SINGAPŪRA, MALAIZIJA, INDONĒZIJA

Datumi: 16.09.2025 – 05.10.2025

RIX-CPH

16.09.2025: Diena sākas nepieklājīgi agri. Ap plkst. 4:15 totāli gāž lietus, un man jāiet pēc Bolt Drive mašīnītes, lai jau tūlīt dotos uz lidostu un dotu startu šī gada lielākajam ceļojumam. Pēc 10 minūtēm slapjas kājas, un izmirkušajos mokasīnos jau paspēju nedaudz noberzt kāju. Daudzsološs sākums.
Kā parasti, ceļojumā dodamies ar savām pārgājienu mugursomām. Garajā lidojumā tās nododam bagāžā. Ļoti aizdomīgi lidostas darbiniece izsakās par somu uzlīmēm: “Nu, cerams, ka tās nenoplīsīs.” Respektīvi – ja tās noplīst, tad ar diezgan lielu garantiju mēs paliekam bez somām. Nekas cits neatliek, kā pievienoties viņas cerībām un doties tālāk. Gan jau saies.
Pie lidostas drošības kontroles konstatējām, ka esam atstājuši mājās mazās šmidziņas, un lidostā arī vairs nav akcijas – ja pērc 3 gab. vai vairāk, tad ir krietni lētāk. Vairākos tūrisma forumos izlasīju, ka profilaktiski vismaz 2× dienā vajagot izdzert ~50 ml stipro alkoholu, lai eiropieša vēderam vismaz dotu izredzes cīnīties ar Āzijas virtuvi un tās higiēnas īpatnībām. Lidostā iepērkam nedaudz starta materiālu.

CPH-AUH

16.09.2025: Pēc nepilnas pusotras stundas esam savā pirmajā pieturpunktā – Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā. Šīs lidostas labierīcības laikam ir pati tīrākā publiskā tualete, kādā esmu bijis. Bauda kakāt nepiespiestā un tīrā atmosfērā.
Brokastis sanāca padārgas, bet smukā lidostas restorančikā, jo tā principā bija vienīgā vieta, kur nebija palikušas tikai stāvvietas vai vietas pie bāra blakus alus krānam. Aizmirsu, ka Dānijā nav eiro. Samaksāju skaidrā ar EUR, bet atpakaļ dabūju kronas. Nekas – būs man suvenīrs naudas banknošu kolekcijai.
Lidostā trīs stundu garā pauze paskrien ļoti ātri – gan vieglā satraukuma par ceļojumu dēļ, gan arī tāpēc, ka šī lidosta patiesībā ir diezgan interesanta. Gana daudz visādu veikaliņu, kur pastaigāt un paskatīties, pat ja nav nekāda nodoma iepirkties.
Gandrīz sešas stundas garajā lidojumā uz Abū Dabī Madara cītīgi mēģina strādāt pie gulēšanas – iepriekšējā naktī tomēr knapi trīs stundas sanāca veltīt miegam. Es gan skatos filmas. Noskatījos Jungle Cruise un Coach Carter. Bija labas filmas, tāpēc tas vien jau palīdzēja “izdzēst” praktiski četras stundas no lidojuma laika.

AUH-SIN

17.09.2025: Lidojums uz Abū Dabī pavisam minimāli aizkavējās, un, kamēr vēl izejam arābu vietējo drošības kontroli, starp lidojumiem palicis mazāk nekā 2 stundas.
Pirmais iespaids – Abū Dabī lidosta ir ļoti piesātināta un moderna. Ļoti aktīva, kā tāds skudru pūznis – visās malās cilvēki skraida dažādos virzienos.
Uz pavisam īsu brīdi piesēžam bāriņā uz dzērienu raundu, un jau jādodas tālāk uz šodienas pēdējo – 8 stundu – cēlienu lidmašīnā.
Lidmašīna iespaidīgā izmērā – faktiski var ietilpināt divas reizes Latvijas mazākās pilsētas, Durbes, iedzīvotājus jeb nepilnu tūkstoti. Pirmo reizi arī paši kāpjam divstāvīgā lidmašīnā. Mums iedalīta 80. rinda, kas turklāt nav pēdējā. Sanāk vesels pārgājiens, kamēr izejam cauri visam klājam.
Noskatos vienu filmu – Toma Krūza klasiku Top Gun. Pēc tam mēģinu iemigt, bet grūti ar to gulēšanu. Tomēr savas 3–4 stundas izmocīju. Laikam jau tāpēc, ka otrais diezgan ilgs lidojums pēc kārtas. Gribas visu laiku dītīties un grozīties.
Pēc 3 lidojumiem, 17 stundām lidmašīnā un 23 stundām ceļā esam beidzot nonākuši savā pirmajā Āzijas ceļojuma sākuma punktā – Singapūrā.

SINGAPŪRA: MAZĀ INDIJA

17.09.2025: Ar diezgan viegli uztveramu vilcienu satiksmi 30 minūšu laikā nonākam pilsētas rajonā Little India, kas būs mūsu nākamo trīs dienu bāzes vieta. Izkāpjot no metro, uzreiz jūtams tropiskais ekvatora klimats – sajūta, ka atrodamies botāniskā dārza tropu mājā. Patīkami silts un traki mitrs.
Pēc nelielas atpūtas un miega deficīta iedzīšanas ejam ielās. Šodienas galvenais uzdevums ir izvilkt nomodā vismaz līdz kādiem plkst. 23.00, lai varētu normāli nogulēt nakti un rīt sākt jaunu un skaistu dzīvi pēc vietējā pulksteņa.
Pirmais, kas uzreiz krīt acīs – visur traki daudz būvē jaunas augstceltnes, un būvē visu vienlaikus. Strauji aug tā Singapūra.
Staigājam pa Mazo Indiju. Ārkārtīgi daudz veikaliņu. Drēbes iespējams iepirkt par dažiem dolāriem – T-krekli par 2–3 dolāriem, džinsa bikses par 5–8 dolāriem. Turpat ielas malā vietējie indieši šīs drēbes arī šuj. Nekādi viltus brendi acīs nekrīt – drēbēm nav ne nosaukuma, ne kādu marķējumu, bet, visticamāk, to kvalitāte baigi neatšķiras no Reserved vai H&M nopērkamajiem krekliem.
Nonākam pie Sri Veeramakaliamman tempļa – krāsainas, ar dzīvnieku un cilvēku figūrām izrotātas ēkas Mazās Indijas centrā. 1880. gadā celtais templis atrodas, šķiet, uz šī rajona galvenās un krāšņākās ielas – Serangoon Road, kas izrādās arī viena no vecākajām Singapūras ielām. Iekšā gan neejam, bet redzams, ka tas iespējams tikai ar basām kājām. Indiešu iekšā netrūkst, tāpēc varu tikai iztēloties, kādu kāju sēnīšu buķeti tur iespējams sastapt.
Gribas ēst, tāpēc jāsāk risināt šis jautājums. Pa ceļam no Bugis rajona uz viesnīcu redzējām daudz simpātisku pusdienu opciju, tomēr šeit, Mazajā Indijā, vairāk izskatās pēc tā, ko esam redzējuši dažādos video no pašas Indijas – ar visām no tā izrietošajām higiēnas blaknēm. Ok, nevar pārspīlēt – ticu, ka Indijā viss ir daudz trakāk, bet arī šeit džeki gatavo un pusdienas traukos saliek ar rokām, un pa durtiņām uz virtuvi redzamais neiepriecina.
Beigās nonākam kādā indiešu bistro Al Mubin. Es izvēlos šķietami drošo variantu – ceptus rīsus ar vistu un mango lassi dzērienu. Madarai – rīsi ar garnelēm un ārkārtīgi asu, sarkanu mērci jeb Nasi Sambal Udang. Cerams, ka nebūs šoks mūsu eiropiešu vēderiņiem. Par pusdienām samaksājam 23 Singapūras dolārus, kas ir aptuveni 15 eiro.
Paēduši dodamies tālāk uz Haji Lane ieliņu – populāru, šauru, veikaliem un kafejnīcām pārpildītu ielu. Ieejam Donkey Café pēc melnās dziriņas. Madarai esot garšīgākais kapučīno dzīvē. Izskatās arī labs – ticu. Jāsaka, ka mans espresso arī ekstrēmi ņiprs un labs.
Turpat uz Haji Lane, nedaudz uz priekšu, piestājam arī kādā simpātiska izskata bāriņā un tiekam pie pirmā singapūriešu aliņa. Šeit pasēžot, izkaļam tālākos šodienas plānus – kā palikt vēl dažas stundas nomodā.

GARDENS BY THE BAY – VAKARĀ

17.09.2025: Lai palielinātu iespējas izvilkt dienu līdz vakaram, nolemjam aizbraukt ar sabiedrisko līdz Gardens by the Bay. Paskatīsimies uz izgaismotajām dzelzsbetona puķēm vakara tumsā.
Pirms braucam, ir uzdevums – veikt valūtas maiņas punktu izpēti. Samainām Malaizijas ringitus. Lai arī valūtas punkts teorētiski mūsu eiro no sākuma maina uz Singapūras dolāriem un tikai tad uz Malaizijas ringitiem, spriežot pēc Google kursa, ļoti minimālu summu esam zaudējuši šajā operācijā. Ļoti labs maiņas kurss.
No metro izkāpjam pie viennozīmīgi slavenākās Singapūras viesnīcas un arī pasaulē gana labi atpazīstamas ēkas – uz tās jumta atrodas milzīgais bezgalības baseins Marina Bay Sands. Baseins gan pieejams tikai viesnīcas viesiem. Lētākais numuriņš šeit maksā ap 900 EUR par nakti (pēc tam gan izrādās, ka numuriņi šobrīd ir dārgāki, jo drīzumā gaidām Singapūras F1 posms, bet jebkurā gadījumā ar ~600 EUR par nakti jārēķinās, ja ir vēlme palikt citos datumos šajā viesnīcā), savukārt numuriņi augstajos stāvos, no kuriem paveras skats uz pilsētas panorāmu vai Gardens by the Bay, maksā pat līdz iespaidīgiem 20 000 EUR par nakti. Varbūt nākamreiz… Pēc gaismām logos izskatās, ka viesnīca kopumā, pat nesezonas laikā, nesūdzas par apmeklētāju trūkumu.
Izejam nelielu loku gar promenādi – pāri upei Marina Bay paveras skats uz lielo panorāmas ratu. Ārkārtīgi daudz skrējēju vakarā izlīduši uz ielām – pa dienu vienkārši nav iespējams tādā karstumā un mitrumā sportot. Noejam gar Silver Garden, kur 30 m augstumā slejas “betona puķes”. Ar Marina Bay Sands viesnīcu fonā kopumā veidojas diezgan iespaidīgs skats.
Aizejam vēl līdz Supertree Grove, kur tūlīt sāksies vakara gaismas šovs. Tas notiek katru dienu divas reizes. Dažādu pasaulslavenu filmu mūzikas pavadījumā lielie “betona koki” izgaismojas dažādās krāsās – Karību jūras pirāti, Juras laikmeta parks, Indiana Džounss u.c. filmu skaņu celiņu pavadībā gaismiņas zib un mirdz no visām pusēm. Izskatās, protams, forši, bet mani personīgi šovs tā šausmīgi nesajūsmina. Šīs 15 minūtes izmantoju, lai pasēdētu un atpūtinātu kājas.

