdošajam ķīnietim arī. Labi, ka kaut ko paspēju arī apēst no tā visa pirms tam.
Lai nu kā, bet esam nonākuši Ķīnā. Vēl 4h jāpadzīvojas pa lidostu un tad noslēdzošais lidojuma cēliens ceļā uz Taivānu! Tiem, kas Pekinā pārsēžas uz Taivānu, Hongkongu vai Makau lidostā iedalīts tāds pavisam apbižoti mazs stūrītis, kur nav baigo opciju sevi izklaidēt. Sagadīšanās? Gan jau, ka nē.
PEK-TPE
25.04.2026: Lidojot uz Pekinu, kur mūs gaidīja 4.5h pauze starp lidojumiem, kas beigās bija 5.5h, jo ielidojām gandrīz par stundu agrāk, es domāju, ka laiks paskries nemanot, jo tā taču ir viena no lielākajām lidostām pasaulē. Patiesība mūsu gadījumā izrādās savādāka, jo tranzīta lidojumiem uz Taivānu, Makau un Hongkongu ir tīši vai netīši (šo valstu politisko attiecību dēļ?) iedalīts kaut kāds lidostas stūris, kur ir ļoti maz opcijas sevi izklaidēt un uz citām zonām iet nedrīkstam. Tā nu atradām masāžās krēslu, kur nedaudz pakratījāmies, tad 30min izstaigājām tā saucamos kāju ”sardeļu” pirkstus, uzēdām rīsus picērijā un gājām pagulēt. Ironiski, ka vissliktākais ko picērijā varēja paņemt ir pica. Madara mūsu redzes lokā ir vienīgais cilvēks, kas šādu kļūdu pieļāva. Pārējiem ir klasiski rīsu ēdienu. Miega deficīts sakrājies pamatīgs, tāpēc liekamies uz auss atlikušo gaidīšanas laiku.
Pēc tam arī 3.5h lidojumā no Pekinas uz Taipeju noguļu kā nosists. Nogulēju pat pusdienas, bet mums blakus sēdošais ķīnietis redzot, ka es pamodos pasauca atpakaļ stjuarti, lai arī mums atnes ēdienu. Patīkami!
Pēdējo reizi mazgājāmies pirms 40h. Šajā periodā pagulējām varbūt 6h, bet pats svarīgākais, ka esam nonākuši Taivānā un varam sākt skatīties ko šie te dod!
TAIPEJA, TAIVĀNA
25.04.2026: Tā kā Taivānas dolārs ir diezgan ekskluzīva nauda ko Eiropā praktiski nav iespējams iepriekš iegūt un pat arī citās Āzijas valstīs tas nav tā uzreiz atrodams, tad nosēžoties lidostā to arī uzreiz samainām. Atšķirībā no vairuma lidostu (vismaz Eiropā noteikti), šeit ir civilizēts maiņas kurss.
Lidostā atkal ejam imigrāciju un pēc iečekošanās Stokholmas lidostā mūs pārbauda vēl trīs reizes. Skenē somas, skenē mūs, šķirsta pases un bildē sejas. Bet tā kā mēs tādi uzticami izskatāmies un neprotestējam pret komunismu (vismaz Ķīnas pusē), tad diezgan viegli visam izlaiž cauri un tiekam pie smuka Taivānas zīmoga pasē.
Tālāk sākas super modernā Āzija, ko jau pieredzējām rudenī Singapūrā. Ekspres vilciens no lidostas mūs ātri nogādā uz pilsētas centrālo staciju. Sākumā tikai viegla nesaprašanās ar virzieniem un hieroglifiem, bet ar ticību un cerību tomēr iekāpjam gan pareizajā virzienā, gan vilcienā.
Taipejas centrālajā stacijā vēl jāpārkāpj uz metro, kur pēc 10min jau esam mūsu viesnīcas Hej Taipei Arena rajonā. It kā diezgan centrāla lokācija. Kā ir patiesībā to redzēsim turpmākajās dienās.
Viesnīcā izmantojot WiFi priekšrocības sazvanāmies ar mājiniekiem. Mamma šobrīd Talsos pie Vecmāmiņas, tā kā divi sveicieni vienā, jo vismaz pēc mūsu laika zonas pēc pāris stundām jau Vecmāmiņai dzimšanas diena.
Šodien vēl jāiziet kaut kur ārā, lai mēs plkst. 21 jau nebūtu nolūzuši gultā un varam pārslēgties uz jauno laika zonu. Tā nu dodamies uz piemājas barčiku OriginBAR 源, bet tur izrādās sestdienā tik daudz cilvēku, ka bez rezervācijas nekā. Bet šodien nav arī tik svarīgi. Mums galvenais pastaigāt, pakustēties un tad jau rīt pilnā sparā dosimies ielās.
Vienā bāriņā piezemējamies uz brītiņu, bet tas nav galīgi mūsu gaumē. Ātri dodamies tālāk. Pirms iziešanas ārā viena vietējā sieviete mani pārtver un salīdzinoši izbrīnīti prasa kāpēc mēs atbraucām uz Taivānu? Ne dusmīgi vai uzbrūkoši, vienkārši patiesa ziņkāre, jo kā izrādās – tūristi vidēji gadā šeit atbrauc tikai nedaudz vairāk kā uz Latviju.Kur nu vēl no tik tālām zemēm. Uz šo jautājumu mums ceļojuma turpinājumā būs jāatbild vairākkārt.
CHIANG KAI-SHEK MEMORIAL HALL
26.04.2026: Bez pārsteigumiem, ka šo nakti noguļam no apgulšanās brīža līdz modinātājam bez acu atvēršanas. Rīts no 12. stāva loga izskatās ļoti silta un daudzsološa.
Ar neticami tīro metro dodamies uz pirmo mūsu oficiālo apskates objektu – Chiang Kai-shek Memorial Hall (國立中正紀念堂). Laukums ļoti rojāls taivāniešu kulturas izprantē. Milzīgi ieejas vārti un liels laukums, kuru no visām pusēm ietver tradicionālās arhitektūras ēkas. Pie centrālās ēkas svinīgi vējā plīvo Taivānas sarkani zilais karogs. Nedaudz kopējo skatu bojā baltās teltis, kur šobrīd bērniem notiek kaut kāds deju pasākums. Forši +30 grādos saulē un ekstrēmi augstā 85% gaisa mitrumā dancāties. Gan jau viņi ir pieraduši un rūdīti.
Galvenā ēka ir Chiang Kai-shek piemiņas vieta. Memoriāls tika atklāts 1980. gadā par godu bijušajam Chiang Kai-shek – militārajam un politiskajam līderim, kurš pēc pilsoņu kara pārcēla Ķīnas Republikas valdību un, kura dēļ lielā mērā tika panākta demokrātija Taivānā. Visu mūžu cīnījies pret komunistiskajiem spēkiem iekšzemes Ķīnā. Vienlaicīgi šis memoriāls ir faktiski arī muzejs par demokrātiju kā tādu un nozīmīgākajām cīņām par to principā visā pasaulē. Piemiņas zāle ir balta ar četrām malām. Jumts ir zils un astoņstūra formā, kas atspoguļo skaitļa astoņi simboliku, kas ķīniešu kultūrā tradicionāli tiek saistīta ar pārpilnību un veiksmi. Uz galveno ieeju ved divi kāpņu laidi, katrs ar 89 pakāpieniem, kas simbolizē Čiana vecumu viņa nāves brīdī.
Tālāk dodamies uz nākamo templi, kas atrodas aptuveni 30-40min gājiena attālumā. Ejam cauri daudz mazām interesantām un unikālām ieliņām. Visādi mazie veikaliņi, kur tirgojas praktiski visi iespējamie priekšmeti. Tāpat arī no vienas ātrās ielu ēstuves līdz citai nekad nav jāiet ilgāk par pāris minūtēm. Tā kā taivānieši badā noteikti nenomirs.
Kādā kafejnīcā iedzeram kafiju. Ekstremāli stiprs espresso, bet labs. Dzerot kafiju skatāmies pa logu ārā uz ielas – tur starp mašīnām satiksmē staigā gaiļi un zosis. Kādam pusdienas izmukušas?
Nu jau pusdienlaikā dodoties uz nākošo templi secinām, ka visas šīs neskaitāmās mazās ēdnīciņas ir praktiski pilnas. Acīmredzot pieprasījums visiem ir gana liels.
LUNGSHAN TEMPLIS
26.04.2026: Mūsu nākamais apskates objekts Lungshan templis jau ir kārtīga svētā būve. Pirmkārt esam šeit praktiski vienīgie ne-aziāti. Vairums cilvēki, kas šeit atrodas ir arī ieradušies, lai izietu lūgšanās procedūru. No malas vērojot izskatās, ka katrs paņem savus vīraka kociņus un tad pretēji pulksteņrādītāja virzienam iet pie katras tempļa sekcijas, kur noskaita lūgšanu, 3x paklanās un iet tālāk. Interesanti, ka pēc dažām no lūgšanām pret zemi tiek mesti kaut kādi kauliņi, kurus pēc tam pēta. Kaut kāds pareģojums?
Pats templis, lai arī izmērā nav liels, tomēr ir ļoti iespaidīgs. Uzcelts 1738. gadā, laikā, kad uz Taivānu pārcēlās kolonisti no Fujiaņas provinces Ķīnā. Arhitektoniskā detalizācija ir apbrīnojama. Tik sīki elementi tik rūpīgi izstrādāti uz katras kolonas, katras sienas un dzegas! Nosaukums “Lungshan” nozīmē “Pūķa kalns” un ir saistīts ar oriģinālo templi Fujiaņā un šis ir viens no slavenākajiem un svarīgākajiem budisma un taoisma tempļiem Taipejā. Templī vienlaikus pielūdz vairākas dievības, jo Taivānas tradicionālajā reliģijā bieži sajaucas budisms, taoisms un tautas ticējumi. Ēka vairākkārt cietusi zemestrīcēs, ugunsgrēkos un Otrā pasaules kara bombardēšanā, bet vietējie to vienmēr atjaunojuši. Interesanti, ka bombardēšanas laikā galvenā dievību altāra daļa palika gandrīz neskarta, ko daudzi uztvēra kā brīnumu. Tempļa jumts un kolonnas ir ārkārtīgi detalizētas — pilnas ar pūķiem, mitoloģiskām būtnēm un tradicionāliem kokgriezumiem.
Un vēl šeit tam visam ir īpaša sajūta, jo šeit tas viss ir pa īstam. Līdzīgus tempļus esam redzējuši iepriekš citu ceļojumu lielpilsētās, bet tie vienmēr bijuši Chinatown rajonos un ir tās pilsētas minoritāte. Šeit mēs esam viesi un tas liek, jo īpaši respektēt apkārt notiekošo.
Ļoti ilgi šeit neuzturamies, jo tā īsti iederīgi, protams neesam. Lēnā garā caur visādām mazām ieliņām virzāmies Taivānas Nacionālā muzeja virzienā. Ejam garām arī prezidenta pilij, kuru apsargā nopietni vīri ar nopietniem ieročiem. Pils atrodas milzīgas ielas – Ketagalan bulvāra galā, kur pāri 10 joslu ielai tālumā lepni stāv Taipei 101 debesskrāpis.
Muzejs izrādās pavisam savādāks nekā iepriekš likās. Tas vairāk ir dabas, ne Taivānas vēstures muzejs. Salīdzinoši vienkāršs, bet izmērā liels ar lielu lasāmo apjomu, kuram man nav spēka. Diezgan aši esam izskrējuši tam cauri un dodamies uz viesnīcu atpūsties pirms vakara cēliena. Pa ceļam Madara vēl iešmauc Uni Qlo veikalā, kur tiek arī pie guvuma – kleita un daži krekli. Es tikmēr notestēju veikala krēslus.
TAIPEI 101
26.04.2026: Pēc ļoti vērtīgas diendusas viesnīcā laižam uz Taivānas pašu slavenāko objektu – debesskrāpi Taipei 101. Ēka, kas ir iegājusi vēsturē ar vairākiem ļoti zīmīgiem faktiem. Tā bija pirmā ēka, kas pārsniedza 500m augstuma atzīmi un kopš pabeigšanas 2004. gadā bija augstākā ēka pasaulē. Līdz brīdim, kad 2009. gadā Dubaija pabeidza šī brīža rekordistu Burj Khalifa. Bet ar visu to, ka šobrīd Taipei 101 ir tikai 11. augstākā ēka pasaulē man liekas nedaudz absurdi tā laika investoru vēlme – uzbūvēsim pasaulē augstāko ēku vienā no pasaules seismiski aktīvākajiem reģioniem! Kam nauda, tas pasūta mūziku.
Lai nu kā, sēžamies autobusā un laižam skatīties. Ieeja maksā 1 200 Taivānas dolārus, kas ir aptuveni 32 EUR uz abiem. Priekš Eiropas standartiem pat salīdzinoši lēta ieeja, šeit tas šķiet ir dārgākais apskates objekts. Uz 89. stāvu uzšaujamies 35 sekunžu laikā. Ilgi šim liftam piederēja Ginesa pasaules rekords kā ātrākais lifts pasaulē. Lifts traucas augšā gandrīz ar 61 km/h, kas ir pat ātrāk nekā Burj Khalifa lifti.
Katra no ēkas 8 sekcijām ir 8 stāvus augsta. Cipars 8 ķīniešu kultūrā simbolizē pārticību. Savukārt ēkas stūros izvietotie stilizētie darkoni fenšui kultūrā apzīmē garīgos sargeņģeļus, kas pasargās ēku grūtos apstākļos un laikos. Tas vēl papildus inženieru inovatīvo risinājumu aizsardzībai! Un vēl katra sekcija ir ar 7 grādu slīpumu uz ārpusi. Savukārt skaitlis 7 ķīniešu kultūrā apzīmē veiksmi. Tā kā ēka ir apbruņojusies ar visādiem labas veiksmes vēlējumiem un fenšui pūķiem.
Runājot par pašu objekta apmeklējumu, tad kā jau parasti pilsētas galveno apskates objektu no paša objekta redzēt nevar un Taipeja no augšas nav tāda ļoti zīmīga vai unikāli skaista pilsēta (un mums ir ar ko salīdzināt). Nepārprast ar to, ka saku, ka Taipeja nav skaista – tā tas galīgi nav. Tās burvība slēpjas šaurajās ielās zemes līmenī, nevis putna lidojumā. Ja debesskrāpī nebūtu inženier-tehniskais brīnums – masas slāpētājs, tad neesmu pārliecināts vai kādam ieteiktu īpaši braukt šeit augšā. Milzīgā tērauda bumba ir 5 stāvu augstumā un sver 660 tonnas. Tā atrodas starp 87. un 92. stāvu. Tā šūpojoties pretējā virzienā ēkas kustībai ko rada vējš vai seismiskā aktivitāte samazina šo spēku efektu par aptuveni 40%, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs.
Lai arī ārā spīd vēl saule un ir diezgan skaidras debesis pilsētu klāj viegla migla, kas neuzlabo redzamību. Tas šķiet ir mitrums, kas iztvaiko karstumā.
ZILOŅU KALNS (ELEPHANT MOUNTAIN)
26.04.2026: Uzbraukuši augšā Taipei 101 saprotam, ka šeit ieplānoto 1,5h nebūs ko darīt, tāpēc pieņemam operatīvu lēmumu mēģināt paspēt uz Ziloņa kalnu (Elephant mountain) skatu platformu saulrietā, kas ir tieši pēc 33min. Tik daudz laiku iešanai uz šo vietu rāda arī Google maps. Izaicinājums pieņemts – minēto attālumu 33min vietā noejam 27min laikā, kas rezultējas ar slapjām mugurām, jo pa ceļam ir pamatīgs kāpiens kalnā pa 1086 pakāpieniem aptuveni 180m augstumā. Tik tikko paspējam uz pēdējiem saules stariem! Skata platforma, kas pārredz viennozīmīgi pašu zināmāko Taipejas rajonu ar cēli izgaismotu Taipei 101 pašā viducī pilna ar cilvēkiem.
Kalna nosaukums nav nejaušs. Ķīniešuvalodā kalnu sauc Xiangshan (象山), kas nozīmē “Ziloņa kalns”. Nosaukums radies tāpēc, ka kalna siluets atgādina guļošu ziloni.
Kopā ar gana daudz citiem cilvēkiem, kas šeit sanākuši sabildējamies un dodamies, pa nu jau tumsu, tālāk. Pa ceļam mūs pārtver kāds opītis un saka, ka vajagot paiet vēl šeit – mazā šaurā takā sekojot viņam – svešam opītim mežā, svešā pilsētā pilnīgi nakts tumsā. Tur būšot baigi labais skats! Nu ejam arī, un nav melots – skats tiešām izcils ar krietni mazāk cilvēkiem. Ok, pirmkārt nevienā citā pilsētā pasaulē diez vai tādam aicinājumam padotos, bet Taipeja ir radījusi tik drošas vides iespaidu, ka pat uz sekundi neliekas, ka tā ir slikta doma. Otrkārt man tajā virzienā arī it kā bija atzīmēta viena vieta, kur ir labs skats, bet tieši tumsas dēļ pats nolēmu turp nedoties. Līdz brīdim kamēr nesatikām iepriekš minēto opīti. Tā nu foto sesija turpinājās pirms uzsākam ceļu uz nakts izēšanos Rahoe ielas nakts tirgū.
Pa ceļam uz šo skatu punktu nākas vēlreiz atbildēt uz jautājumu kāpēc esam atbraukuši uz Taivānu. Laikam vajadzētu sagatavot kādu oficiālo atbildi.
RAHOE NAKTS TIRGUS
26.04.2026: Rahoe nakts tirgū ierodamies pašā karstākajā laikā – plkst. 20, kad ir pats pīķis. Visi ielas pavāri ir paspējuši pagatavot pirmās porcijas un ēst gribētāji ir paspējuši izbadēties pēc pusdienām.
Ienākot tirgū uzreiz ķeramies klāt iespējams slavenākajam šī tirgus ēdienam – Michelin zvaigznes rekomendācijās minētā Fuzhou melno piparu maizīte. Tā ir īpašā cilindra krāsnī izcepta maizīte, kurā iekšā ir melnie pipari un cūkgaļa. Viegli ass, bet ne pārāk daudz. Pat man ir ok – tiešām garšīga uzkoda. Objektivitāti iespējams nedaudz mazina fakts, ka ļoti gribas ēst. Pieņemam stratēģiju visu ņemt pa vienai porcijai, lai saglabātu iespējas pagaršot vairāk ēdienus.
Cilvēki ir ārkārtīgi daudz un visi ēd. Bet, lai arī gandrīz visur ir rindas viss notiek ļoti ātri un operatīvi. Ilga gaidīšana nesanāca gandrīz nekur. Tākāk mēs notestējām grillētu kalmāru. Man ļoti patīk tie gumijīgie daudzkāji, Madarai tā so-so. Garās rindas iespaidoti iestājamies rindā uz grillētām sēnēm. Sēnes visiem vienādas, bet var izvēlēties garšvielas. Mēs paliekam pie klasiskiem melnajiem pipariem baidoties no pārlieku asām piedevām. Sēne no ārpuses diezgan kraukšķīgi apgrillēta – iekšpusē vēl pavisam mīksta. Ir ok, bet no trīs pagaršotajiem ēdieniem šobrīd lieku trešajā vietā.
Ir vajadzīga neliela pauzīte, lai varētu turpināt šo gastronomisko vakaru. Tāpat arī jāatrisina 40% ”vitamīnu” deva domājot par mūsu vēderiem, tāpēc meklējam kādu vietējo bāriņu, kur piesēst. Pa ceļam uz bāriņu, mani uzrunāja omletes un siera rullītī ieceptas garneles. Izcili garšīgi, bet tajā pašā laikā episka kaloriju bumba. Bārā pasēdēšanas pēc pasūtam kokteili un alu, bet primāri mūs interesē vodkas šotiņš. Neesmu eksperts degvīnā, bet esmu diezgan pārliecināts, ka tas bija kaut kāds atšķaidītais šņabītis. Pēc tam veikalā tiekam pie klasiskajām 50ml pudelītēm tā, lai pa īstam nodezinficētu iekšīņas. Ejam tālāk gastronomiskajās izvirtībās.
Pārejam pamazām uz desertiem. Acis piesaista saldo rīsu miltu bumbas. Tādi kā saldi pončiki. Bīstami labi gāja lejā, bet esam disciplinēti un ejam tālāk neprasot papildus porciju, lai arī gribējās. Nākamais deserts ir taro virtulis. Godīgi sakot nezinu, ko apēdu, bet tīri garšīgs virtulis ar violetu vidēji salda krēma pildījumu. Ir ok!
Vēders jau tuvojas limitam, bet vafeļu kūciņas pārdevēja vēl mūs tomēr savaldzina. Sarunājam gan, ka standarta 10 gab. vietā, lai taisa 6 gab. Trīs ar siera pildījumu, 3 ar vaniļas krēmu. Siera ļoti labas un aizgāja gludi lejā pat ar visu to, ka ēst vairs īpaši negribas. Vaniļas gan vājas. Ārā neizmetam, bet nebija pārāk labas. Visu pasākumu noskalojam ar mango smūtiju. Garšīgs, bet ledaini auksts.
Pirmā nakts tirgus pieredze ļoti pozitīva un interesanta. Kopā par šiem 8 ēdieniem samaksājam ap 30 EUR. Porcijas ir lielas tāpēc cena nepavisam nešķiet augsta. Vismaz noteikti, ja salīdzinām ar Eiropas ēdienu izklaidēm.
Mājās vēl gluži iet negribas, bet ir pagrūti svētdienā šeit atrast strādājošu bāriņu. Nobāzējamies pavisam mazā muzikālā bāriņā Riff Raff, kur šodien spēlē kaut kāda vietējā grupa, kas vienkārši testē savus gabalus izcili centīga stepa dejotāja pavadībā. Fonam ir ļoti forši. Un tas viss priekš 4-5 apmeklētājiem. Taustiņu spēlētājs taipejietis Bendžamins pienāk pēc tam pie mums aprunāties. Kas mēs tādi i’ un ko te darām, jo skaidrs, ka uz vietējo fona izceļamies. Forši papļāpājam kādas 10-15min. Runāja ļoti labā angļu valodā!
Tagad gan pēdējais autobuss ir nokavēts un kādas 25min nāksies kātot mājās. Naksnīgajās Taipejas ielās pat pēc pusnakts sajūta ir absolūti droša. Pat uz sekundi nekur neināk prātā kaut kādas sliktas domās par tumšām ielām vai kaut ko tādu. Pirmā pilnā diena Taipejā godam un bagātīgi aizvadīta.
SONGSHAN FENTIAN TEMPLIS
27.04.2026: Gan laika zonu maiņas dēļ, gan vēlā vakara dēļ nākošo rītu iesākam nedaudz vēlāk, bet nav arī nekāda spriedze. Šodienas plāns ir diezgan elastīgs. Ar autobusu dodamies uz Songshan Fengtian templi.
Kad ierodamies no ielas īsti nepateiksi, ka te kaut kas vispār ir ko skatīties tūristam. Viegli nedroši dodamies augšā pa trepēm, kur nav nekādas norādes, bet kad uzkāpjam augšā ir skaidrs, ka esam īstajā vietā. Es pat nezinu kā, lai apraksta ko redzam. Izmērā templis nav liels, bet tas ir tik ārkārtīgi sīki izdetalizēts uz katras virsmas. Katra kolonna, katra sienu plakne, griesti, stūri, dzegas, kapiteļi – viss! Koka gravējumi līdz sejas grimasēm un atsevišķi izgrebtiem pirkstiem. Īsts mākslas darbs! Šeit esot tāda kā nerakstīta tradīcija iet cauri templim un skaitīt pūķus ornamentos, bet tas šķiet diezgan neiespējams uzdevums, jo to noteikti ir vairāki simti.
Tulkojumā tempļa nosaukums nozīmē – Debesu templis, kas veltīts Jade Imperatoram, kuru bieži arī sauca par Debesu imperatoru, tāpēc arī šāds nosaukums – Songshan Feng Tian Temple. Vēsturiski šī pielūgsmes vieta attīstījusies no 1862. gada, kad šeit Tīģera kalna piekājē starp bambusiem esot izveidota neliela pielūgsmes vieta, kas laika gaitā attīstījusies un pārtapusi par vienu no ievērojamākajiem tempļiem Taipejā. Šobrīd templis ir ne tikai nozīmīga reliģiska vieta, bet arī lielisks skatu punkts, no kura paveras panorāma uz Taipejas centru un uz vairākiem pilsētai nozīmīgiem objektiem – Prezidenta pils, Sun Yat-sen memoriāls un Taipei 101 apkārtne.