Pirms došanās uz viesnīcu vēl turpat, mūsu indiešu rajonā, paēdam vidēji garšīgas vakariņas itāļu kafejnīcā.

FLOWER DOME & CLOUD FOREST

18.09.2025: Brokastis viesnīcā – tādas pusvidējas. Paēst, protams, var, bet gribētos nedaudz vairāk opciju. Katrā ziņā puncis pilns šķietami drošos apstākļos, bet tāpat pirms došanās ielās profilaktiskos nolūkos 50 ml stipro dziriņu iedzeram.
Pirms braucam uz dienas galveno apskates objektu, izejam cauri Bugis Street ielas tirdziņam, kur pieejami visādi gan gastronomiski, gan Ķīnā ražoti taustāmi brīnumi. Nopērkam dragon fruit, kas mūsu platuma grādiem ir ļoti eksotisks auglis – notiesāsim vēlāk kādā parkā. Staigājot cauri šim tirdziņam, secinām, ka tie paši ķīniešu sūdi vien ir, kas daudzās citās pasaules valstīs, bet būtiskākā atšķirība – šeit tie štruntiņi arī maksā kā Ķīnas sūdi. Singapūras magnētiņš? 70 centi. Singapūras iepirkumu soma? 1,50 EUR. Jebkur Eiropā tie paši ķīniešu magnētiņi nemēdz būt zem 5 eiro. Bet galvenais, kāpēc mēs šeit nācām, – samainīt eiro uz Indonēzijas rūpijām. Oficiāli esam kļuvuši par multimiljonāriem – tikām pie 11,5 miljoniem rupiju. Tad jau redzēsim pēc nedēļas, ko par to varēsim nopirkt.
Tā kā par Singapūras slavenā Botāniskā dārza (bet tas nav tas botāniskais dārzs, kas iekļauts UNESCO mantojumā – pie tā atgriezīsimies vēlāk) ieejas biļetēm samaksāju jau pirms vairākiem mēnešiem, tad liekas, ka ieeja ir par velti – vienkārši nāc un ej. Patiesībā gan ieejas biļete maksāja 31 eiro katram.
Singapūrieši baigi gudri izdomājuši – gan Puķu kupolā (Flower Dome), gan Mākoņu mežā (Cloud Forest) ik pa dažiem mēnešiem tiek veidotas jaunas tematiskās instalācijas. Turklāt tās ir tik pamatīgas, ka, visticamāk, ja atbrauktu uz Singapūru pēc gada vai diviem, šī pati ekskursija liktos kā pilnīgi cita vieta. Instalācijas ir tik integrētas parkā, ka grūti iztēloties, ka tā tas nav bijis domāts jau sākotnēji, būvējot šo parku. Singapūrieši būvniecībai patiešām piegājuši ar vērienu – šis ir lielākā stiklotā siltumnīca pasaulē, kas ir reģistrēta arī kā Ginesa pasaules rekords. Tilpums esot līdzvērtīgs 75 olimpisko spēļu peldbaseinu tilpumiem.
Mums šobrīd Puķu kupolā ir Šveices un Bavārijas tematika, bet Mākoņu mežā – Juras laikmeta parka dinozauru tēma.
“Bavārija” vairāk domāta puķu un citu augu, botāniķu faniem – tā ir zinātniski un ģeogrāfiski izzinoša ekspozīcija. Savukārt Mākoņu mežš ir vairāk kopējās atmosfēras un piesātinātu sajūtu pieredzes piedzīvojums. It īpaši, ja redzētas šīs slavenās dinozauru filmas, tad patiešām interesanti redzēt ļoti dzīvelīgi izgatavotos dinozauru robotiņus, kas kustas un šņāc filmas galveno melodiju pavadībā. Pa vidu gāžoties 30m augstajam ūdenskritumam tas rada miglas efektu ūdenim vēsajam kontrastējot ar silto temperatūru visapkārt. Tas man bija pārsteigums – nelikās, ka kaut kas šķietami tik mākslīgs var justies tik īsts un interesants.
Salīdzinoši raitā solī, bez miljons foto pauzēm, šis apskates objekts mums tāpat aizņēma gandrīz četras stundas.

SINGAPŪRAS “LAUVA” – MERLION

18.09.2025: Pēc tik intensīvas ekskursijas vajadzētu atpūsties, bet, izejot ārā +30 grādos un 90% mitrumā, baigā veldze nav. Iesim tālāk pāri Helix tiltam, no kura paveras iespaidīgs skats uz Singapūras biznesa centra augstceltnēm un, protams, uz Marina Bay Sands viesnīcu ar Lotus izskatā uzbūvēto Singapūras mākslas muzeja ēku priekšā.
Visdrīzāk tāpat savāksim savus 20 tūkstošus soļu, bet, principā, klimats tāds, ka baigā staigāšana nav ļoti baudāms process.

SINGAPŪRA: CHINATOWN

18.09.2025: Pēc Singapūras līča izstaigāšanas vēders sāk skaļi protestēt, tāpēc jāsāk meklēt risinājumi. Pa ceļam uz ķīniešu kvartālu nonākam lielā pusdienu hallē Lau Pa Sat, kur ļoti demokrātiskās cenās iespējams paēst jebkurā Āzijas virtuves gaumē. Koncepts atgādina mūsu Āgenskalna tirgu, tikai tropiskā versijā. Mēs izvēlamies korejiešu virtuvi, un – bailēs no super asajiem ēdieniem – paliekam pie pavisam klasiska varianta: rīsi ar vistu. Neliels asumiņš, protams, ir jūtams, bet viss vēl normas robežās. Viena porcija uz diviem izrādās pilnīgi pietiekama.
Ķīniešu kvartāls gan šoreiz neliekas pārāk dzīvīgs – vairāk tāds viegli pamiris, ar retu tūristu plūsmu. Burzma sākas tikai ielas tirdziņā, kur, kā jau pienākas, var nopirkt pilnīgi visu, ko vien cilvēks spēj iedomāties: sākot no banāniem un suši, līdz pat fēniem un televizoriem. Mēs gan šoreiz vairāk skatītāji nekā pircēji. Mēģināju gan Madarai piespēlēt ideju par geišas halāta iegādi, bet šī atteicās bez īpašas diskusijas.
Ap plkst. pieciem uznāk pamatīgs nogurums. Lai izvilktu vakaru, jāpieņem stratēģiski pareizs lēmums – braukt uz viesnīcu pagulēt. Ar Singapūras ārkārtīgi efektīvo metro sistēmu pēc nieka 20 minūtēm jau esam savā pieturā, tikai 200 metrus no viesnīcas.
Cik par šo braucienu samaksājām, joprojām paliek noslēpums – uz manas maksājuma kartes rezervēti vien 7 centi…

MARINA BAY SANDS

18.09.2025: Pēc atjaunošanās viesnīcā nedaudz pieklājīgāk saģērbušies dodamies atpakaļ uz Marina Bay rajonu, kur līcī plkst. 20:00 paredzēts gaismas šovs tieši priekšā slavenajai Marina Bay Sands viesnīcai. Trīs 55. stāvu torņu viesnīcas ar bezgalības baseinu uz jumta būvniecība izmaksāja 6.9 miljardus ASV dolārus. Salīdzinājumam Latvijas 2026. gada plānotais budžets ir 17.9 miljardi eiro. Platforma uz kuras atrodas šis baseins ir 340m gara jeb garāka nekā Eifeļa tornis.
Uz promenādes jau pusstundu pirms šova sāk pulcēties diezgan daudz ļaužu, bet nav tā, ka gluži gāztu visu apkārt un nebūtu iespējams neko redzēt ja atnāktu 5min pirms sākuma.
Pirmajā mirklī man likās, ka šovs būs tāds ļoti nosacīts un tās 35min ko mēs gaidījām nebija gluži tā vērtas, bet pēc tam stūklaku un lāzera instalācijas “ieskrējās” un bija ļoti iespaidīgas. Atšķirībā no citiem līdzīgiem priekšnesumiem ko esam redzējuši (un mums ir ar ko salīdzināt! Dubaijā pie Burj Khalifa vai Las Vegasā pie Bellagio viesnīcas) šis vienīgais izmantoja ūdens miglas efektu, kas uzzīmē projekcijas gaismā ļoti detalizētus zīmējumus. Efektīvi un iespaidīgi! Es kļūdijos savās sākotnējās sajūtās.
Gribēju uz vakardienas dzimšanas dienas rēķina aiziet uz foršu jumta bāriņu LeVel 33 šeit pat netālu, bet tas 2 dienas esot slēgts privātam pasākumam. Ta nu gan privāts pasākums, kas var atļauties tādu iestādījumu slēgt uz divām dienām.
Beigās tur pat līča teritorijā apēdam labus burgerus. Izbaudam vēl skatus ar pāris aliņiem un dodamies viesnīcas virzienā.