Tā kā pašas lūgšanas nav mums ļoti saistošas pēc piezemēta goda apļa pa šo vareno lūgšanu vietu plānojam doties tālāk skatīties uz Taipejas zvēriem zoodārzā. Kaut ko gan biju sajaucis plānojot šodienas maršrutu. Sākotnēji domāju, ka no šī tempļa garākas pastaigas attālumā ir nākamā mūsu pieturvieta – Taipejas zoo, bet tas izrādās vairāk nekā 2h gājiena attālumā. Par laimi šajā situācijā mūs glābj izcilais Taipejas sabiedriskais transports un pēc 25min jau esam klāt.
TAIPEI ZOO
27.04.2026: Taipejas zooloģiskais dārzs atrodas ar autobusu braucamā attālumā no pilsētas centra Muzha rajonā, jo tas ir milzīgs un tam vajadzīga vieta. Tas ir viens no lielākajiem un daudzveidīgākajajiem zooloģiskajiem dārziem Āzijā, aizņemot iespaidīgus 165 hektārus. Darbojas jau kopš 1916. gada. Šeit mīt vairāk nekā 1600 dzīvnieku, tostarp retas un aizsargājamas sugas, piemēram, milzu pandas, Formozas melnie lāči un koalas. Zooloģiskais dārzs ir sadalīts 12 tematiskās zonās. Formozas dzīvnieku zona iepazīstina ar Taivānai raksturīgām sugām, bet Kukaiņu muzejs, kurš gan šoreiz bija slēgts uz apkopi izglīto par visādiem lidoņiem un citiem kukaiņiem. Teritorijas iedalās pa ģeogrāfiskajiem reģioniem – Āfrikas savanna, Austrālijas dzīvnieki utt. Īpaši populāra ir Koalu māja, kur var redzēt Austrālijas koalas klātienē. Dažām koalām, kurām bija VIP segments izbūvētā dabīgā zonā ar kokiem un zariem, kur laiski snaust, dzīve izskatās diezgan skaista. Savukārt dažas koalas, kas dzīvojās pa iekštelpām gan apstākļi tādi švakāki. Lai arī platība liela, bet ļoti maz zaļuma. Varbūt koalai dabiski arī neko vairāk par to vienu koku kurā gulēt nevajag? Vēl apskatījām arī iespaidīgo Lietusmeža pangolīnu kupolu — 1,5 hektāru liela kupolveidīga ēka, kas atdarina tropu lietus mežu vidi un piedāvā iespēju vērot pangolīnus (jeb bruņnešus) un citus eksotiskus dzīvniekus. Interesanti, ka šajā kupolā dažādi dzīvnieki pārvietojas, lidinās un rāpo nosacīti brīvi. Tie nav atsevišķos būros vai iežogojumos un tie arī staigā starp apmeklētājiem.
Kopumā Taipejas Zooloģiskais dārzs esot ne tikai izklaides vieta, bet arī nozīmīgs dabas aizsardzības un izglītības centrs, kas apvieno plašu dzīvnieku kolekciju ar modernām izstāžu telpām un tematiskām zonām. No minētajiem 165 hektāriem aptuveni 1/3 daļu izmanto zinātnieki pētniecības nolūkos. Mūsu primārais uzdevums bija ieraudzīt pandas, jo šo mīksto un slinko dzīvnieku līdz šim neesam redzējuši ārpus TV ekrāniem. Šajā dārzā dzīvo divi šie lāči, kuriem ir atsevišķa sava māja. Mūsu apmeklēšanas laikā pandu pāris Tuan Tuan un Yuan Yuan, gan bauda savu ļoti dziļo diendusu, karājoties ar galvu uz leju no sava koka. Lielus priekšnesumus mums nedemonstrēja, bet vismaz ķeksīti par redzēšanu ievilkt varam.
Un tam visam ieejas maksa ir 100 Taivānas dolāri jeb aptuveni 2.7 EUR…
Kopumā šīs bija ļoti omulīgs zoo. Par dzīvniekiem tiešām ir padomāts un tiem uzbūvētās teritorijas ir lielas un plašas. Dzīvnieki neizskatās iespiesti un apbižoti. Tiem ir tik labi un plaši apstākļi, ka nereti nemaz nevarēja ieraudzīt, kur tad ir paslēpies tas eksponāts.
Šim pasākumam atvēlētajās 2.5h ļoti raitā solī mēs paspējām izstaigāt varbūt trešdaļu no galvenās apmeklētāju zonas. Pandas, degunradžus, kamieļus un žirafes redzējām, bet gorilla un Bengālijas tīģeri bija tik prasmīgi paslēpušies, ka tos tā arī neizdevās ieraudzīt. Visus pārējos lielākos un mazākos dzīvniekus, kurus apskatījām pa ceļam nav nemaz iespējams uzskaitīt.
ZHANGSHAN TEMPLIS
27.04.2026: Pēc zoodārza apmeklējuma kaut kā neticami veiksmīgi paspējām un trāpījām tieši pieturā uz autobusu uz mūsu nākamo objektu – Maokong kalnu. Ikdienā no Zoo uz šejieni kursē gaisa vagoniņi, kas pats par sevi ir apskates vērts pasākums, tomēr tieši pirmdienās tas protams ir slēgts uz apkopi. Bet ok – pat ja šodien nebūtu pirmdiena gaisa vagoniņš mums tāpat nespīdēja, jo tas šobrīd slēgts uz ilgāku laiku ikgadējā apkopē pirms vasaras sezonas.
Kalnā tiekam ar autobusu. Izkāpjot ārā uzreiz kļūst skaidrs, ka visa vietējā rajona sabiedrība šeit dzīvo pakārtoti gaisa vagoniņu darba laikam. Visi veikaliņi un kafejnīcas ir slēgtas. Žēl – es jau biju iztēlojies, kā es dzeršu cafe, jo šobrīd ir pēcpusdiena un neizbēgami nāk virsū post-pusdienu-lūziens.
Ejot uz Zhangshan templi pieņemam lēmumu, ka nav vērts pēc tam nākt atpakaļ uz šo ciemu, kur viss ir ciet, tāpēc turpināsim iet pa taku uz priekšu un ar kājām nokāpsim lejā no kalna uz tuvāko pilsētu – Wanxing no kuras tad tiksim ar sabiedrisko atpakaļ uz Taipeju.
Ejot uz Zhangshan templi nesatiekam nevienu cilvēku. Pa ceļam vienīgā personība, kam paejam garām ir pašapmierināts runcis, kurš uz mūra sētas laiski mazgājas. Viņš arī pakomunicē ar mums. Pēc īsas diskusijas ejam tālāk.
Zhangshan templis atrodas Maokong rajona kalna nogāzē ar lepnu skatu pāri Taipejas panorāmai – protams ar Taipei 101 pa vidu. Šodien tā kā viss ir kluss gaisa vagoniņu dēļ, tad templī bez mums vēl ir 4 cilvēki. Ārkārtīgi kluss! Pats templis, protams kā citi iepriekš redzētie, atkal ar neiespējami smalki izstrādātām detaļām ar lielāku uzsvaru uz pūķu rotājumiem. Varētu visu dienu pavadīt pētot šo krāšņumu, bet mums pamazām jādodas tālāk. Turklāt tāpēc, ka šeit nav neviena tūrista jūtamies kaut kā nedaudz nepiederīgi, lai arī atlikušie 4 cilvēki ir smaidīgi un laipni, kaut arī ne vārda angliski mums neizdodas no viņiem izspiest.
100m no tempļa darbojas kafejnīca, kas izskatās, ka ir arī saimnieces māja, kur viņa dzīvo. Kafejnīcai malā uzbūvēta pavisam neliela, bet ļoti forša terasīte virs kalna nogāzes. Un šī kafejnīca pat strādā – tāpēc ejam iekšā! Ar pilnīgu paļāvību uz Google translate, smaidu un pirkstiem mums izdodas tikt pie izcilas ledus tējas un diezgan viduvēja saldējuma. Pēc ogļhidrātu un skatu uzņemšanas dodamies uz priekšu pa taku.
Konstantā kāpšana lejā pa trepēm un slīpo taku rezultējas ar manas kreisās pēdas noberšanu, jo eju sandalēs. Caurumu kājā aizlāpām ar teipu un dodamies tālāk – ir ok.
Plāns ir no pilsētas Wanxing ar autobusu braukt līdz Taipei 101, kur pirmajos stāvos ir lielveikals uz kuru tēmējam. Autobusa pieturā plašajā autobusu sarakstā nav neviena paša burta. Vienīgais ko saprotam ir autobusu numuri, bet to cikos tāds šeit atbraukts ir labs jautājums. Pēc nervozām 10min sagaidām autobusu, kurš izskatās cerīgs. Lecam iekšā – ir īstais.
Taipei 101 ēšanas zonā paēdam pusdienas vērojot vietējos. Šodien vairs nekas konkrēts paredzēts nav, bet uz viesnīcu doties arī vēl negribas. Ejam pa vienu no galvenajiem bulvāriem Xinyi ceļu uz priekšu cerot uz kādu cafe. Ieejam kaut kādā glaunā kafejnīcā – Bird cafe, kur ārkārtīgi plaša izvēle kafijām. Pasūtot espresso jāizvēlas vairāki parametri kādu tieši kafiju vēlos. Uz šiem jautājumiem man protams nav zināmas atbildes, tāpēc bakstu ar pirkstu ēdienkartē uz sajūtām. Rezultātā tieku pie ārkārtīgi stipra, bet garšīga mazā šotiņa. Maksimāli nomulsinu viesmīli, ka pēc kafijas gribētu arī vēl ledus tēju, bet viņai laikam negāja kopā kā vienlaicīgi var dzert gan tēju, gan kafiju. Tie taču ir vienādas funkcijas dzērieni un nav baudāmi paralēli.
Metot nelielus līkumus caur pilsētu pa ceļam uz viesnīcu izejam cauri memoriālam Sun Yat-Sen, kurš pārsteidzošā kārtā nav izgaismots, tomēr tam blakus esošajā strūklakā perfekti spoguļojas pilsētas debesskrāpji.
Vēl ekskursijas pēc ieejam arī 2 slavenajos Taipejas tematiskajos 7-11 mazajos pārtikas veikalos. Pirmais ir kaķu tēmā, kas šeit ir ārkārtīgi populāri un multenes Snūpijs noformētajā veikaliņā. Tā kā pirkt neko mums nevajag, tad ilgi neuzturamies un ejam tālāk. Ja ir laiks un vēlme, tad šo pasākumu patiesībā var padarīt kā visas dienas ekskursiju. Taipejā ir ap 60 šādu tematisku 7-11 veikalu, kur viens par otru ir krāšņāks. Katrs veikals ir pilnībā veidots vienā stilā. Tematika nav tikai uzlīmes uz logiem – interjers, plaukti, sienas, kafijas zona un pat sēdvietas ir veidotas atbilstoši konkrētajam tēlam vai zīmolam.
Ar 30 000 soļu finišējām viesnīcā, kur no saguruma iekrītam gultā un noslēdzam dienu.
SHIFEN
28.04.2026: Šodien sākas ceļojuma otrā daļa, kurā esam ar savu auto. Taivānas lielajos betona džungļos pavisam nelielā ieliņā izdodas atrast mūsu autonomas biroju GoodCars. Kopumā pasaulē ar Latvijas tiesībām esam diezgan priviliģēti, tomēr Taivānā ir nepieciešama arī IDP – International Drivers Permit, kas ir starptautiskā braukšanas atļauja. Pa lielam jau nekas tas nav. Pēc 18 EUR iekasēšanas CSDD pa pastu atsūta mazu grāmatiņu, kur tiesību dati ierakstīti 5 valodās no kurām manuprāt nav neviena ko varētu saprast taivānietis. Galvenais iepriekš zināt, ka tāds papildus dokuments ir vajadzīgs. Lai nu kā, ar auto saņemšanu viss ir gludi un diezgan ātri esam tikuši pie balta Toyota Yaris. Mašīnas cena ļoti demokrātiska, bet jāatzīst, ka atbilstoša arī mašīna. Lai arī gados jauna, bet vienīgā papildus ekstra šajā auto ir radio. Bet nu no A uz B nogādās!