VINDZORAS DABAS PARKS (WINDSOR NATURE PARK)

19.09.2025: Šodien betona un tērauda džungļus atsvaidzināsim ar zaļumu. Sēžamies autobusā un braucam uz netālo Windsor dabas parku, kur iesim 7km garo maršrutu. Konkrētu laiku šim pasākumam neatvēlu, jo grūti prognozēt kā ies pārgājienā tropiskajos klimatiskajos apstākļos. Turklāt parks aizņemt 75 hektārus, tāpēc grūti arī prognozēt cik ilgi staigāsimies pa takām.
Izkāpjam netālu no parka ieejas, kur acīmredzami dzīvo turīgāks singapūriešu slānis nekā redzējām braucot ar metro no lidostas puses. Ļoti skaistas rindu mājas un ekskluzīvas dzīvokļu mājas. Nedaudz pārsteidzoši, ka par spīti ļoti augstajam dzīves līmenim Singapūrā, pat šajā rajonā auto, kas brauc pa ielām ir ļoti piezemēti un pavisam “tautas līmenī”. Lai nu kā tur ar tām mašīnām, mēs ejam džungļos! Taka ir izcili uzturēta un aiziet kaut kur nepareizi būtu grūti pat gribot to izdarīt. Visdrīzāk par to arī tiktu pie kāda soda. Sutoņa pamatīga, tāpēc iešanas temps pavisam mierīgs un nesteidzīgs. Pēc aptuveni 15min ieraugām pirmo makaku, kas sēž uz zara un risina savas problēmas ar kaut kādu mazu augli rokās. Mēs viņam nemaz neēsam interesanti. Maza fotosesija un ejam tālāk. Noteikti būs vēl. No šī brīža visu laiku vairāki acu pāri mūs vēro. Un tie jau ir tikai tie, kurus mēs paši ieraugām. Vēl ir vesela armija, kas mūs vēro klusībā. Šie makaki ir krietni mazāki nekā redzējām Gibraltārā, bet tajā pašā laikā tie ir vairāk “dabiski” un nav tik pieraduši pie cilvēkiem, jo tūristu šeit ir salīdzinoši maz. Tāpēc jābūt uzmanīgiem, īpaši ja ir mātīte ar mazuļiem.
Ejot dzirdu, ka kaut kas sakustas lapu kaudzē. Man izskatījās, ka kaut kāda balta pele aizskrēja, bet izrādījās, ka tā bija ķirzakas roka. Lizardiņš izlīda no lapu čupas un šaudot savu mēli šurpu, turpu pārcilā vienu lapu pēc otras, meklējot ko varētu apēst. Liekas diezgan smieklīgi, ka angliski šo dzīvnieku sauc “Monitor Lizard”. Vēro džungļus zemes līmenī.
Kad pārejam no mazā tūristu takas apļa uz garāko, kas ved uz gaisa tiltu pāri koku galotnēm, taka kļūst tāda dabiskāka. Vairs nav laipas, bet protams tā joprojām ir ļoti labi ejama. Uz sāniem var redzēt cik tie džungļi patiešām ir biezi. Tur nebūtu iespējams paiet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad cilvēki paliek mazāk, tad vēl izteiktāk jūti un dzirdi cik dzīvi ir šie džungļi. Visu laiku dažādas sīkoņas, kliedzieni. Kaut kas krūmos čab un kustas. Tevi visu laiku kāds vēro!
Kad tiekam līdz tiltam, tālāk tas ir vienvirziena ceļš. Tā kā ja ir grūti tad principā šobrīd būtu jāiet atpakaļ, jo pēc vārtiņiem ir jāiet vismaz papildus 3km. Mēs protams ejam! Cilvēkiem kam bail no augstuma šī varētu nebūt īstā izklaide, jo jāiet pāri pa šauru iekārtu trošu tiltiņu, kas diezgan arī šūpojas no soļu dinamikas. No augšas var redzēt cik patiesi zaļš šeit viss ir. Mūsu papardes nav ne tik lielas, ne tik dzidri/spilgti zaļas. Lapas ir biezas un stingras. Ar palmas lapas stiegru liekas, ka varētu kādu arī nodurt. Atpakaļ ceļā satiekam lielāko skudru mūsu dzīvē līdz šim. Vismaz kādi 2.5cm garumā. Iespaidīgs kumoss. Madara paralēli mēģina iefilmēt gaili, kas fonā kaut kur kliedz. Nesekmīgi. Kā likums, kad beidz filmēt, tā šīs sāk atkal bļaustīties. Pēc nepilnām 3h džungļos autobusā man uznāk pamatīgs lūziens. Tagad uz viesnīcu nedaudz atjaunoties.

SINGAPŪRA: ROCHOR

19.09.2025: Pēc atpūtas dodamies meklēt pusdienas. Jau vakar noskatījām, ka turpat netālu no viesnīcas, Butig Street rajonā, ir liela ātro ēstuvīšu vieta. Turpat arī paliekam. Es izvēlējos nūdeles ar nenosakāmas izcelsmes gaļu, Madarai — salātveidīgs maisījums ar ceptu vistu. Vizuāli — tā, so-so, bet ļoti garšīgi, un abi esam paēduši kopā par 13 Singapūras dolāriem. Cerams, ka vēders arī atbalstīs mūsu izvēli.
Divos piegājienos izdzeru svaigi spiestu arbūzu sulu un mango sulu.
Izcili garšīgas. Visu laiku, protams, pavada tā vēdera reakcijas baža, bet sulas — izcilas.
Tirdziņā nopērku sev suvenīru — naudas maku manām suvenīru banknotēm.
Maks ar Singapūras lauvas iegravējumu. Maksāja veselus nepilnus 3 €.
Plāns bija aiziet uz rajona krutās augstceltnes jumta bāru,
tomēr tur ir smart casual ģērbšanās stils, tāpēc šortos un zandalēs tur netiksim. Tā nu, atraidīti, dodamies uz mums zināmo foršo Haji Lane ielu Mazajā Indijā, kur jau pazīstam bāriņus. Tur tieku pie izlejamā Austrālijas alus.

SIN-SZB

20.09.2025: Pa nakti lika par sevi manīt mans zobs, kas jau kādu laiku ir pievērsis manu uzmanību. No rīta aši mēģinu atrast Kualalumpurā mūsu rajonā dažus variantus zobārstam un mēģināšu tuvākajās pāris dienās tikt uz konsultāciju par tālāko rīcību. Uz Indonēziju ar nestabilu zobu pavisam noteikti negribas braukt. Šobrīd nav nekas traks un pat baigi traucējošs, bet satrauc fakts, ka varētu palikt krietni sliktāk. Cik gan izcilā laikā mēs dzīvojam — es, džeks no Latvijas, sēžu Singapūras lidostā un varu sev angliski sarunāt zobārstu Kualalumpurā nākamajā dienā (kas, starp citu, ir svētdiena) uz plkst. 10:00!
Iepriekš biju sarunājis, ka mūs Kualalumpuras lidostā sagaidīs šoferis, kas nogādās uz viesnīcu. Viņš pa nakti man rakstīja, lai precizētu dažas detaļas par mūsu ierašanos. Viņam arī zobs sāp, ka neguļ plkst. 2.30?
Braucam laicīgi uz lidostu, lai vēl pirms lidojuma pabrīnītos par singapūriešu lidostu. Pēc 3 dienām Singapūrā metro sistēmā jau jūtos kā savējais un pat nevajag nekādu palīdzību vai karti, lai tiktu uz lidostu. Gribējām Changi lidostā apskatīt slaveno Vortex ūdenskritumu, bet, kā izrādās, ūdenskritumam ir darba laiks, un mēs esam par agru. Par laimi, kopumā šī ceļojuma laikā Singapūras lidostu apmeklēsim kopā 4 reizes. Kādā no šīm reizēm gan jau trāpīsim darba laikā.
Šodien somu svara ziņā ir pats ierobežojošākais lidojums. Jāierakstās 10 kg, kas nemaz nav viegli priekš 3 nedēļu ceļojuma. Mums ir savi svariņi, lai varam svērt somas, un tad mēs te pie drošības kontroles “ķīmiķojam” variantus, kā salikt atbilstoši somas, bet velti, jo beigās neviens pat nepaskatās īsti uz mūsu somām.
Jāsaka, ka pat bez visa ūdenskrituma ārkārtīgi skaista un tīra ir Singapūras lidosta. Tik daudz zaļuma un plašuma. Pēc drošības kontroles pirmajā terminālī iespējams arī iziet ārā Kaktusu dārzā, kas arī ir pavisam neierasta izklaides iespēja lidostās. Tiesa, šī vienlaikus arī ir smēķētāju zona, tāpēc sutīgajos +30 un izsmēķu smaciņā baigi ilgi šeit uzturēties negribas. Vēl iedzeram kafiju, un tad laiks doties uz nākamo jauno valsti mūsu sarakstā — Malaiziju. Ja pareizi tagad saskaitīju, tad šī būs mūsu 36. valsts.