Sākam ar iesildošo braucienu uz mazu ciematu Shifen, kas atrodas aptuveni 40min brauciena attālumā. Navigācija izskatās ļoti daudzsološa, jo viss ir tikai hieroglifos. Tikai ar pāris kļūdām pagriezienos esam nonākuši pirmajā pieturpunktā. Maza pilsētiņa, kas tūristu iecienīta kļuvusi tās interesantās dzelzsceļa stacijas dēļ. Tā atrodas faktiski uz ielas. Vilciens iet reizi 30min un starp vilcienu reisiem uz sliedēm principā ir tirgus. Kafejnīcas, veikaliņi tirgojas. Shifen sākotnēji bija ogļraču ciemats. Dzelzceļš tika izbūvēts Japānas koloniālajā periodā, lai no apkārtnes raktuvēm transportētu ogles uz ostām.
Populārākā aktivitāte šeit ir palaist gaisā papīra laternas, kuras pirms tam kā mums šķiet tiek aprakstītas ar kaut kādiem vēlējumiem. Palaisto laternu skaits ir milzīgs. Interesanti cik ātri pēc tam tās sadalās kaut kur krūmos un kokos kad nokrīt zemē. Tiesa apkārt nekur nevar redzēt neko piedrazotu. Nebūtu arī pārsteigts, ja vakarā tiek izsūtīta vietējo brigāde, kas tuvējā apkārtnē to visu savāc. Šī ir arī vienīgā vieta Taivānā, kur tādas izklaides vēl aizvien ir atļautas, jo šeit ir gandrīz visu gadu ir ļoti mitrs un kalnains, kas būtiski samazina ugunsgrēka iespēju. Senāk tās esot kalpojušas kā drošības signāls kalnu ciematiem – ja laterna tika palaista, tas nozīmēja, ka bandīti ir prom un iedzīvotāji var atgriezties mājās. Pēc tā cik droši jūtamies Taivānā, par kādiem bandītiem nez te iet runa?
Pēc pilsētas ejam pastaigā uz netālo Shifen ūdenskritumu. Vietējie šo ūdenskritumu, kas ir arī platākais Taivānā esot iesaukuši par Taivānas Niangāru. Aptuveni 20min gājiens pa glīti sataisītu taku vai platformu. Ūdenskritums ir 20m augsts un aptuveni 40m plats, bet apkārtējā vide tāda ļoti džungļaina, kas kopējo sajūtu padara interesantu. Ja uz šo pilsētu brauktu ar sabiedrisko un tam iztērētu veselu dienu, tad gan jau es būtu bēdīgs un labāk paliktu Taipejā, bet mūsu gadījumā, kur ar auto izskrienam cauri un braucam tālāk ir ļoti ok. Pilsētiņa interesanta, bet tādu wow momentu šeit īsti neatrodam.
JIUFEN
28.04.2026: Nākamā pilsēta Jiufen ir 40min attālumā braucot pa šauriem serpentīnu ceļiem. Mūsu Yaris šādos ceļos nav nekāda raķete, bet ar uzdevumu galā tiek. Jiufen ir uzbūvēta stāvā klints nogāzē ar skatu pret Austrumķīnas jūru Taivānas ziemeļos. Autostāvvieta ir izaicinošs jautājums šādās pilsētās. Pavisam netālu no galvenās apskates ielas kāds vietējais ar zizli aicina garāžā. Daudz opciju mums nav, tāpēc atsaucos viņa aicinājumam. Par 200 naudām esam noparkoti. Vispār interesanti – atbraucam uz svešu pilsētu, iebraucam kaut kādā garāžā, kur vietējam iezemietim pret rozā lapeli atdodam mašīnu ar visām atslēgām un viņš aizbrauc. Mēs auto dabūsim arī atpakaļ?
Jau no pirmajiem soļiem Jiufen, tā liekas daudz omulīgāka un patīkamāka par Shiufen. Lai arī cilvēku te ir vairāk, nav sajūta, ka tie būtu tūristi. Vismaz tūristi no ārzemēm noteikti nē. Galvenais objekts ir Jiufen gājēju tirgus iela, kas vijas cauri šaurajā mājelēm, kas sabūvētas stāvajā nogāzē. Jiufen sākotnēji bija neliels zelta ieguves ciemats. Nosaukums “Jiufen” (“9 daļas”) radās laikā, kad ciematā dzīvoja tikai 9 ģimenes, kuras kopīgi pasūtīja pārtiku un preces no apkārtējiem reģioniem. Veikaliņi pilni, mazie aziāti kā skudras pūznī skraida no vienas kafejnīcas uz citu. Mēs lēnā garā izejam cauri un nobāzējamies restorānā ar skatu pāri līcim. Skata dēļ šī visdrīzāk ir viena no dārgākajām kafejnīcām, bet ar visu to cenas ir pieņemamas. Aptuveni 20 eur budžetā mūsu pusdienas ierakstās. Kamēr pusdienojam var vērot, kā milzīgs kravas kuģis mēģina “ielocīties” vienā no Taivānas noslogotākajām ostām – Keelung.
Pēc pusdienām nosacīti braucam atpakaļ uz Taipeju ar nelielu līkumu caur pašiem salas ziemeļiem, kur piestājam uz cafe un dažiem foto pa ceļam. Šeit pašā salas krastā uzbūvētas ārkārtīgi simpātiskas autobusu pieturas. Kā mazas baltas dienvidu valstu mājiņas ar dakstiņu jumtu un malās atveramu koka lodziņu.
Vēl piestājam tālākā Taipejas rajonā Shilin uz vakariņām kafejnīcā ko iepriekš atradām internetā. David & Alpacas. Kafejnīca, kur brīvi savā nodabā dzīvojas 2 baltas lamas. Kamēr gaidām ēdienus vērojam, kā abas lamas skenē apmeklētāju galdus. Ja neesi uzmanīgs var nākties padalīties porcijā ar čirkaino draugu. Madarai izdodas nobildēties ar varoņiem. Ēst principā vispār negribas, jo visu dienu to vien darām kā degustējam visādus brīnumus, bet Madara tik ļoti gribēja apciemot lamas, ka nekas cits neatliek, kā ēst kādas ceturtās pusdienas šodien. Zupa arī pateicīgi aizpilda tukšumus starp cietās pārtikas barības vienībām, tāpēc “noiet lejā” diezgan viegli.
Jau tumsā esam nonākuši atpakaļ Taipejā mūsu rajonā. Izvēlos neriskēt un braukt uz drošāko un plašāko vietu, kas atrodas pavisam netālu no mūsu viesnīcas – Taipejas stadiona pazemes parkings. Iebraucam un noparkojamies – viss forši. Pēc tam gan izvēršas diezgan komplicēta saruna ar apsargu – tanti par maksāšanas iespējām, bet nu paliekam pie kopīgā secinājuma, ka tā ir rītdienas problēma pie izbraukšanas. Ar smaidiem sejās neko nesaprazdami viens no otra draudzīgi šķiramies.
DAXI
29.04.2026: Šodien sākam mūsu road-trip formāta ceļojuma pirmo dienu. Brauksim uz Taivānas otro lielāko pilsētu Taičungu. Izbraukšana no Taipejas izrādās gana izaicinoša. Braucam izmantojot ierasto Waze navgāzijas aplikāciju. Sekoju līnijai navigācijā, jo uzraksti ir tikai hieroglifos gan zīmēs, gan manā ekrānā. Kamēr esmu uz līnijas, viss ok! Līnija griežas pa labi, es arī, bet priekšā ceļš beidzas – upe priekšā! Izrādās, ka esam nepareizajā viadukta līmenī. Mums vajadzēja šobrīd atrasties kādus 15m augstāk! Izlīkumojam mazās rajona ieliņas, lai tiktu uz pareizā ceļa un pareizā līmeņa. Kāds 15-20min vēlāk esam atkal ceļā pareizajā virzienā!
Izcīnījuši navigācijas uzvaru dodamies Taičungas virzienā, bet pa ceļam piestājam vēl Daxi pilsētā. Izrādās, ka tas nav nekāds ciemats, kā man likās, bet kārtīga izmēra pilsēta (vismaz pēc mūsu standartiem skatoties noteikti). Izstaigājam vecpilsētas daļu, kur notiek aktīva rosība vietējā tirdziņā. Vecpilsētas arhitektūra ir ļoti īpaša — tā ir japāņu koloniālā laika baroka stila un tradicionālās ķīniešu arhitektūras sajaukums. Fasādes izskatās gandrīz kā Eiropas baroks, bet ar ķīniešu simboliem, pūķiem un tradicionāliem ornamentiem. Daudzas ēkas tika pārbūvētas ap 1910.–1920. gadu Japānas okupācijas laikā, kad Daxi piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu. Bagātie tirgotāji centās viens otru pārspēt ar greznākām fasādēm.
Šodien vēl ir ceturtās ceļojuma dienas besītis, tāpēc uz nekādām ekstremālām aktivitātēm neesam gatavi parakstīties. Izstaigājam tirdziņu, Madara iepērkas vietējā keramikas veikaliņā, izšaujam stipru espresso un laižam tālāk.
TAICHUNG
29.04.2026: Taičungā ierodamies nedaudz ātrāk nekā plānots. Arī milzīga pilsēta, kurā satilpst krietni vairāk nekā visas Latvijas iedzīvotāji. Veiksmīgi atrodam mūsu viesnīcu – Micasa Hotel – Taichung wahyu Agustin. Ļoti ērti, ka ir arī uzreiz, kur novietot auto. Taivānietis līdzīgi kā vācietis ir ļoti stingrs attiecībā uz noteikumiem un kārtību tāpēc ātrāk par viesnīcas rezervācijā minētajiem plkst. 15:00 viesnīcā netiekam. Bet nav arī tā, ka mums baigi vajag. Somas atstājam mašīnā un ejam izstaigāt kājas pēc diezgan garā ceļa.
Ir darba dienas vēla pēcpusdiena, bet pilsēta liekas pilnīgi izmirusi. Liela daļa veikali ir ciet, tāpat arī kafejnīcas un bāriņi. Grūti pat atrast kaut ko kas strādā, kur varētu kaut ko ieēst. Uz vienas no pilsētas centrālajām ielām, kura saucas – Section 2, Taiwan boulevard – nobāzējamies bāriņā ABV Bar & Kitchen, kurš skaitās diezgan ekskluzīvs, jo piedāvā gan Eiropas importa alus, gan arī itāļu virtuves ēdienu. Tā kā gandrīz nekas cits nestrādā, tad lielas izvēles iespējas mums nav. Diezgan dārgs pasākums, turklāt beļģu vai vāciešu alus un itāļu margaritas pica mums arī nešķiet nekas pārāk eksotisks. Nedaudz uzpildāmies un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam ar interneta palīdzību mēģinu saprast kāpēc ir tik tukšas ielas. Izrādās, ka Taičungā jau vēsturiski bijis ļoti raksturīgs ikdienas ritma sadalījums divos dienas cēlienos. Viens līdz pusdienlaikam un tad tikai vakarā pēc plkst. 18 pilsēta sāk atdzīvoties. Tāpēc staigājot pa ielām ap 14-15 viss liekas tukšs un pamests. Taichung bieži sauc par “Taivānas visērtāko lielpilsētu” — tā ir mierīgāka nekā Taipei, bet vienlaikus daudz autentiskāka nekā ļoti tūristiskās vietas. Daudzi taivānieši uzskata, ka tieši Taichung ir vispatīkamākā pilsēta ikdienas dzīvei. Par mierīgas pilsētas apgalvojumu šobrīd noteikti varam piekrist. Pats nosaukums “Taichung” burtiski nozīmē “Taivānas centrs”, jo pilsēta atrodas salas vidusdaļā. Bet par “tūristīgo” Taipeju, gan man grūti piekrist, jo nekur šī ceļojuma laikā nesastopamies ar tūristu bariem vai garām rindām.
Pēc neliela snaudiena viesnīcā pošamies atpakaļ ielās, lai dotos uz Taičungas ielas ēdienu nakts tirgū. Ejot sāk gāzt lietus tāpēc ieskrienam bāriņā nedaudz pasēdēt. Tagad vakarpusē izvēlē ir nesalīdzināmi labāka, bet pēc pusstundas izskatās, ka ja mēģināsim sagaidīt lietus beigas, tad nekādu tirgu mēs šodien neredzēsim. Ieejam 7-11 veikalā pēc lietus mēteļiem un mērķtiecīgi laižam tālāk. Kājas ir pilnīgi slapjas, bet mēteļi turas godam. Situāciju, protams glābj tas, ka ārā ir ļoti silts, tāpēc pilnīgi slapjās kājas neliekas tik liels traucēklis. Tomēr labāka izvēle noteikti būtu bijusi čības vai sandales, ne botas.