KUALUMPURA, MALAIZIJA: PETRONAS DVĪŅU TORŅI

20.09.2025: Pēc aptuveni 30min gaidīšanas pie imigrācijas lidostā mūs sagaida šoferis Ayu, kurš mūs nogādās līdz viesnīcai. Nezinot iepriekš visus “kas un kā” Malaizijā, nolēmu jau iepriekš sarunāt šofera transfēru no lidostas, kas tika piedāvāts ļoti demokrātiskā cenā, tāpēc ilgi nedomājot — aiziet. Viesnīcā noliekam mantas un pavisam nedaudz atpūšamies. Ilgi sēdēt nevar — jāiet ielās paēst, lai ir spēks, jo vakara programma būs gana piesātināta. Apskates objekts viens , bet kāds! Pasaulē augstākās ēkas – dvīņi. Neskaitāmās filmās redzēti un apskatīti — 452m augstie Petronas dvīņu torņi.
No viesnīcas līdz šim objektam jāiet aptuveni 40 min, ko lēnā garā arī pieveicam. Atbilstoši ģeogrāfiskajam novietojumam ekvatora tuvumā šeit jārēķinās, ka var līt lietus jebkurā brīdī. Pe ceļam diezgan pamatīgi arī gāž, bet kualalumpurieši šim apstāklim pielāgojušies, izbūvējot faktiski veselu gaisa tuneļu sistēmu, pa kuru pārvietoties, lai nebūtu jāslapina zeķes. Pa šiem tuneļiem noejam lielāko ceļa daļu. Par 19 ringitiem iegādātais lietussargs nebija nemaz tik vajadzīgs.
Esam nonākuši torņu ekskursijas sākuma punktā, bet patiesībā tos tā īsti nemaz neesam ieraudzījuši, jo ejot pa tuneļu sistēmu uz augšu neredzi. Ok, būs pārsteigums pēc tam kad iziesim ārā. Nejauši esmu nopircis kaut kādu nedaudz krutāku ekskursiju, kuras laikā arī apmeklēsim tiltiņu star abiem torņiem. Tā kā tā ir zona, kur pārvietojas arī biroja darbinieki, tad šeit ir stingrs ģērbšanās stils, kas jāievēro. Šortos un čībās vai ar atsegtiem pleciem ieeja nav atļauta, un dažiem no ekskursantiem šis pasākums beidzās tā arī nesācies, jo nosacījumi bija stingri norādīti pie biļešu iegādes. Ekskursija kopumā tāda gana vienkārša, bet iespaidu atstāj tiltiņš 42. stāvā, kas savieno abus torņus. No tiltiņa vidus, skatoties uz augšu, redzamas abas torņu smailes. Kualalumpuras gals nav redzams nevienā no virzieniem. Milzīga tā pilsēta! Pēc tam dodamies uz 86. stāva apskates platformu. Otram dvīnim fonā redzams arī gandrīz pabeigtais debeskrāpis Merdeka Tower, kas šobrīd jau ir otrais augstākais debesskrāpis pasaulē, stiepjoties 679 m augstumā. No šīs pašas platformas nosūtām uz Talsiem Vecmāmiņai arī nu jau par tādu kā tradicionālo pastkartīti mūsu ceļojumos. Šos torņus aizpilda Petronas naftas uzņēmuma darbinieki. Kopā tie esot ap 12 000 darbinieku.
Pēc ekskursijas izejam goda apli pa KLCC parku, kur arī, protams, paveras varenie torņi pilnā savā augumā. Man vēl padomā vakara noslēgums Traders Hotel jumta bārā — SkyBar. Skats ir izcils! Principā nav iespējams labāks skats uz dvīņiem, kā paveras no šī bāra. It kā stingri nosacījumi, ka, lai sēdētu pie loga, katram viesim jāiztērē vismaz 100 ringiti, kas ir aptuveni 20 EUR. Ņemot vērā, cik dārgi dzērieni bijuši muļķīgākās un pieticīgākās vietās, tad šeit “nožīdot” būtu noziegums. Tāda doma pat prātā neienāca. Paēdām garšīgu picu ar vienu no izcilākajiem skatiem, kāds bijis no bāra. Kopumā jau pārdomās pēc ceļojuma noslēguma jāsecina, ka negaidīti tieši šie torņi bija tie, kas atstāja visspilgtāko iespaidu kopā ar pilsētas atmosfēru. Tā ir tik multikulturāla, moderna un pats galvenais – droša. Cilvēki ir pieklājīgi un izpalīdzīgi. Atpakaļ uz viesnīcu 25min brauciens ar taksi izmaksā 4.5 EUR. Kualalumpura ir forša!

KUALUMPURA: CHINATOWN

21.09.2025: Šodienas rīts viegli stresaināks nekā vajadzētu būt atvaļinājumā, jo man plkst. 10:00 ir pieraksts pie zobārsta. Pēc tam kad ieēdu mazas brokastis un izpucēju zobus pēc labākās sirdapziņas, dodamies uz tuvējo zobārstniecības klīniku nieka 15min attālumā no mūsu viesnīcas – Hello Dental Clinic @ Bukit Bintang. Klīnika ļoti moderna, tīra un spīdīga. Diagnostikas laikā man uztaisa gan panorāmas, gan 3D mutes dobuma rentgenu. Pēc vēl dažiem testiem skaidrs, ka sāpes rada cits zobs, ne tas, kas man pirms gada tika remontēts un vajadzīga zoba kanāla tīrīšana. Šī daktere to vienā dienā paveikt nevarot, jo viņai nav tādas tehnikas, bet viņa man sarunā uz šodienu (svētdienā!!!) citu dakteri, citā klīnikā, kam ir gan mikroskopi, gan viss pārējais, lai to varētu paveikt uzreiz. Tas viss ņemot vērā, ka Malaizijā neuzturēsimies, lai varētu veikt atkārtotas vizītes. Es šodien tikai apbrīnoju Malaizijas cilvēku atsaucību un operativitāti, kad tas patiešām ir nepieciešams. Goda vārds nespēju iztēloties situāciju, ka Rīgā sestdienas pēcpusdienā uzrakstītu 3 dažādām zobārstniecības klīnikām par savu situāciju un 2 no tām man atsauktos un būtu gatavs tūlīt meklēt iespējamo risinājumu šodienas/rītdienas laikā. Paldies Kualalumpurai! Tiesa tas prieks man izmaksāja nepilnus 900 EUR, bet tagad vakarā rakstot šo rindkopu vismaz nejūtu zobu sāpes. Priekšā vēl tomēr 2 nedēļas ceļojuma! Vēlāk izrādās, ka pateicoties ceļojumu apdrošināšanai tieku atpakaļ pie pēdējā centa ko iztērēju šim pasākumam. Tā kā viss beidzās maksimāli veiksmīgi.
Tagad atgriežoties nedaudz pie “ceļojumīgākām” tēmām. Pirms otrā zobārsta vizītes iegriezāmies Ķīniešu kvartālā, kas slavens ar dažādu zīmolu preču pakaļdarinājumiem. Uz Jalan Petaling ielas atrodami visi pasaules zināmākie brendi ar atdarināšanas pakāpi augstākajā līmenī. Visi Gucci, Prada, Balenciaga, North Face, Patagonia u.c. Viss, ko vien tev dvēselīte kāro. Es sev nopērku Mont Blanc maku, Patagonia un North Face t-kreklus. Madara arī nepaliek bešā – tiek pie Coach somiņas.
Interesanta tā čaloņa šeit. Man gan gribas pirkt tos pakaļdarinājumus no īstajiem vietējiem nevis atkal kārtējiem pusmelnajiem “spešal prais mai frend” tirgoņiem. Šajā brīdī jādodas uz 30min brauciena attālumā esošo Petaling Jaya rajonu, kur mani gaida zoba kanāla tīrīšana Malaizijas gaumē. 🦷

KUALALUMPURA: CENTRAL MARKET

21.09.2025: Zobārsta krēslā kopā pavadījis 4h esmu gatavs atkal doties ielās. Varu tikai vēlreiz atkārtot cik lieliska ir Malaizijas ārstu atsaucība un profesionalitāte, kā arī spēja brīvi sazināties angliski. Šī iemesla dēļ varam turpināt pilnvērtīgi atvaļinājumu. Kā izrādās paralēli manai zobu procedūrai Madarai arī bijusi vesela operācija cīņā ar vēdera izspēlētajiem trikiem. Un mēs pat vēl neesam bijuši uz ielas ēdienu ekskursiju. Cerēsim, ka tas ir viens izolēts šķidrs gadījums.
Izsaucam Bolt (kas, starp citu arī šeit ir pietiekoši plaši pieejams) un par nieka 4 EUR tiekam nogādāti atpakaļ centrālajos rajonos. Pirms kāpjam ārā Central Market sāka pamatīgi gāzt lietus. Pēc nieka 20 sekundēm lietū, lai tiktu no mašīnas līdz tirgus ieejai esam jau praktiski salijuši līdz apakšbiksēm.
Centrālais tirgus ir jeb Kuala Lumpur Pasar Seni ir viena no pilsētas kulturas ziņā bagātākajiem objektiem. Tas darbojas jau kopš 1888. gada un šeit atrodami vairāk nekā 350 veikali, kas galvenokārt ir vietējās kultūras darinājumi un apģērbi, ne globalizācijas veikali H&M, Reserved utt. Ēka ir iekļauta Malaizijas kultūras mantojuma sarakstā (vietējās nozīmes UNESCO ekvivalents, iespējams?). Izstaigājoties liekas vairāk tāds tūristu, smuko mantiņu un krāsaino drēbīšu veikals, nekā tāds tirgus, kur cilvēki nāk iepirkties. Cilvēki diezgan daudz, bet tas vairāk saistīts ar to, ka šobrīd ārā izpildās ikdienas 30min gāziena norma. Izejam apli pa tirgu, bet tā īsti nekas nepiesaista uzmanību. Pārlaižam lietu un iesim tālāk.
Aizgājām līdz Merdeka laukumam, jeb Neatkarības laukumam no kura teorētiski paveras skats uz Bangunan Sultan Abdul Samad jeb Kualalumpuras valdības māju, bet faktiski tā visa ir paslēpusies aiz blīva stalažu slāņa. Neko darīt – iesim tālāk.

KUALALUMPURA: BUKIT PANANG

21.09.2025: Šovakar aiziesim pašiverēt pa mūsu rajona Bukit Bintang aktīvajām ieliņām. Jāiet garām Chinatown un Madara salūza vēl vienam “oficiālā” Coach pārstāvja somas piedāvājumam.
Nonākam Jalan Alor ielas ēdienu tirdziņā. Pieklājīgu distanci nomaļus no pārējiem veikaliņiem ielas sākumā atrodas durianu bārs, kur visi maisiņu cimdos ēd šo smirdīgo vietējo delikatesi. Pat ielas otrā pusē diezgan labi jūtama “smarža”. Tirdziņā šobrīd valda pīķa stunda. Kafejnīcas ir pilnas, ielas arī. Kā tāds skudru pūznis čalo visi tirgoņi un tūristi. Es pagaršoju violetā drakona augļa svaigi spiesto sulu. Tāda diezgan bezgaršīga. Nav slikta, bet likās, ka būs izteiktāka garša. Tā kā redzot ļoti aizdomīgos ledus klučus, kas no tika pasmelti no apšaubāmas kvalitātes un izcelsmes kastes zem galda un to, ka sula nebija izcili garšīga, tad es pēc dažiem degustācijas malkiem neturpināju to dzert. Bet citādi līdz šim pagaršotās sulas gan bijušas izcili garšīgas. Tik garšīgas, ka pat ir vērts riskēt ar caureju.
Madara beidzot tiek pie lielā kokosrieksta. Interesanta epizode – darbonis iedod kokosriekstu mazai meitenītei, kas no mutes izņem salmiņu, ieliek to kokosriekstā un smaidīga atnes augli Madarai. Pēc tam gan tikām pie cita salmiņa. Pati sula tāds atsvaidzinošs, vēss ūdens ar kokosa piegaršu. Ir labs riekstūdens.
Galamērķis pastaigai ir Taps Beer Bar, kas ir šķietami viens no super retajiem bāriem, kur tiek pasniegts arī vietējais malaiziešu alus. Atšķirībā no Singapūras, Kualalumpurā ārpus parastā Heineken vai Tiger alus ir grūti kaut ko atrast. Šis bāriņš izrādās ļoti foršs. Trāpām uz dzīvo mūziku filipīnieša izpildījumā. Pēc savas ~40min uzstāšanās pienāca pie mums arī aprunāties. Kad nonācām pie tā no kurienes mēs esam izrādās, ka šis decembrī braukšot uz Latviju. Iedevu viņam savu telefona numuru Ja būs lemts un būs tāda vēlme, tad varbūt decembrī vēl tiksimies.
Vēl viena interesanta epizode: kamēr gaidīju savu pasūtījumu pie bāra, uzsāku sarunu ar tur sēdošu vīrieti. Vārds pa vārdam – viņš ir amerikānis no Bostonas. Kad nonākam atkal līdz jautājumam no kurienes esmu es, tad es jau gatavs noskaitīt savu parasto pantiņu – Latvija, maza valsts Ziemeļeiropā utt., bet šis nav tas gadījums! Viņš iepriekšējā gadā esot bijis Rīgā uz konferenci Stradiņu universitātē un tā kā ir no Bostonas, tad protams pazīst arī mūsu Porziņģi. Kāda iespēja Kualalumpurā parastā bāriņā satikt filipīnieti un amerikāni un abi, pirmkārt zin, kur atrodas mūsu Latvija, un vēl jo vairāk – ir to apmeklējuši vai tūlīt grasās to darīt?

KUALALUMPURA: BATU ALAS

22.09.2025: Vakar zoba dēļ iekavēto grafiku mēģinām iedzīt šodien. Laika taupīšanas nolūkos izmantojam taksi braucienam. Bet laikam jebkurā gadījumā būtu muļķīgi zaudēt laiku sabiedriskajā transportā, ja par 30min braucienu taksis izmaksā 4 EUR.
Batu alas varētu būt populārākais apskates objekts Kualalumpurā, vai arī sīvā cīņā ieņem otro vietu aiz Petronas dvīņu torņiem. Ja dvīņu torņos viss spīd un laistās gan iekšā, gan ap ēkām, tad šeit uzreiz izkāpjot no mašīnas pie kājām ir daudz atkritumu. Tos cītīgi revidē makaku kolonija, bet neviens arī baigi necenšas kaut ko ierobežot. Kaut vai nolikt slēgtus atkritumu konteinerus vai aizvērt vākus tiem kam tādi ir kā tas tika risināts Singapūrā. Šeit makaki ir pavisam savādāki nekā tie ko satikām Singapūras mežos. Te tie pilnīgi bez problēmām sadzīvo ar tūristiem un baložiem. Paēduši ir visi.
No sākuma ieejam Ramayana alā- Suyambu Lingam. Pie ieejas kaut kādas darbonis ar termināli prasa 15 ringitus no cilvēka par ieeju. Kaut kur laikam bija minēts, ka ir neliela iemaksa šajās blakus alās, bet kopumā izskatās ļoti aizdomīgi. Iespējams ziedojām viņa nākotnes attīstībai. Pati ala gan tāda traģikomiski izrotāta indiešu stilā. Budas skulptūras, protams, interesantas, bet visa ala izgaismota ar kaut kādām zilām LED lampām un mirgojošiem LED ekrāniem – tādiem kādi parasti tiek likti uz ielas tirdziņu veikaliem, lai piesaistītu uzmanību. Pati ala it kā iespaidīga, bet grūti koncentrēties uz šo dabas objektu, ja acīs žibinās visu laiku zilas lampas. Ilgi šeit nekavējamies.
Otro maksas alu izlaidām, jo no ārpuses varēja redzēt, ka tur iekšā ir tāda pati ”diskotēka”. Tagad iesim uz galveno templi, kas ir uzbūvēts šajās kaļķakmens klints alās, kuru vecums tiek lēsts ap 400 miljoniem gadu. Uz galveno Tempļa alu ved 272 spilgti pakāpieni. Atsevišķās zonās var iet tikai ar basām kājām un īpaši sievietēm – nedrīkst iet ar atsegtiem ceļiem. Vīriešiem nedaudz pielaidīgāk. It kā arī šortos nevar, bet faktiski nelaiž tikai tad ja ir pavisam īsi šorti virs ceļiem. +30 grādu mitrajā karstumā nepilni 300 pakāpieni prasa gana lielu piepūli. Visu ceļu pavada, un izklaides programmu sagādā, makaki, kas mēģina tikt pie jaunām mantām un ēdiena no katra garāmgājēja. Nevar zaudēt modrību. Lielajā alas kambarī izbūvēts krāsains templis, kurā notiek arī reliģiskas dejas. Tās gan pilnvērtīgi var vērot tikai atrodoties pašā templī, kur iet var tikai ar basām kājām. To gan negribas darīt. Pa vienu pusi nedaudz var ieskatīties iekšā. Nezinu kā to apvienot ar miljoniem tūristu, kas katru gadu šo vietu apmeklē, bet šī esot viena no svētākajiem hinduistu svētvietām ārpus Indijas. Tā kā viss tāds diezgan piedrazots un paši hinduisti kā tādi nav man personīgi baigi saistoši, tad mani vairāk izklaidē makaki, kas neatkarīgi no tūristiem vai svētceļotājiem risina savas ikdienas problēmas, kas kopumā izskatās diezgan komiski. Ejot lejup pa kāpnēm varam labāk apskatīt 42,7m augsto zelta Lorda Murugana statuju, kas vēro Kualalumpuru no tāluma. It kā iespaidīgas alas un lielas statujas, bet nevarētu teikt, ka sajūsminos par šo objektu. Labāk braucam atpakaļ uz pilsētu. Tur smukas mājas un mazāk smird.

KUALALUMPURA: CHOW KIT

22.09.2025: No Batu alām izsaucu Boltu, kas bija gatavs atbraukt visātrāk, jo mums ir ierobežots laiks un takšu savākšanas punkts ir blakus miskastēm, kas +30 grādos labi pasautējušās un nepārprotami vari pārbaudīt savas ožas spējas. Tā nonācām luxury kategorijas Toyota busiņā. Katram savs atsevišķs krēsls, priekšā TV. Ar šādu jau var tālu braukt. Un tāpat par gandrīz pusstundas braucienu šajā auto samaksājām nepilnus 10 eur.
Nonākam restorānā Blackbyrd KL uz pusdienām, kas atrodas viesnīcas Naza Tower ēkas 50. stāvā. Paņemot pusdienu piedāvājumu šajā solīdajā restorāna ar skatu uz dvīņu torņiem par maltīti kopā samaksāju aptuveni 13 eur. Nav slikti.
Līdz vakarā paredzētajai ielas ēdienu ekskursijai vēl ir nedaudz laiks tāpēc ejam pastaigāt pa KLCC tirdzniecības veikalu. Šķiet, ka jebkurš daudz maz zināmais veikals vai brends, kas eksistē, tas starp 500 centra veikaliem ir atrodams arī šeit. Beigās pastaiga rezultējas ar diezgan labu guvumu. Es tiku pie jaunām Nike AirMax botām un Fossil rokaspulksteņa, bet Madara pie savas iecienītās MK mugursomas.
Tagad gan steigšus uz Chow Kit rajonu, kur mūs gaida gids. Pa ceļam uz ekskursiju sākas ikdienas 40min āra duša. Tiekam cauri salīdzinoši sausi. Pirms ekskursijas vēl abi izšaujam 50 ml stipro alkoholu, lai dotu izredzes mūsu vēderam un aiziet. Mūs gaida 15 dažādi vietējie ēdieni dažādos izpildījumos.
Pirmais ēdiens ir ceptas nūdeles ar laimu un sambal mērci. Nūdeles ļoti garšīgas un ir interesants tas laima pieskāriens. Bet sambal mērce, lai arī skaitās pavisam viegli asa, tāpat man izsit asariņu. To es labāk neēdīšu.
Turpinām ar roti. Tāda kā trīskārša maizīga pankūka. To pasniedz ar 3 mērcēm – vistas, zivju un vietējo zaļo pupiņu mērci. Noplēs gabalu, iemērc un ēd – viss ar pirkstiem. Tiešām garšīgi. Tikai jābūt uzmanīgam ar ēšanas tempu. Visu nevar ēst, jo vienkārši nebūs vietas ekskursijas turpinājumā. Pirmās ēšanas vietas labumus noskalojam ar vietējo tēju, ko pasniedz ar pienu un brūno cukuru. Manai gaumei daudz par saldu, bet vispār garša ir interesanti laba.
Tālāk neliela pastaiga, lai sakratās apēstais pirms nonākam nākamajā kafejnīciņā. Tur mums bļodiņā pasniedz vietējo auksto dzērienu – cendol. Kokosriekstu piens ar kukurūzu un zaļo želatīnu un palmu cukuru. Šis paliek kā mans favorīts visā ekskursijā. Ļoti atsvaidzinošs. Tepat mums iedod pagaršot arī dažādus augļus. Čūskas ādas auglis (salak) – kraukšķīgs un līdzīgs bumbiera garšām. Otro spalvaino augli neatceros kā sauc, bet baigi atgādina vīnogu pēc garšas. Abi bija garšīgi. Protams arī smirdīgais durians tiek piedāvāts šajā ekskursijā. Pagaršoju vēlreiz, bet sajūsmu par to vēl aizvien neizrādu.
Nākamajā pieturā maza uzkoda – keropok lekor, kas ir populārs tradicionāls malaiziešu zivju krekeru našķis. Varētu teikt, ka zivs cepums. Garām ejot vēl paķeram satay jeb pavisam mazi vistas gabaliņi uz iesmiņa zemesriekstu mērcē. Šis ļoti labs, bet vēders jau pamazām aizpildās un gaļu vairs baigi neprasās.
Pēdējais pamatīgais ēdiens esot vistradicionālākais malaiziešu ēdiens – nasi lemak. Uz banānkoka lapas pasniegti un kokosriekstu pienā vārītiem rīsi ar ceptiem anšoviem, vārītu olu un sambal mērci. Rīsus jau pavisam vairs negribas, mērce man ir par asu tāpēc spiežu uz ceptajām zivīm, kas ir diezgan laba kraukšķīga uzkoda.
Ekskursiju noslēdzam ar diviem desertiem. Svaigi spiestu mango sulu un fritētu banānu. Mango sula protams izcila, tas bez pārsteigumiem. Bet fritētais banāns gan bija negaidīti labs našķis.
Pēc ekskursijas iesim ar kājām atpakaļ uz dvīņu torņiem, lai pilnais vēders nedaudz nostaigājas. Forša ekskursija man tiešām patika. Gids arī bija ļoti runīgs un jautrs. Laba izvēle.