Ielas tirgoņi ir krietni mazāk, nekā redzējām bildēs un arī salīdzinot ar to ko piedzīvojām Taipejā, bet par spīti tam, ka gāž tiešām kā no spaiņiem, pietiekoši daudzi turpina cept savus pelmeņus, vārīt olas un grillēt kalmārus. Vismaz skaidrs, ka badā mēs nepaliksim. Paēdam ļoti garšīgas nūdeles ar vistu pie kādas tirgotājas, kas augumā ir praktiski tik pat gara cik es sēžot uz taburetes. Jāsaka, ka es jau arī neesmu nekāds Porziņģis augumā. Lai arī baigi vēls vēl nav, bet kaut kā ir iekrājies nedaudz nogurums un dosimies pamazām viesnīcas virzienā, lai var atlaisties horizontāli.
SUN MOON LAKE
30.04.2026: No Taičungas līdz šodienas objektam Sun-moon-lake jeb Saules-mēness ezeram, kas atrodas Yuchi apgabalā jābrauc aptuveni stunda. Tikko kā izbraucam no Taičungas atkal līkumojam pa šauriem un stāviem serpentīna ceļiem.
Tuvojoties galamērķim ir skaidrs, ka šodien uz saulainu un sausu plānoto braucienu ar velo apkārt ezeram cerēt ir naivi. Viss jau ir slapjš un lietus turpina līt, bet par spīti tam nolemjam, ka jābrauc ir tāpat, jo CNN to esot nosaucis par vienu no skaistākajiem velo maršrutiem pasaulē. Jāpiebilst gan, ka šajā mazajā Riyue ciematā nekādas citas izklaides bez nelielas tirgus ieliņas nav. Ok, vēl ar gaisa vagoniņu var uzbraukt kalnā, bet ja viss ir apmācies un miglains, tad tam arī ir maza vērtība.
Slikto laikapstākļu dēļ iznomājam vienkāršus elektrovelo parasto velosipēdu vietā. Paredzami arī visādi kāpumi līdz ar to ja brauksim slapji, tad vismaz, lai nav ciešanas minoties kalnā. Mums piešķir arī ķiveres, kas ir totāli par lielu. Nezinu kādam ķirbim galvas vietā jābūt, lai tās derētu. Pēc kāda laika ņemam tās nost, jo to funkcija tāpat netiek pildīta.
Jāsaka, ka diezgan patīkami viegli mazais velo rāpjas kalnā. Biju domājis, ka no sevis būs jāpieliek lielāka piepūle. Ik pa brīdim piestājam kādā apskates punktā, bet vairumā ilgi neuzkavējamies, jo redzamība tāpat nav pārāk laba. Tikai varam mēģināt iztēloties, kā tas izskatītos skaidrā laikā. Vienā no tempļiem iedzeram tēju cerībā, ka nedaudz pierimsies lietus, bet nekā – laižam tālāk. Kopumā šī vieta ir diezgan īpaša taivāniešiem. Sun Moon Lake ir viena no ikoniskākajām vietām visā Taivānā — gandrīz katrs taivānietis tur ir bijis vismaz vienu reizi dzīvē. Tā ir arī lielākā dabīgā ezera teritorija valstī. Ezera nosaukums radies tā formas dēļ — austrumu puse atgādina sauli, bet rietumu puse pusmēnesi. Mēģinu to saskatīt Google Maps, man gan neizdodas tur ieraudzīt ne mēnesi, ne sauli, bet lai nu būtu – ticēšu.
Ilgākā uzkavēšanās sanāk Wenwu templī. Tas gan ir viens iespaidīgs objekts! Kārtējo reizi varu atkārtoties par mākslas darbam pielīdzināmo katra elementa smalko izstrādi. Templi sargā divas milzīgas lauvas, pa vidu tām lepnas trepes ved uz tempļa ieeju. Pats templis atrodas kalna galā, no kura skaidrā dienā var pārredzēt visu ezeru. Mēs šodien paliekam tikai pie paša tempļa apskates. Tas ir sadalīts 3 daļās, katra arvien augstāk kalnā. Tempļa nosaukums “Wenwu” nozīmē “civilais un militārais”. Tas simbolizē līdzsvaru starp gudrību un spēku. Templī vienlaikus godina Confucius kā gudrības simbolu un Guan Yu kā lojalitātes, kara un goda simbolu. Lai uzkāptu uz tempļa augstāko 3 daļu jāpārvar 366 pakāpieni, kas simbolizē katru gada dienu. 366, jo šajā skaitā ielikts arī retais 29. februāris. Vietējie bieži meklējot savu dzimšanas dienas pakāpienu un pie tā pakarina vēja zvaniņus vai lūgšanas. Tā kā mēs bijām gandrīz vienīgie apmeklētāji templī – šādu izklaidi nenovērojām.
Kad velo aplis jau tuvojas noslēgumam, satiekam ezera krastā dažus makakus, bet viņi arī tādi īgni sliktā laika dēļ un mēģina atņemt ko nu var pagrābt no riteņa. Ilgi ar šiem diskusijās neielaižamies un pedalējam tālāk.
Pēc 35km pieveikšanas dodamies uz viesnīcu noskalot dubļus un nedaudz atpūsties pirms iesim meklēt vakariņas.
Gan jau nepārtrauktais lietus pie vainas, bet arī vakarā ielas diezgan tukšas. Tas gan tāpat netraucē tirgoņiem rosīties. Vienā no kafejnīcā paēdām rīsus ar liellopu un nūdeles ar cūkgaļu un tofu. Šoreiz tofu pat nesmirdēja kā parasti un tikām pie garšīgām un sātīgām vakariņām kopā par abiem samaksājot nepilnus 7 EUR.
Gribētos aiziet uz kādu vietējo bāriņu, bet šeit tādu vienkārši nav – vismaz tādi, kas šodien strādātu. Uz viesnīcu arī pārāk agri iet. Beigās nonākam kādā karaokes bārā, kur gan esam vienīgie, ja neskaita saimnieci un viņas 4 runčus. Izdzeram pa dzērienam un dodamies uz viesnīcu likties uz auss, jo tā arī citi neuzrodas apmeklētāji. Pirms iešanas prom man gan veiksmīgi izdodas iekāpt vienā no kaķu kakām. Man par labu nospēlē, ka esmu sandales zoli tik ļoti nostaigājis, ka kaksim nav baigi kur ieķerties un situāciju var diezgan viegli novērst.
ALISHAN
01.05.2026: Šodien gaidāma diezgan piesātināta diena tāpēc jau astoņos esam pie stūres. Laiks manāmi labāks par vakardienu. Pie brokastīm pat redzējām kāds tad patiesībā izskatās tas Saules-mēness ezers.
No 德化社 (Dehua ciems) līdz Alishan nacionālajam parkam ceļā pavadām 3h. Tas šauro serpentīnu ceļu, ne liela attāluma dēļ. Pa ceļam satiekam ļoti daudz velobraucējus, kas cītīgi griež pedāļus, lai rāptos augšā kalnā. Arī mūsu Yaris mašīnītei neiet nemaz tik viegli, bet ar uzdevumu galā tiekam nedaudz ātrāk par pedalētājiem.
Pat šādos nosacīti nekurienes ceļos taivānieši uzlikuši lielu spoguli katrā asā pagriezienā, lai būtu redzams, kas brauc pretī. Tas tiešām palīdz šādu ļoti straujo līkumu drošākai un ātrākai izbraukšanai.
Kad esam sasnieguši aptuveni 2000 metrus vjl, iebraucam slavenajā Alishan reģiona biezajā miglā. Tik biezā, ka baltais busiņš mums priekšā pilnīgi pazūd no redzes loka. Bet nevar arī neko pārmest, šajā reģionā bieza migla esot vidēji 265 dienas gadā. Tulkojumā jumā Ali-shan nozīmē Ali-kalns, kaut gan reģions sastāv no veselas kalnu grēdas, ne vienas virsotnes.
Iebraucot parkā redzam, ka ceļmalas ir pilnas ar auto un izskatās diezgan bezcerīgi atrast vietiņu mums, jo šodien arī Taivānā ir nacionālā brīvdiena. Pārņem tāda viegla bezcerības sajūta. Pabraucam nedaudz uz pretējo pusi, kur ir lielāks laukums autobusiem. Redzam, ka tur nolikušies arī daži vieglie. Nolemjam, ka nav ko. Ja būs sods, tad būs, bet jāliek šeit un jāiet parkā nevis jātērē vēl dārgais laiks meklējot neiespējamo brīvo vietu vai jāatstāj mašīna 5km attālumā no parka. Maija svētku brīvdienas pie vainas.
Nokavējam par 4min parka mazo vēsturisko sarkano vilcieniņu, kas vairākos maršrutos šeit kursē, bet te bēda maza – turp iesim ar kājām, ar vilcienu atbrauksim atpakaļ. Alishan mežu dzelzceļš sākotnēji nemaz nav bijis tūrisma objekts. To 20. gadsimta sākumā izbūvēja Japānas koloniālā administrācija, lai no kalniem transportētu vērtīgo ciprešu koksni. Šodien tas ir viens no slavenākajiem kalnu dzelzceļiem Āzijā.
Veikalā nopērkam vēl dažas uzkodas, jo staigāšana šodien būs daudz. Sākumā tāds diezgan garš posms pret lēzenu kalnu. Elpu uzreiz aizsit ciet tā it kā mēs būtu skrējuši krosiņu. Laikam tomēr tiem 2.2km vjl ir efekts mums jūras līmeņa cilvēkiem. Varbūt pati labākā doma nebija arī turpināt iet kamēr likvidējam tikko nopirktās rīsu uzkodas.
Pirmais pieturpunkts ir divi māsu ezeri, kas atrodas aptuveni 1.5h gājiena attālumā. Divi nelieli ezeri. Lielākajā jeb Vecākajā māsā uzbūvēta laipiņa un neliela mājiņa, kur visi iet bildēties un spoguļoties gludajā un zaļganajā ūdens virsmā. Jaunā māsa gan vairāk izskatās pēc neliela dīķīša, ne ezera. Tajā atkal vairāk sev izklaidi atraduši mums nepazīstami zilgani putni, kas kaut ko cītīgi knibina seklajā ūdenī.
Tālākais pārgājiena punkts ir vecs sliežu tunelis 眠月線第一明隧道 (Mianyue 1. līnijas tunelis), kas pusceļā pēc kādas zemestrīces ir sabrucis un tagad kļuvis par apskates objektu. Ejot uz šo punktu jāpievar neskaitāmas kāpnes gan augšā, gan lejā. Džunglīgi zaļos kokus apņēmusi bieza migla. Skati tādi ļoti sireāli, kā no šausmu filmām. Sabrukušais tunelis ir tādā kā ielejā, kur ir “caurvējš” tāpēc šajā zonā miglas mākoņi lidinās apkārt ļoti strauji. Vienu brīdi neredzi tālāk, par savu deguna galu, bet pēc 3min jau spīd zila debess. Ieej 200m mežā, tur atkal tik bieza migla radot sajūtu, ka to mitrumu pilnīgi var sataustīt. Papildus efektu dod tas, ka acīmredzami šie koki ir ārkārtīgi veci. Daudz slāņos apauguši ar savu lokālo ekosistēmu. Šeit esot atrodami ciprešu koki, kuru vecums sasniedzot pat 2 000 gadus. Sanāk, ka daži no tiem sāka augt laikā, kad Eiropā vēl nepastāvēja lielākā daļa mūsdienu valstu.
Atpakaļ nolemjam iet pa sliedēm, gan lai ietaupītu nedaudz spēkus, gan laiku. Oficiālā taka gan ir pa kāpnēm, pa kurām nācām šurp. Tās gandrīz visu ceļu iet paralēli sliedēm.