KUL-DPS

23.09.2025: Plkst. 1:00 naktī saņēmu ziņu, ka mūsu lidojums kavēsies par aptuveni 1.5h. Tagad jau ir par vēlu, lai izmainītu šofera laikus un tāpat jau iepriekš sarunātajos 7:30 startēsim uz lidostu. Kā pulkstenis malaizietis 7:25 ir klāt un jau atvērtām durvīm mūs gaida lejā pie mājas durvīm.
Ceļā pavadām nedaudz vairāk par stundu braucot normālā ātrumā. Savukārt visu ceļu pretējā virzienā ceļā, kas ved iekšā Kualalumpurā sastrēgums faktiski tā arī nebeidzās. Malaizietis laikam nav baigi pieradināts pie attālinātas strādāšanas.
Lidostā vispār bez nekādas aizķeršanas un faktiski arī bez nekādas kontroles esam izgājuši visus drošības pasākumus un secinām, ka šīs būs garas 3h, kas jāpavada lidostā, jo šeit aiz drošības vārtiem nav faktiski nekā bez vienas kafejnīcas un metāla beņķiem. Tas laikam tāpēc, ka šis ir 2. termināls kas apkalpo visas lētās aviokompānijas – mūsu AirAsia tajā skaitā. Krutās lidsabiedrības lido uz 1. termināli un tur noteikti arī ir foršie veikaliņi.

BALI, INDONĒZIJA: CANGGU

23.09.2025: Neilgi pirms nosēžamies Bali, redzams kaut kāds milzīgs, visdrīzāk vulkāns, kas stiepjas krietni virs mākoņiem. Bet tas ir uz citas salas – tas citam Indonēzijas ceļojumam. Vēlāk pēc interneta izpētes vēlāk, tas varētu būt Mount Rinjani, kas stiepjas 3726m virs jūras līmeņa. Augstums atbilst tam, lai varētu pacelties virs debesīm.
Pati lidosta izskatās kā bungalo mājiņu komplekss, un centrālā termināla telpa faktiski ir nevis ēka, bet nojume. Droši vien te pārāk auksts nepaliek un var sēdēt ārā visu gadu.
No lidostas uz Canggu (izrunājot Čangū) ar taksi jābrauc aptuveni 1.5h. Distance nav atbilstoša laikam, jo lielāko daļu laika pavadām braucot +/- uz 30-40km/h, jo satiksme ir ļoti intensīva un ceļi nu pavisam šauri. Par šo braucienu samaksājam vien 11.5€. Paņemu taksista telefona nr. un vēlāk vakarā arī sarunājam šo šoferi uz rītdienu – visu dienu. Tā būs vienkāršāk un arī piedāvātā cena 35 EUR ir pavisam demokrātiska.
Vakarā pēc iečekošanās vēl aizejam līdz pludmalei, kas ir nieka 5-7min gājiena attālumā. Es paņēmu lielās tīģergarneles – 5 gab. par 10 EUR. Ārkārtīgi garšīgas. Astes ar kripatiņu garneles paliek mazajam sunim, kas cītīgi skenē visus galdiņus.
Okeāns nāk arvien tuvāk mums. 30min laikā ko pasēdējām Indijas okeāns atnāca pie mums tuvāk par kādiem 15-20m. Tā var tik pie slapja dibena, ja neseko līdz notikumu attīstībai. Pārgājām uz terasi dziļāk kontinentā.

BALI: TANAH LOT TEMPLIS

24.09.2025: Mūsu sarunātais šoferis Kadek ir klāt 10:55 klāt, kā bija sarunāts. Viņš sakrauj visas mūsu somas uzreiz mašīnā, kamēr mēs nokārtojam izčekošanās lietas.
Šodienas plāna pirmais pieturpunkts Tanah Lot templis, kas atrodas ~35min brauciena attālumā. Šī ir viena no septiņām jūras piekrastes svētvietām. Tempļi izvietoti tā, lai katrs nākamais būtu redzams no iepriekšējā, veidojot garīgu aizsardzības ķēdi apkārt Bali. Kaut kā gan neizdevās ieraudzīt to nākamo…
Šodien arī skatāmies pa logu un tikai pārliecināmies, ka šoferis ir labākais variants. Miljons skūteri uz ceļa, kas ir par šauru vienai mašīnai, bet intensīva satiksme notiek abos virzienos. Principā šoferis skatās tikai uz citām mašīnām. Skūteri tiek ignorēti, tie paši pamuks malā un palaidīs ja vajadzēs. Un pat ja mēs gribētu braukt ar skūteriem – kur mums likt mūsu mantas?
Templis atrodas klints malā pie paša Indijas okeāna. Varenie viļņi sitas pret klintīm augstu gaisā uzsitot ūdens šaltis. Šoreiz mani, šķiet, vairāk piesaistīja tieši klintis un lielie viļņi nekā pats templis. Lai arī tas ir arhitektoniski skaists, tomēr šeit praktiski katra privātmāja izskatās kā templis ar šīm indonēziešiem raksturīgajām skulptūriņām un tornīšiem.
Vienā kafejnīcā guļ trīs lielam kaķim pielīdzināmi dzīvnieki. Pēc tam noskaidrojam, ka tie ir luwak. Viens cītīgi mazgājas, divi pilnīgi norubijušies pie kases. Šeit izdzeram gardu vietējo kafiju. Kā pēc tam izrādījās iekšā arī ir milzīgs sikspārnis, kurš pa dienu dzīvojas šeit, jo viņam tiek piešķirti banāni, bet pa nakti lido kaut kur savās darīšanās. Luwaki šeit ir neparasti dzīvnieki, jo uz Bali salas tie tiek audzēti, lai pagatavotu īpašu kafiju. Luwak apēd nogatavojušās kafijas ogas. Ogu mīkstums tiek sagremots, bet pati pupiņa paliek gandrīz neskarta un izkārnījumos tiek savākta. Pupiņas tiek rūpīgi mazgātas, žāvētas un grauzdētas. Gremošanas procesa fermentācija un fermentu ietekme maina pupiņas ķīmiju, kas ietekmē garšu. Kafija patiešām bija garšīga.
Pēc tam vēl gribējās izdzert svaigi spiestas sulas. Es paņēmu mango, bet Madaras izvēle papaija bija beigusies, tad nācās samierināties ar apelsīnu sulu. Šīs nebija pašas labākās sulas, un arī tajās pievienotais ledus izskatījās tādas apšaubāmas kvalitātes. Pie pusdienām būs jāpiemeklē 40% profilaktiskais dzēriens.

BALI: TAMAN AYUN TEMPLIS

24.09.2025: Pirms braukšanas tālāk mūsu šoferītis jau sakondicionējis mašīnu, lai nav jākāpj karstumā. Tālāk braucam uz Taman Ayun templi, kas arī ir aptuveni 40min brauciena attālumā. Šis jau ir manāmi klusāks un mierīgāks templis iekšzemē. Krietni mazāk tūristu un tāpēc arī rodas sajūta, ka šī ir svētvieta. Arī šortos šeit nevar iet – jāapsienas ar lakatiņiem. Taman Ayun tika uzcelts 1634. gadā un kalpoja kā karaliskā Mengwi dinastijas ģimenes templis. Nosaukums nozīmē “skaists dārzs” un teritoriju ieskauj ūdens grāvis, tādējādi templis it kā peld uz ūdens.

BALI: TEGALLALANG RĪSU TERASES

24.09.2025: Kad nonākam šodienas pēdējā apskates objektā tad jau manāmi gribas ēst. Šoferis sakot, ka te esot labi restorāni. Ticam, un viņam arī ir taisnība. Uz terases ar skatu uz Tegallalang rīsu terasē tiešām izcili garšīgas pusdienas. Man ir ceptas nūdeles ar vistas satay, bet Madarai vistas gulašs. Un arī cenas ļoti patīkamas priekš tā, ka esam laikam tūristiskākajā vietā šajā reģionā. Par pusdienām kopā ar dzērieniem samaksājam ~30€ no kuriem 1/3 sastādīja 2 profilaktiskie džina 50ml.
Pēc pusdienām dodamies terases takās. Nedaudz ir tāda fake sajūta, jo faktiski nekādi rīsi vairs šeit netiek audzēti. Viss tikai sagatavots, lai tūristiņš var smukas bildes sataisīt. Sievietēm pieejamas krāsainas kleitas nomai, lai uzņemu bildes. Izskatās jau smuki, bet gribējās redzēt īstās rīsu terases. Pa ceļam uz viesnīcu pa logu redzējām dažas patiešām īstās plantācijas, kur arī strādāja cilvēki klasiskajās konusa salmu cepurēs. Vot to gribējās ieraudzīt savām acīm! Dažas dienas vēlāk braucot ar taksistu uzzinājām, ka ir arī tādas Jatiluwih rīsu terases, kas turklāt ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tās esot daudz autentiskākas, bet atrodas dziļāk salā. Mums šoreiz tam nebija paredzēts laiks. Citreiz.
Tagad laiks uz viesnīcu. Sakrājies jau nogurumiņš. Tas pastāvīgais mitrums un sutoņa arī izsūc enerģiju.

BALI: BIDADARI VILLA

24.09.2025: Mūsu “medusmēneša villā” sagaida ar apelsīnu un ingvera svaigi spiestu sulu. Atsvaidzinoši! Norēķinamies ar mūsu šoferi un dodamies uz savu villu.
Lai arī uz papīra tas ir vienas guļamistabas apartaments, bet faktiski tā ir ~200m2 divstāvīga māja ar mums pašiem privāto bezgalības baseinu, no kura paveras fantastisks skats uz Ubudas džunģļu ieleju.
Otrā stāva dzīvojamā istaba faktiski ir nojume, jo sienu šeit nav. Tikai jumts virs galvas. Arī tualetē sēžot uz poda blakus dīķim process notiek stingrā varžu uzraudzībā.
Vakarā gaitā noskaidrojas, ka otrais stāva mums jādala ar vismaz divām mazām ķirzakām, kas iemitinājušās aiz gleznas. Kamēr viņas nelien gultā tikmēr teritorija tiek sadalīta draudzīgi. Iespaidīgas naktsmājas!

BALI, UBUDA: MONKEY FOREST

25.09.2025: Brokastis bija jāpiesaka iepriekšējā vakarā un kā jau šeit ierasts ar minūtes precizitāti tās ir arī klāt. Bagātīgas, viss galds pilns. Uzreiz skaidrs, ka divatā ar to visu netiksim galā.
Pielikuši vēderus līdz augšai saucam taksīti un brauksim uz Ubudas vienu no galvenajiem apskates objektiem – Monkey Forest. Makakiem pilnas džungļu takas. Šīs gan ir komerciālas un makakus darbinieki mērķtiecīgi baro, tāpēc teikt, ka tie ir savā brīvā dabā šajā mežā gluži nevar. Grabs pa ceļam uz mežu iebrauc tupikā, jāmeklē cits ceļš kā tikt uz mūsu gala mērķi. Smieklīgi kā aptur motoroleru satiksmi kad kaut kas ir noticis – tiek nolikts bambuss pāri ceļam. Visi godīgi arī ievēro un gaida. Dažās minūtēs saskrien diezgan pamatīgs skūteru stūķis. Tā kā visi ceļi šeit upju dēļ ir paralēli, tad ja viens perpendikulārajiem ceļiem ir slēgts un jāapbrauc, tad diezgan ilgi jādodas atpakaļ – pretējā virzienā līdz šo upi būs iespējams šķērsot. Bet ok, mums nav baigā steiga.
Pērtiķu mežā – uzreiz dažus metrus aiz ieejas sēž jau viena ģimenīte. Divi veic blusu SPA procedūras, trešais mierīgi vēro, kā viņa mežā plūst iekšā tūristu pūļi. Visi ir paēduši. Tiem vairākās vietās mežā ir īpašas barotavas, kas ir pilnas ar ēdienu, tāpēc pat ar to, ka ir stingri aizliegts barot makakus, šķiet, ka tie nemaz tā baigi neraujas pēc mūsu mantām un ēdieniem. Mežā ir ap 1200 makaku dažādos vecumos, kuri aptve 12 hektārus lielo parku. Staigājot pa takām var nonākt 3 hindu tempļos, kas esot būvēti ap 1350. gadu. Centrālais un galvenais templis ir Pura Dalem Agung Padangtegal ap kuru notiek arī vislielākā gan tūristu, gan makaku rosība. Tempļi Pura Benji un Pura Prajapati uzbūvēti vairāk parka malās. Katrs templis paredzēts savas dievības pielūgšanai, bet šādās detaļās mēs ļoti neiedziļināmies.
Uz dzīvniekiem vienmēr ir interesanti skatīties. Īpaši tad ja tie nav iesprostoti būros vai nelāgli ekspluatēti, bet šodien ir super sutīgs un karsts tāpēc iespējams arī ir tāds mīkstumiņš un ļoti garas pastaigas šobrīd negribas veikt.
Pēc meža pa vienu no Ubudas galveno ielu “Jl. Monkey Forest” ejam centra virzienā. Pa ceļam piestājam uz pusdienām vienā no bezgalīgi daudz iespējām šajā rajonā. Es apēdu izcili garšīgu tomātu zupu. Vietējam tā noteikti skaitās absolūti neasa, bet man jau bija uz komforta robežas. Madarai kaut kas līdzīgs Cēzara salātiem. Tā kā porcijā ir gana daudz svaigi salāti, tad Madara tā ļoti raustās tos ēst. Ja ēdiens nav termiski apstrādāts, tad tas, visdrīzāk ir mazgāts krāna ūdenī, kas šeit nav baigais bonuss eiropieša vēderam.
Tālāk pa šo pašu ieliņu ieraugu foršu veikaliņu, kas taisa T-kreklus ar vietējās kultūras apdruku. Ar drakoniem, budām, tempļiem utt. Tiešām smuki krekli. Nolemju sev tādu iegādāties. Nav gluži par ielas tirgus cenu, bet tāpat nav pārāk dārgi. Nopērku šeit arī Enijas klasisko ceļojumu dāvanu – t-kreklu. Būs vismaz vietējā ražojuma nevis Ķīnas sūdiņš.
Nonākuši Ubudas centrā piesēžam bāriņā, kur jātiek pie profilaktiskā džina šotiņa. Nopirkām arī ledus mohito kokteili. Kamēr bārmenis cītīgi gatavoja mūsu pasūtījumu viņam aiz muguras šeptēja liela pele vai maza žurka. Pa gabalu nevarēja pateikt.
Šodienas pēdējais oficiālais uzdevums vēl ir atrast frizieri. To tur pat centrā arī veiksmīgi izdaru. Friziera iestādījumam ir divas meitenes – iekšā saucējas, divi frizieri un viens džeks, kas visu laiku sēž dīvānā un žilbst telefonu – viņš ir naudas paņēmējs. Cilvēku resurss tiek izmantots uz maksimumu. Lai nu kā par aptuveni 7.5 EUR man ir nogriezti mati, bārda un izmazgāta galva. Rezultāts ir labs, bet jāsaka, ka no manas starptautiskās matu griešanas pieredzes šī nebija pati labākā procedūra. Šeit bija tikai bizness – nogriezti mati. Nebija nekādi silti dvielīši uz sejas, vai smaržīgi skūšanas krēmi, bet nu ok. Piedošu, galvenais bija piegriezt bārdu un nedaudz noīsināt matus. Tas ir izdarīts labi.

BALI: RĪSU LAUKI

26.09.2025:Šodien ir SPA diena. Plkst. 10:00 mums ir pāru masāžas procedūra turpat Bidadari villu SPA kompleksā. Tiesa šis SPA ir jānopelna, jo lai līdz tam nonāktu jānokāpj vismaz 100 pakāpieni zemāk Ubudas ielejā, kas auduma čībiņās un +30 grādos ir uzdevumus, kuru nevar ignorēt. Sākumā ziedlapiņu un laima bļodā ~10min jāizmērcē pēdas. Pēc tam ir 3 masāžas, kur katrā tiekam iesmērēti ar kaut kādiem citiem krēmiem un eļļām. Es gan lielu daļu no tā visa palaidu garām, jo sākumā jau aizmigu. No tā vien var secināt, cik atslābinoša un patīkam bija šī masāžā. Pēc tam kāpjam lielā vannā, kur visi šie labumi no ādas jādabū nost. Vanna arī sagatavota smuki – pilna ar puķu lapiņām un divām tējas krūzītēm malā.
Pēc vieglas atpūtas mūsu villiņā pēc procedūrām dosimies ar kājām meklēt īstos rīsu laukus. Tegallalang rīsu terasēs vakar redzētais mūs īsti neapmierināja, tāpēc gribas ieraudzīt kaut ko īstāku.
Pa ceļam ejam garām kādai kafejnīcai, kas atrodas tieši blakus rīsu laukam. Tur piestājam uz desertu un cafe. Šis skats jau ir krietni autentiskāks. Blakus rīsu laukam ēdu melno rīsu pudiņa desertu. Garšīgi un atbilstoši.
Kamēr ēdam, tikmēr ceļmalā stāv divi tūristi ar somām. Acīmredzot gaida taksi. Sieviete ir totāli sarkana. Tobrīd vēl nosmejam, ka tikusi nedaudz par daudz pie saules, bet nepaiet ne 2 dienas, kad arī mēs esam arbūza sulas nokrāsās.
Pēc aptuveni 30min gājiena esam nonākuši patiešām īstos rīsu laukos. Ir dienas vidus tāpēc laikam pārāk daudz strādājošās “trijstūru galviņas” neredzam, bet pa kādam tomēr ir. Redzam gan vēl pavisam slapjus laukus, gan tādus kur tikko stādiņi sasprausti mīkstajā zemē, gan arī tādus ko mūsu ”profesionāļu” acs sauktu par drīz novācamu ražu. Smieklīgi, ka gatavā produkcija tiek žāvētā uz plēves turpat uz ielas.
Vienā no ciematiem, kur ejam cauri piestājam arī dažos veikaliņos. Šeit ir pavisam citas cenas, ko redzam Ubudas vai Canggu pilsētās. Detalizēts bambusa vējrādītis ar zvaniņiem maksā 2 EUR. Divus nopērkam. Redzēsim vai izdosies aizvest vienā gabalā, bet Grobiņas jaunajā šķūnītī šis piestāvētu (Izdevās!).
Pēc pastaigas ar taksīti dosimies atpakaļ uz Ubudas centru. Interesanti, ka vairākos atsevišķos gadījumos novērojam, ka kondicionieri taksists ieslēdz tikai tad, kad mēs iekāpjam mašīnā. Pats šoferītis brauc savos +30 grādos, bet kad iekāpj svētais tūrists, tad gan ieslēdz vēsumiņu.
Pusdienās mana izvēle krīt uz astoņkāji. Pats daudzkājis garšīgs, bet tiek pasniegts ar kaut kādiem nesaprotamiem zaļumiem, kas protams ir pārāk asi manai gaumei. Madara uzupurējas un atdod man pusi savas vistas buljonveidīgās zupas.
Ubudas tūres noslēgumā sapērkamies viskautko. Nopirku platmalas Patagonia pakaļdarinājuma cepuri, lai man kaklam ir nedaudz arī izredzes saglabāt ādu. Madara nopērk halātu un kleitu pie šķietami vietējā ražojuma tantes.