Nonākuši atpakaļ Chaoping stacijā trāpām tieši uz vilcienu. Pie kases lodziņa, kas domāts mazu rūķīšu augumam tieku pie biļetēm un kāpjam iekšā. Kāpēc mazu rūķīšu? Tāpēc, ka lai es būtu vienā līmenī ar kases lodziņu man nācās pietupties. Es jau arī neesmu tas pats garākais cilvēks…
Pirms braukšanas tālāk uz 隙頂象山觀景臺 (Xiding Xiangshan) naktsmājām paēdam tepat Alishan ciematā un uzpildām arī auto degvielu. Nav nemaz tik bieži tās stacijas.
XIDING
01.05.2026: Šodien naktsmājas aptuveni stundas braucienā no Alishan parka pavisam nelielā ciematā Xiding. Paspējam vēl ierasties pa dienas gaismu. Dzīvojam naktsmājās, kas saucās “Miao Homestay”. No sākuma domāju, ka tas ir kaut kāds vietējais nosaukums, bet izrādās, ka tas ir domāts kaķa sauciens “ņau”. Visa viesnīciņa ir kaķu tēmā – sākot no sienu rotājumiem, beidzot ar brokastu traukiem un ēšanas piederumiem. Protams, ka uz vietas ir arī vietējā kaķene, kurai cītīgi visur seko 2 mazi kaķēni. Visi gan bailīgi, tāpēc kontaktu neizdodas nodibināt.
Aši nometam mantas un dodamies vēl nelielā pastaigā kamēr ir gaišs, jo atrodamies diezgan īpašā vietā. Praktiski Alishan slavenās oolong tējas plantāciju epicentrā. Jau braucot šurp nogāzēs bija redzami plašie tēju lauki. Ciemata ielās izskatās, ka vienīgie cilvēki, kuri tiešā veidā nestrādā tējas biznesā ir benzīntanka darbinieki. Pārējie audzē, apstrādā, tirgo vai pagatavo tēju. Tā nav pārāk mūsu tēma, bet šobrīd šķiet ļoti piederīgi aiziet uz tējnīcu un iedzert tēju. Madara paņem klasisko Alishan Oolong zaļo tēju, es tomēr ņemot vērā karstumu ārā izvēlos piena melno ledustēju, no tās pašas oolong tējas. Abas tējas, protams, izcili garšīgas.
Īss apraksts par šo īpašo tēju ko varēju atrast interneta plašumos: Alishan Oolong tēja ir augstkalnu Taivānas oolong tējas paveids. To audzē šeit kalnu nogāzēs aptuveni 2000–2500 m vjl augstumā. Vēsais un miglainais klimats, lēnā tējas lapu augšana un lielās temperatūras svārstības piešķir tai ļoti maigu, saldeni krēmīgu garšu ar ziedu un viegli pienainām notīm. Tā tiek uzskatīta par ekskluzīvu, jo augstkalnu plantāciju platības ir ierobežotas, ražas tiek vāktas salīdzinoši nelielos daudzumos un tas ir manuāls roku darbs. Kvalitatīva Alishan oolong tējas apstrāde ir ļoti darbietilpīga. Daļa augstākās klases ražu tiek pārdota par ļoti augstām cenām un bieži nonāk premium tējas tirgū Japānā un Ķīnā. Interesants fakts — Alishan reģiona migla ne tikai palīdz tējas kvalitātei, bet arī pasargā lapas no tiešiem saules stariem, tādēļ tajās saglabājas vairāk dabīgā salduma un aromātisko eļļu. Oolong ir tējas veids, kas atrodas “pa vidu” starp zaļo un melno tēju pēc oksidācijas pakāpes. Nosaukums “oolong” nāk no ķīniešu valodas 烏龍 (wūlóng), kas tulkojas kā “melnais pūķis”.
Kamēr dzeram tēju jau uznākusi tumsa un lēnā garā dodamies atpakaļ uz savu kaķu māju.
Brokastīs saimniece palūdz viesu grāmatā iezīmēt kaķi. Pirms tam pašķirstu lapas. Iepriekšējie viesi ļoti dažādi – no pavisam primitīvām dažām svītrām līdz detalizētiem mākslas darbiem. Latiņa uzlikta diezgan augstu, tāpēc pacenšos cik varu karikatūras veidā uzskicēt mūsu pašu rižo Kārli un pierakstīt īsu sveicienu no Latvijas. Man liekas, ka sanāca labi!
TAIPING
02.05.2026: Tā kā šodien kopumā veicami 315km, no kuriem liela daļa jābrauc pa šauriem serpentīnu ceļiem, tad nolēmu, ka Longgong ūdenskrituma pārgājiens tomēr jāatmet un jābrauc pa taisno uz Taiping vecpilsētu. Jau pa ceļam uz to mēģinām ķert spontānos tēju lauku apskates punktus un ja sanāk, tad kādu vietējo veikaliņu, kur nopirkt šo tēju. Kā pa ceļam secinām, tad visi šie ceļmalas veikali visdrīzāk ir domāti vairumtirdzniecībai nevis garāmbraucošam tūristam nopirkt dažas paciņas. Tējas nopirkšanu atliekam uz Taiping ciematu.
Ierodamies nedaudz pirms 11. Autostāvvietā jāiemet 100 naudas spainītī pie iebrauktuves. Augsts drošības līmenis, bet viss strādā.
Galvenā tirdzniecības iela jau pilna gan ar tirgotājiem, gan ar pircējiem. No sākuma vienkārši izejam cauri novērtējot situāciju. Pilsētas bibliotēka pārtaisīta par kafejnīcu un mazu veikaliņu, kur var iegādāties diezgan dārgas tējas un tējas piederumus. Šeit tikai paskatāmies smukos produktus un dodamies tālāk. Pilsētas galvenais objekts ir Taipingas iekārtais gājēju tilts (嘉義梅山太平雲梯). Tiešā tulkojumā tas nozīmē Taipingas mākoņu kāpnes. Un patiešām, jo tilta otrs gals nav redzams, tas pilnībā pazūd miglas biezumā. Mums jāsamaksā 100 naudiņas jeb ~2.7 EUR no cilvēka, lai dotos šajās mākoņu kāpnēs. Tas ir arī Taivānas garākais gājēju tilts stiepjoties 281m garumā. Skaidrākā dienā no tā redzami arī Taipingas 36 serpentīna līkumi, kas ved augšā šajā kalnu ciematā. Tos mēs tuvplānā pēc tam redzēsim braucot tālāk.
Tilts ir vienvirziena kustības, tāpēc atpakaļ jāiet pa taciņu zemāk ielejas nogāzē. Atgriežoties pilsētā nopērku banānu un piena smūtiju, kas ir tik sātīgs, ka pusdienas tik drīz nevajadzēs. Šeit arī izpildām misiju par Alishan oolong tējas iegādi. Tēja nav pārāk lēta. Viena paciņa maksā ap 11 EUR, bet nu skaitās taču ekskluzīvs produkts. Vēlāk atrodu internetā, ka Eiropā šī tējas paciņa maksājot jau ap 75 EUR. Tajā brīdī 11 EUR izklausās labs pirkums. Tiesa mēs ne pārāk varam un mākam novērtēt šo produktu. Tāpat arī atpakaļceļā uz mašīnu nopērku vairākas paciņas ar vietējiem saldumiem. Augļu sulas želejkonfektes.
DIHUA IELA
02.05.2026: Pa celam uz Taipeju pirms auto nodošanas meklējam kādu lielveikalu, kur apskatīties vietējos saldumus ko varētu nopirkt līdz uz mājām. Beigās nobāzējamies Taoyuan pilsētā. Veikals milzīgs un varētu ilgi staigāt kā ekskursijā vērojot vienu pārtikas aili pēc otras. Visādi jokaini un nesaprotami ēdieni. Sapērkamies lielu maisu ar visvisādiem brīnumiem un samaksājam vien nedaudz virs 30€.
Pilsētā piebraucam pie viesnīcas, kur operatīvi izlādējam mantas, lai varam doties nodot mašīnu. Par nobrauktiem 850km stāvos serpentīna ceļos degvielā un par maksas ceļiem kopā samaksājam ap 70€. Nav slikti! Auto nodošana ļoti vienkārša un ātra. Varam iet atpakaļ ielās!
Dodamies uz Dihua ielu, kur arī pilns ar visādiem interesantiem veikaliņiem un ielas tirgoņiem. Tā esot vecākā iela Taipejā. Dihua iela sāka veidoties jau 1850. gados, bet dažas tās daļas pastāvēja vēl agrāk. Tā kļuva par Dadaocheng rajona galveno tirdzniecības centru un joprojām ir viena no vēsturiski nozīmīgākajām ielām pilsētā
Pēc garā brauciena ieejam bāriņā Mikkeller Bar Taipei, kur pieejami 24 dažādi izlejamie ali un kā par milzīgu pārsteigumu 2 no tiem ir latviešu ali! Ārpus ražotāja dziriņas.
Nogaršojam uz abiem vienu greipfrūtu american pale ale alu. Ļoti augļaini svaiga garša. Nav mana gaume, bet Madarai garšo. Tālāk ejam Dihua ielas tirgotāju pūlī. Neko specifisku sev nenopērkam, bet interesanti vienkārši lēnā garā iet cauri un vērot kopējo ainu. Ļoti savādāka vide un bilde no tā ko redzam Eiropā.
Šodien vēl jāaiziet uz Ningxia nakts tirgu, bet ēst vispār vēl negribas tāpēc jāturpina staigāt, lai vēderā “sakratās” vairāk vieta. Netālu jau sākas ārzemju lielo brendu veikali. Gribēju sev nopirkt ar Grobiņas vārda dienas līdzfinansējumu jaunas Nike AirMax botiņas, bet šeit kā izrādās tādas nav kā suga, tāpēc šo misiju pagaidām varam uzskatīt par izgāzušos.
Tālāk tad ejam atpakaļ uz tirdziņu. Nonākam pie sēņu stenda, kur lielā bļodā mums saber 4 dažādas ceptas un pēc tam fritētas sēnes. Šis nebija pārāk izcils pirkums, jo sajūta, ka ēdam cietu eļļu. Visādi vistas ēdieni izskatās labi, bet vēders ir tik pilns, ka neesam uz neko citu spējīgi.
Iesim labāk pasēdēt bāriņā ar alus glāzi apspriest redzētos iespaidus. Ienākot atpakaļ Mikkeller bāriņā bārmenis uzsauca “Welcome back Latvia!”. Izskatās, ka esam palikuši atmiņā ar Latvijas alus izcelšanu. Forši!
Pēc kārtējiem 25 000 soļiem dienā pavisam vairs negribas iet ar kājām uz viesnīcu, tāpēc izsaucam Bolt taxi un pēc īsa brīža jau esam gultā.
NACIONĀLAIS PILS MUZEJS
03.05.2026: Pēdējo pilno ceļojuma dienu sākam ar laikam slavenāko Taivānas muzeju – Nacionālo pils muzeju. Tas ir viens no pasaules nozīmīgākajiem ķīniešu mākslas muzejiem. Visur teikts, ka pat ja neesi liels vēstures cienītājs, tas ir iespaidīgs, jo vienuviet glabājas gandrīz 5000 gadu Ķīnas civilizācijas vēsture.
Tā kā šodien vēl ir nacionālā brīvdiena, tad sabiedriskais transports arī kursē krietni retāk, kas beigās rezultējās ar to, ka uz muzeju aizbraucam ar Bolt’u, jo negribas pazaudēt pārāk daudz laiku braukājoties vairākos autobusos.
Es laikam biju sagaidījis ko citu no šī muzeja. Iespējams kaut ko līdzīgu Singapūras nacionālajam muzejam, kur ejot cauri muzejam izejam faktiski cauri valsts vēsturei. Šeit tomēr tā ir bijusi gana raiba. Muzejā ir ārkārtīgi daudz vēsturiski eksponāti – keramiski, kaligrāfiski un kādi tik vēl ne. Ja esi pastiprināti interesējies par šīm tēmām, tad neapšaubu, ka eksponāti ir unikāli, bet parastajam mirstīgajam tūristam daudz par dziļu un detalizēti. Izlasīt to visu nav iespējams un katram eksponātam pievērst uzmanību arī ne. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 690 000 mākslas darbu un vēsturisku priekšmetu, sākot no neolīta laikmeta līdz pat Cjinu dinastijai. Ja katram eksponātam veltītu tikai vienu minūti, visu kolekciju apskatīt prasītu vairāk nekā gadu. Ņemot vērā saspringto ģeopolitisko situāciju ar Ķīnu, liekas ļoti interesanti, ka liela daļa eksponātu sākotnēji atradās Pekinas Aizliegtajā pilsētā. 20. gadsimta kara un politisko satricinājumu laikā vērtīgākie priekšmeti tika vairākkārt pārvietoti pa Ķīnu, līdz 1949. gadā nonāca Taivānā. Tādēļ šodien Taipejā glabājas daļa no pašiem vērtīgākajiem Ķīnas impērijas dārgumiem.
Viens no muzeja apmeklējuma galvenajiem pieturpunktiem ir pastkartītes nosūtīšana Vecmāmiņai. Mācamies no Arnitas un arī uzrakstam izteikti “Europe”, lai taivānietim skaidrs uz kuru pasaules pusi jāsūta kartiņa.
Madara iepērkas muzeja veikalā tiekot pie tējas servīzes un maisiņa. Sabildējamies vēl uz muzeja trepītēm un tad jau domājam pamazām par pusdienu jautājuma risināšanu.
DATONG RAJONS
03.05.2026: Tā kā šodien ir svētdiena, tad autobusi iet krietni retāk. Pieturā nākas pagaidīt savas 20min, kuru laikā saskrien pamatīgs bars cilvēku. Mēs gan esam priekšgalā tāpēc iekšā noteikti tiksim iekšā. Taivānieši godīgi stāv rindā netaisot lieku haosu barā.
Esot autobusu aizmugurē mūs krata kā uz kumeļa un rausta uz priekšu atpakaļ visu ceļu, bet tāpat pamanījos pagulēt kādas 20min.
Nonākam Datong iepirkšanās rajonā. Šeit arī rosība liela. Pēc manas autobusa diendusas prasās iešaut cafe, tāpēc to arī meklējam. Nonākam pie pēc skata diezgan glaunas kafejnīcas Nostalgia cafe. Ieejam iekšā un pie pirmā galdiņa viens vietējais totāli noplīsis. Nesagaidīja savu cafe? Kafejnīca pilna tāpēc nolemjam, ka šeit tomēr jāatnāk vēlāk atpakaļ, jo izskatās ļoti labi.
Ceļojuma laika esmu jau paspējis noaugt, tāpēc šodien varētu būt laba iespēja aiziet pie kāda vietējā friziera. Lai arī diezgan bieži uz ielām redzami visādi saloni, bet visi diezgan pilni. Beigās nonāku kādas Taipejietes krēslā, kura lai arī angliski nerunāja pie vienošanās par cenu un aptuvenu matu garumu vienojamies. No sākuma gan teica, ka bārdu negriežot, bet beigās tomēr piekrita. Ar matiem tika ļoti veikli un profesionāli galā, ar bārdu gan gāja grūtāk. Un kur gan viņai trenēties, ja neviens āziāts nav redzēts ar bārdu? Lai nu kā, bet esmu tehniski apkopts un varam doties tālāk!
Tagad laiks atgriezties pie botu misijas. Pēc garākas pastaigas nonākam lielā 4 stāvu New Balance veikalā, kur tieku pie sūnu zaļām jaunās sezonas botām.
Post-veikala sagurums ir klāt tāpēc ir laiks atgriezties pie Nostalgia cafe apmeklējuma. Šoreiz veiksmīgi. Kafija ļoti stipra un ļoti garšīga. Cilvēki tāpat pilna kafejnīca. Laikam tiešām laba vieta! Nonākam Taipejas ekvivalentam Ņujorkas Time Square. Liels krustojums ar neskaitāmiem ekrāniem un reklāmām. Šeit arī ir it kā jābūt baigi slavenam apskates objektam – varavīksnes gājēju pāreja ar uzrakstu Taipei. No visa redzētā es protams šo neliktu pat top10, bet nu Madara ielika savu ķeksīti ar bildi un varam doties tālāk.
Vajag kaut kur piesēst, lai atpūtinātu kājas. It kā jau vajadzētu doties viesnīcas virzienā, jo vēl jāsakrāmē somas līdz galam, bet pavisam negribas to somu krāmēšanu. Tas nozīmē, ka ceļojums strauji tuvojas beigām.
TPE-PEK
04.05.2026: Laiks doties mājās, bet ar ķirsīti uz ceļojuma – 20 stundu pauze Ķīnas galvaspilsētā Pekinā, kur mēģināsim gan paskatīties uz Aizliegto pilsētu no ārpuses, gan uzkāpt uz Ķīnas mūra. Šķiet tādi nedaudz avantūriski plāni, bet nu jāmēģina! Ko zini, kad nākošreiz parādīsimies Pekinā.
Lidojumā uz Pekinu paņēmu China daily avīzi, kur varēja iepazīties ar masīvi propogandēto Ķīnas mēdīju skatījumu uz pasaules aktualitātēm. Mums it kā viegli izklaidejošs pasākums, bet vispār jau traki tā vienpusīgā situācijas attēlošana.
Nosēžoties Pekinas lidostā cik nu pieklājīgi tas iespējams mēģinām apdzīt iespējami daudz cilvēkus starp lidmašīnu un imigrācijas kontroli. Rinda ir, bet nav nekas kritisks. Priekš tādas valsts kā Ķīna pie tranzīta 240 stundu vīzas tiekam ārkārtīgi ātri un operatīvi. Principā ja ielido Ķīnā no valsts “A” un tev jau ir biļete uz valsti “B”, tad līdz 10 dienām vari uzturēties Ķīnā bez vīzas. Tā nu pēc burtiski 15min birokrātijas tiekam pie Ķīnas zīmoga pasē!
Tālāk viss salīdzinoši vienkārši priekš tā cik tas var būt vienkārši svešā valstī, kuras valodā nevari ne izlasīt neko, ne pateikt. Ar lidostas iekšējo vilcieju jāaizbrauc līdz izejas terminālim, kur pēc tam jātiek pie biļetēm uz Pekinas ekspresi, kas mūs aptuveni 25min laikā nogādā jau nosacīti Pekinas centrā. Izaicinošākais šajā visā bija nopirkt metro biļetes, jo visi paziņojumi bija ķīniešu valoda. Izvēloties angļu valodu parādās principā tikai pieturu nosaukumi, nekas citas. Noķeram vietējo metro darbinieku – puišeli, kas protams angliski nerunā, bet veikli ar Google Translate tiekam pie biļetēm un laižam. Mums vajadzīgā pietura nez kāpēc šodien līdz plkst. 18 ir slēgta tāpēc nevarējā nopirkt biļetes, bet džeks mums parādīja, kurā līnijā pārsēsties un tad to apiesim. Tā arī izdarām – nu vismaz mēģināsim.
AIZLIEGTĀ PILSĒTA PATIEŠĀM AIZLIEGTA
04.05.2026: Tikko kā izkāpjam no metro Qianmen stacijā tā vareni iespaidīgs drošībnieku skaits uz katra stūra. Visādi skaļruņi, kuros kaut kas tiek deklarēts. Karavīriņi, kas stāv sardzē paši tiek filmēti. Nez tas tāpēc, lai viņi nesačkotu? Metāla nožogojumi visapkārt. Iespējas, kur mēs vispār varam iet ir ļoti ierobežotas. Te pat Sarkanais laukums Maskavā nobāl.
Tiananmen Laukumā netiekam, jo kā nākošajā dienā no gides uzzinām, katru dienu 7 no rīta, un 7 vakarā svinīgi tiek pacelts Ķīnas karogs. Tas ir pasākums uz kuru jāpērk biļetes un vietējie to apmeklē ļoti plaši. Un izklausās, ka tas tāds diezgan brīvprātīgi piespiedu kārtā. Mums tas rezultējās ar 2 kvartālu kātošanu ar kājām, kas bija ap 7.5km un aizņēma vismaz pusotru stundu. Tā nu redzējām tikai vienus Aizliegtās pilsētas sānu vārtus. Aizliegtā pilsēta šodien patiešām bija aizliegta – vismaz mums noteikti.
Esam nonākuši mazāk propagandīgā rajonā Hu Tong uz Nan Luo Gu Xiang ielas, kur valda cita dzīvība. Veikaliņi pilni, kafejnīcās visi ēd un cilvēki daudz. Pie vakariņām tiekam arī mēs pēc kurām Madara atkal iepērkas tējas kanniņu veikalā. Šī veikala guvums beigās nonāk Grobiņas plauktos un lietošanā.
Piesēžam bāriņā, kur tieku pie Pekinas ražojuma izlejamā alus. Patiesi svaigs un garšīgs! Kamēr pasēžam bāriņā pie loga ik pa brīdim kļūstam par vietējo cilvēku apskates objektu. Bildēju Madaru, vietējās meitenes arī labprāt iepozē ar Madaru. Forši!
Lēnā garā jau virzāmies uz mājpusi. Ieejam vēl vienā bāriņā, jo no ielas dzirdam dzīvo mūziku. Spēlē kaut kādi 3 džeki tādas roka balādēm pielīdzināmas dziesmas. Un visi klātesošie – izņemot mūs protams – dzied līdzi. Laikam kaut kas zināms.
Ir jau diezgan vēls. Uz gulēšanu galīgi nevelk, bet tā kā rīt gaidāms super agrs rīts mēģinu noorganizēt taksi uz viesnīcu, jo vēl kādus 5km galīgi negribas iet ar kājām. Viss veiksmīgi – pēc 5min mums šoferis ir klāt un vēl pēc 20min jau esam viesnīcas istabiņā.
Viesnīca gigantiska, bet bet mūsu vienas nakts uzturēšanās laikā nevienu citu cilvēku bez reģistratūrā satiktajām meitenēm neredzējām. Ķīnas ikdienas norēķinu kultūra ir tik pārsteidzoši digitalizēta, ka pat parasta kredītkarte šeit jau ir aizmirsts priekšmets. Viesnīcā dodu to, lai samaksātu, bet viesnīcas darbiniece no sākuma samulst un īsti nesaprot, ko ar to karti vispār iesākt. Pēc tam no atvilktnes izvilka kaut kādu noputējušu termināli ar kuru varēja samaksāt. Interesanti. Meklēt skaidru naudu, vismaz ceļojot uz Pekinu, pavisam noteikti nav vajadzības. Iespējams kādās mazākās pilsētās ir savādāk. Nedaudz jokaini arī liekas, ka katrā viesnīcas istabiņā ir gāzes maskas. Noderētu Šopeta apmācības kā tādu uzvilkt.
LIELAIS ĶĪNAS MŪRIS
05.05.2026: Šodiena sākās ārkārtīgi agri. Modinātājs zvana jau 5:00. Aizgājām gulēt ap plkst. 1 naktī tāpēc sajūta, ka aizmigu pirms 30min un jau jāceļas. Bet ir misija un ir vērts kāpt ārā no gultas! Pirms došanās prom ieēdam vēl mikro brokastis roltona izskatā un laižam. Madaras vakar nopirktā atsevišķi nopirktā iefasētā vārītā ola un vistas kāja nav baigi baudāmas brokastis.
Iepriekš jau pirms ceļojuma man izdevās atrast vietējo gidu, kas mūs ar auto sagaida no rīta viesnīcas lobijā, aizved ekskursijā uz Lielo Ķīnas mūri un pēc tam aizved pa taisno uz lidostu. Liekas diezgan avantūriski ko tādu sarunāt vienkārši e-pasta sarakstē, kuru atradu diezgan apšaubāmā mājaslapā, bet šeit nu mēs esam un 5.maija agrā rītā Pekinā viesnīcas lobijā tieši plkst. 6:00 kā sarunāts gaida mūsu gide Yan un esam gatavi ceļam!
Pirmais gan ko viņa pajautā kā mums var būt tik maz mantas un vai mēs nenosalsim šortos, jo ārā ir tikai +24 grādi. Nomierinām viņu, ka būs ok un sēžamies busiņā. Aptuveni pēc stundas brauciena esam klāt. Ar satiksmi mums paveicās, jo šodien ir vēl pēdējā nacionālā maija svētku brīvdiena un cilvēki to izmanto, lai ilgāk pagulētu. Darbadienās šis ceļš aizņemtu krietni vairāk laika. Šoferis mūs ved ar diezgan glaunu un ērtu Buick minivenu. Katram savs atsevišķs krēsls, optimāli kondicionēts gaiss – viss pa smuko.
Pa ceļam Yan mums pastāsta visādas interesantas lietas gan par Ķīnas vēsturi, gan par Pekinu, bet protams, ka mūsu fokusā galvenais objekts – Lielais Ķīnas mūris. Stāstāmā ir daudz un ir arī ļoti interesanti, bet tik agri no rīta, tik daudz jaunu informāciju grūti uzsūkt.
Esam klāt principā tieši uz atvēršanos. Gide visu izdara mūsu vietā, nopērk biļetes, nostādina rindā uz ieeju un parāda kas un kā – mums ir tikai jābūt šeit. Tad tā Madara visu laiku ceļo!? Šodien esam pirmajā 10 cilvēku bariņā, kas šeit sper savu soli uz šī pasaules slavenā mūra. Ar pacēlāju ~5min laikā uzbraucam augšā un te nu tas ir!
Ar laiku mums ir izcili paveicies. Skaidras debesis un skati maksimāli ekskluzīvi, jo tik agri no rīta šeit vēl ir ļoti maz cilvēku. Tiekam pie ļoti retām ceļojuma kopbildēm. Yan protams zin labākās vietas un labākos veidus kā sabildēties, ko Madara arī izmanto. Uz stāvāko mūra sekciju, kur mūs sagaida pamatīgs kāpiens pa trepēm dodamies divatā. Gide saka, ka mums esot ļoti garas kājas tāpēc mēs tikšot viegli galā. Viņa pagaidīs tepat lejā. Pakāpieni ir diezgan augsti un kāpiens arī ir ekstrēmi stāvs, bet Yan taisnība – mums tas lielas grūtības nesagādāja. Mēs stipri!
Mēs apmeklējam Mutianyu reģiona mūra sekciju, kas ir visvieglāk sasniedzamā daļa no Pekinas. Mūra būvniecība ilga gandrīz 2000 gadus. Pirmās daļas radās jau 3. gadsimtā p.m.ē. Cjiņu dinastijas laikā, bet vislabāk saglabājušās daļas, tostarp Mutianyu, tika uzceltas un pārbūvētas Mingu dinastijas laikā (14.–17. gadsimtā). Mutianyu ir viena no retajām vietām, kur aizsargmūri ar šaujamlūkām izbūvēti abās sienas pusēs, ļaujot aizstāvjiem cīnīties pret uzbrucējiem no jebkuras puses.
Pakāpjoties augstāk pa stāvajām kāpnēm paveras patiesā mūra varenība! Redzams kā tas “izliecas” pāri visiem pauguriem un aiziet abos virzienos cik vien tālu acs var saskatīt. UNESCO Pasaules mantojums. Lielais Ķīnas mūris UNESCO sarakstā ir kopš 1987. gada, un tas tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem cilvēces inženierijas sasniegumiem.
Protams, ka mums ir nepieklājīgi maz laiks šī pasaules brīnuma apskatīšanai, bet esam laimīgi, ka mums izdevās saorganizēties un atbraukt šeit kaut uz to pusotru stundu. Noteikti bija tā vērts – īpaši pēc vakardienas fiasko Tianmen laukumā.
Lejā no mūra uzbūvēta interesanta izklaide – nobrauciens ar rodeli. Viss būtu forši ja vien mums priekšā nebūtu iesprūdis viens resns vīrietis, kuram galīgi tā kamana neslīdēja un viņš uztaisīja masīvu sastrēgumu.
Lai nu kā – esam apskatījuši vēl vienu pasaules brīnumu. Pirms došanās uz lidostu vēl pie kafijas krūzes ar gidi apspriežam iespaidus, norēķināmies un laižam uz lidostu. Gide mums uzdāvina mazu Ķīnas mūra figūriņu. Žests ļoti patīkams, bet nu tā figūriņa tāds štrunts vien ir, bet vismaz šeit uzraksts “Made in China” nozīmē, ka produkts ir vietējais! 😆
Tālāk garais ceļš mājās. Interesanti, ka taisnā līnijā no Pekinas līdz Stokholmai ir nepilni 7 000km, kas ir aptuveni 3x mazāks km skaits, kā kopējais Lielā Ķīnas mūra garums. Tur tak sanāk puse no ekvatora garuma!
PEK-ARN
05.05.2026:Gide Yan ar šoferi mūs kā VIP personāžus lepni ar busiņu pieved pie pašām termināla durvīm un piedāvā vēl pavadīt līdz iečekošanās galdiņam. No šī piedāvājuma gan atsakāmies, sakot, ka gan jau tiksim paši galā. Draudzīgi atvadamies un dodamies ceļā. Bija ļoti patīkama ekskursija!
Pekinas PEK lidosta līdz otrās lidostas uzbūvēšanai ilgus gadus bija otra lielākā lidosta pasaulē pēc pārvadāto pasažieru skaita. Cauri šai lidostai gadā izgāja aptuveni 100 miljoni pasažieru. Pēc Covid pandēmijas un jaunās PKX lidostas atvēršanas šis skaits nokrities “tikai” līdz 70 miljoniem gadā. Salīdzinājumam Rīgas lidosta gadā apkalpo ap 7 miljoniem pasažieru.
Lielās mugursomas jau mums Taipejā “iepakoja” līdz Stokholmai tā kā mums pašiem sevi tikai jādabū lidostā. Rinda uz imigrāciju nav pārāk gara tāpēc tiekam pie Ķīnas pamešanas zīmoga pasē diezgan ātri. Esam tikuši iekšā trešajā terminālī, bet atsaucoties uz iepriekš minētajiem lidostas izmēriem – šī lidosta ir tik liela, ka viena termināla ietvaros starp 3 dažādām zonām jābrauc ar vilcieniem. Citās lidostās labākajā gadījumā starp termināliem ir vilcieni. Kad izkāpjam no vilciena, tad gan pārņem sajūta, ka tagad gan ir viss – jābrauc mājās. Mājās protams ir vislabāk, bet ceļojumos arī ir ļoti forši. Šo sajūtu ātri nospiež rūcošais vēders. Roltons ko 5 no rīta apēdu brokastīs sen ir nostaigāts Ķīnas mūra trepēs un pamatīgi gribas ēst. Pozitīvi, ka es jau šurp lidojot noskatīju, kur varētu labi paēst. Tas gan vairs nav galīgi Āzijas gaumē, bet šajā terminālī labāku opciju nav. Ejam pēc Čikāgas burgeriem Pekinā. Madara gan paņem kaut ko līdzīgu šašlikam, kur gaļas ar dārzeņiem saspraustas uz iesma un uzgrillētas. Viņas kļūda gan bija neieskatoties, kas tas par dārzeni pirms apēšanas. Viens no tiem izrādās bija sarkanais pipars. Sarkanums pēc tam pārceļoja uz Madaras seju. Pēc 10min izskatījās, ka stundu būtu raudājusi, bet pēc 20min jau atkal ir pieskaitāms cilvēks. Man burgeris, kā burgeris – garšīgs.
Lidojumā mums palaimējas tikt pie nabagu biznesa klases, jeb pēdējā rinda bez blakus sēdētāja. Šādā formātā garos lidojumus ir nesalīdzināmi vieglāk pārdzīvot, jo ir vairāk opcijas kā izstiepties un iegrozīties diviem uz trīs sēdvietām. Pa ceļam noskatos divas labas filmas – Mercy un Furiosa: A Mad Max saga, divas reizes paēdu, paguļu un vēl paliek laiks arī paklausīties mūziku. Sajūtu ziņā gan tās 9 stundas paiet diezgan ātri. Stokholmā nosēžamies aptuveni 15min ātrāk par plānoto laiku. Mums tas ir par labu ņemot vērā, ka ir tā viegli saspringts grafiks starp nākamo lidojumu. Lidojot mājās domāju cik forši iegrozījušies pēdējie divi lielie ceļojumi, kur atpakaļ ceļā sanāca saorganizēt “odziņu”, kas novērš nedaudz domas no tā, ka patiesībā ceļojums ir beidzies. Šeit tas protams, bija Lielais Ķīnas mūris, bet iepriekšējā gadā Āzijas ceļojumā atpakaļceļā 2 dienas padzīvojāmies viesmīlīgajā Abū Dabī. Ja būs iespēja arī nākotnē jāpiedomā pie šādiem variantiem. Ļoti atsvaidzinoši un forši.
ARN-RIX
05.05.2026: Ielidojot Zviedrijā sākotnēji minimāla spriedze, jo mums ir nepilnas 3 stundas starp lidojumiem, bet tie ir nesaistītie lidojumi, kas nozīmē, ka mums ir jāizņem bagāža, jāiziet no lidostas un jāiet atpakaļ reģistrēties no jauna lidojumam. Turklāt starpkontinentālie un Eiropas lidojumi nav no viena un tā paša lidostas termināla – vismaz ne šajā reizē.
Madaras soma uz lentes ir viena no pirmajām, bet manu somu nākas gaidīt vēl kādas 30 minūtes. Pozitīvi, ka redzu telefonā, ka tā ir piezemējusies Stokholmā kopā ar mums. Kopumā vispār esot Stokholmā un gaidot somas ir jau sajūta, ka esam mājās!
Sagaidījuši somas raiti dodamies uz vilcienu, lai pārbrauktu no piektā termināla uz otro. Somas lidojumam uz Rīgu reģistrējam praktiski bez rindas un arī drošības kontrolei pārāk daudz laika nav vajadzīgs. Šeit taču Eiropas savienība! Un tā mums vēl paliek stunda brīvā laika pirms pēdējā lidojuma šajā ceļojumā! Atsildīšanās lidojums.
Tagad mūsu kontā ir 5 dažādas Āzijas valstis. Ok, no Malaizijas ir tikai Kuala Lumpura, Indonēzijā tikai viena sala – Bali un Ķīnai tik tikko var pieskaitīt mūsu pavadītās 20h Pekinā, bet tomēr katrā vietā apostījām vietējo gaisu un sajutām vietējo kultūru. Singapūru un Taivānu gribētos teikt, ka esam apguvuši diezgan pilnvērtīgi. Jāsaka, ka katra no šīm valstīm ir pilnīgi savādāka! Taivāna ir acīmredzami pašpietiekama valsts. Lielākais vairums cilvēku dzīvot labi pārtikušu dzīvi. Vairums brauc ar labām un diezgan jaunām tautas līmeņa mašīnām, uz ielām praktiski nav bomzīši un ietves ir ārkārtīgi tīras. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un salīdzinoši grūto sasniedzamību tūristi Taivānā ir maz un to jūt. Par cilvēku ērtību šeit ir padomāts ik uz stūra, bet tiek domāts par vietējiem iedzīvotājiem, ne tūristiem. Ok, ja tu šeit esi atbraucis – forši. Cilvēki ir laipni tāpēc, ka viņi tādi ir, nevis tāpēc, ka viņiem kaut ko no tevis vajag. Tikai tūristu dēļ šeit nekas netiek darīts un tas rada tādu īpašu autentiskuma sajūtu.
Neviens neko mums nav uzdāvinājis un paši šeit esam nokļuvuši saviem spēkiem, bet ir kaut kā tāda priviliģēta sajūta apmeklējot un ceļojot pa Taivānu! Mums ļoti patika. Šis ceļojums arī bija viens no grūtākajiem ko izplānot, gan valodas barjeras dēļ gan arī salīdzinoši ierobežotās informācijas pieejamības dēļ. Ja vien neskaita nelielo fiasko Pekinā ar Aizliegto pilsētu un Tiananmen laukumu, tad gribas noņemt cepuri savā priekšā, jo viss izdevās izcili! Visur bijām, visu redzējām, visu sarunājām un arī vēl atpakaļ mājās tikām laicīgi par spīti AirBaltic atceltajam/pārceltajam lidojumam.
Ceļojuma izmaksas:
- Avio biļetes: 790 EUR
- Auto noma: ~300 EUR
- Kopā transporta izdevumi, tajā skaitā ar avio, auto nomu, sabiedriskais transports, degviela, stāvvietu maksas utt.: ~1 350 EUR
- Viesnīcas: 800 EUR (12 naktis, ~33 EUR par cilvēku, par nakti)
- Kopā dzīvošanas izdevumi, tajā skaitā ar ēšanu, pārtikas veikaliem utt.: ~1 200 EUR
- Izklaides, tajā skaitā ieejas biļetes, bāri un kafejnīcas ārpus ēdienreizēm: ~1 000 EUR
- Kopējās ceļojuma izmaksas: ~3 600 EUR (~138 EUR par cilvēku dienā)