BALI: CANGGU

27.09.2025: Šodien nav nekādi baigi stingrie plāni. Gribas izdzīvoties mūsu foršajā vilā līdz pēdējam tāpēc arī šoferi sarunājām uz plkst. 12:00 kad ir pēdējais brīdis, lai izrakstītos. Pēc brokastīm uz ļežaka pie baseina vēl pamanījos aizmigt uz kādu pusstundu. Pēc vakardienas rīsu lauku pastaigām šodien āda jūt rezultātu. Tas iespējams arī paņēma avansā enerģiju no šodienas un tāpēc arī nāk tā miegs.
It kā bijām domājuši pirms došanās uz Canggu iebraukt vēl arī pie Kanto Lampo ūdenskrituma, kuru Madara saskatījusies Instagramos visādas bildes un video. Šodien ir vienīgā diena, kad nepasekoju uzreiz jau līdz, kur un kurā virzienā brauc šoferis un šodien ir pirmā diena, kad šoferis tiešām kaut ko ir sajaucis vai nebija pamanījis manā ziņā, bet viņš brauc uzreiz uz Canggu uz mūsu nākamo villu. Esam jau par tālu aizbraukuši, lai grieztu riņķī. Satiksme ir tik nebaudāma, ka tas prasītu pusi dienas mašīnā ko mēs noteikti nevēlamies. Man tāpat jau šodien grūti nosēdēt mašīnā.
Pēc gandrīz divu stundu brauciena nonākam the Wina Villa Canggu, kas būs mūsu naktsmājas nākamās 3 dienas.
Pēc manas otrās diendusas izejam vēl ielās. Tāda bezmērķīga pastaiga pa rajonu un vēlāk vēl aizejam paskatīties uz okeānu, kas arī ir šīs pilsētas galvenais objekts. Bet nav nekādu konkrētu plānu – šodien eksistējam. Canngu agrāk esot bijis mazs zvejnieku ciemats, tagad tas pārvērties par pasaulslavenu vietu amatieriem – sērfotājiem ar neskaitāmi daudz restorāniem un kafejnīcām.

BALI: SĒRFOŠANA BERAWA PLUDMALĒ

28.09.2025: Brokastis kā parasti pamatīgas. Madarai omlete, man ceptās nūdeles. Izcili garšīgi, bet pieēdiens kārtīgs jau no paša rīta. Tāpēc tagad jāiet ielās, lai nostaigātu ēdumu. Iesim ar kājām uz pludmali, tad rīkosimies pēc apstākļiem, jo specifiska plāna šīm divām dienām nav.
Redzot cik brīvi pieejamas ir sērfošanas vietiņas, tad iezogas doma, ka jāpamēģina jau šodien, lai arī sarunāts bija uz rītdienu. Un tā arī sanāk, ka pēc 10min jau esmu pierunāts uz sērfošanas nodarbību. Skolotājs Jorgi ļoti saprotami ar paraugdemonstrējumiem smiltīs izstāsta un parāda kā uzvesties, kā kustēties un kā nekustēties uz dēļa. Man, protams piešķirts lielais amatieru dēlis. Tas ir mazāk manevrētspējīgs, tomēr stabilāks. Laiks doties okeānā! Lai varētu sākt sērfot no sākuma jātiek līdz viļņiem, kas ir tālāk no krasta un tas nepavisam nav tik vienkārši kā varētu likties. Kad esam tikuši līdz vajadzīgajai vietai, pavisam neliela atelpa un aiziet! Jorgi no malas uzkliedz kad jāsāk airēties un pats galvenais – kad jāceļas kājās. Un jau ar pirmo piegājienu man izdodas piecelties un nosērfot līdz pašam krastam! Superīgi! Tagad tāds sīkums kā jātiek atpakaļ okeānā. Tā šurpu-turpu darbojamies un pēc 4 cikliem esmu pilnīgi bezcerīgi izspiests citrons. Rokas kā vārīti makaroniņi. Ar tādām es nekur vairs neaizairēšos. Tāpat arī no pozas uz dēļa muguras muskuļi ir pilnīgi piedzinušies. Ārkārtīgi intensīvs treniņš 20min garumā. Pēc tam sajūta, ka būtu uztaisījis kārtīgu štangas treniņu. Patiešām esmu pārsteigts, cik fiziski grūta ir šī aktivitāte.
Pēc ūdens aktivitātēm turpinām ceļu uz priekšu pa pludmali, kur piesēžam vienā no pludmales ļežakbāriem. Madara grib pasauļoties, bet man ādas tonis to vairs galīgi neatļauj. Ap divām stundām šeit atrodoties es ļoti cītīgi slēpos zem galda jumtiņa izmantojot visu ēnu, kas ir. Bet tāpat forši vērot kā lielie okeāna viļņi triecas krastā pat ja pats saulē un ūdenī šobrīd nevaru rādīties. Madara uz brīdi ieiet nopeldēties. Iegājusi līdz celim ūdenī vilnis ir tik liels, ka pēc sekundes jau attopas uz zemes.
Vakaru noslēdzām Potato Head Beach Club, kur uz brīdi bijām iegriezušies arī vakar. Interesanti, ka viesmīlis no vakardienas mūs atceras, lai arī mums nebija nekāda saruna vai baigais kontakts iepriekš. Tiešām apkalpošana šeit ir citā līmenī. Balieši paši ļoti labi apzinās, ka tūristi ir viņu vienīgais ienākumu avots. To nemēģina arī noliegt un Covid laikā acīmredzot guva stingru apliecinājumu tam, ka bez šīs nozares salā valda grūti laiki.
Pirms gulētiešanas ieziežos visā iespējamā platībā ar alvejas krēmu. Redzēsim vai šeit kaut ko vēl var saglābt.

BALI: SEMINYAK

29.09.2025: Šodienai principā nav nekādu plānu. Oriģinālo sērfošanas laiku es atcēlu, jo pirmkārt pēc vakardienas mans ķermenis nav gatavs tādai fiziskajai slodzei un otrkārt mana āda šodien negrib sauli. Rokas sāp paceļot tikai kafijas krūzi. Bet tas bija to vērts!
Iesim pastaigāt pa Seminyak pilsētu. Bet jāsaka, ka visas šīs ielas un pilsētas ir pilnīgi vienādas. Tu vari mani ielikt jebkurā no Bali pilsētām, kurās esam bijuši un tās nav atšķiramas. Vismaz no tūrista parastā skatu punkta noteikti nē.
Man sūrst arī āda uz kājām tāpēc meklēju opcijas, kur varētu tikt pie vasarīgām un vieglām garajām biksēm. Vienam pavisam maza auguma tirgonim, no kura par visdrīzāk ļoti augstu cenu bez kaulēšanās nopērku lina garās bikses. Beigās gan izrādās, ka tās jau bija brāķētas un ar caurumu. Te gan pats esmu vainīgas, ka nepaskatījos un arī nepaprasīju jaunas no iepakojuma. Paņēmu, tās kas karājās “skatlogā”. Savu dienas funkciju tās izpildīja. Uzskatīsim, ka tā bija investīcija Bali attīstībā.
Lēnā un pavisam nesteidzīgā tempā no Seminyak pludmales dodamies Canggu virzienā. Nevaram saprast kāpēc šodien tik maz cilvēku pludmalē. Ierastā skudru pūžņa vietā redzeslokā ir kādi 20-30 cilvēki pa visu pludmali. Smiltis saulē no paša rīta jau tā sakarsušas, ka Madara bez zandalēm nevar paiet. Ātri skrien pāri pludmalei līdz ūdenim, kur tās ir vēsākas.
Piesēžam vienā no neskaitāmi daudz ļežakiem, kas pieejami pludmales garumā. Maksā 2.5 EUR par visu dienu. Uz brīdi nosnaužos un tad dodos nopeldēties. Eju ar t-kreklu, lai pasaudzētu plecus. Ūdens tik silts, ka nekāda baigā veldze nesanāk, bet forši ļaut sevi pamētāt pa lielajiem viļņiem. Šobrīd pēcpusdienā kad ir bēgums, tad patiesībā tie skaitās vēl mazi. No rīta ~9-11 un vakarā 16-18 ir īstie viļņi, kad arī okeāns ir pilns ar dažādu ūdens aktivitāšu piekritējiem.
Guļot krēslos secinām, ka pludmales atvaļinājums galīgi nav mums. Šī ir otrā diena, kad tā salīdzinoši mērķtiecīgi darām “neko”, vienkārši eksistējot pludmalē un staigājoties pa kafejnīcām. Besītis jau uznācis. Bet tajā pašā laikā ar Bali satiksmi braukt 2h uz kādu objektu, kas patiesībā atrodas vien 10km attālumā arī negribas.
Ieejam interesantā šokolādes veikalā, kur var nogaršot ap 20 dažādām šokolādēm. Ar mango, ar riekstiem, ar kokosu arī ar durianu. Sapērkam kaudzīti ko aizvest arī darba kolēģiem. Pārdevējs nosauc Latvijas karoga krāsas. Zinot no futbola komandas. Es pārprasu vai tiešām futbols. Varbūt hokejs? Jo mūsu futbola izlase taču ir gaužām vāja. Bet nē, tiešām esot futbols pēc kā atpazīst Latvijas krāsas. Skatoties visas UEFA iespējamās grupu spēles. Šad tad tur gadās arī pa kādam latvieti. Interesanti. Šokolādes misija gan neizvērtās tāda kā gribējās, jo garajā mājupceļā siltajā pauzītē Abū Dabī viss izkusa. Pēc tam protams atkal sakalta, bet vizuāli pievilcīgs suvenīrs gan nesanāca.

DPS-SIN

30.09.2025: Lai arī villa kurā dzīvojām ir ļoti laba un viss ir forši, tomēr visas trīs naktis šeit ļoti slikti guļam, tāpēc pa dienu arī bija tāds viegls besītis un zombijisms. Tā kā mums uz lidostu jādodas jau plkst. 4:30 tad vismaz sliktā miega dēļ nav grūti piecelties. Iepriekšējā dienā ar viesnīcu sarunāju šoferi, kurš ar visām mūsu brokastu kastītēm jau gaida 4:20 pie viesnīcas.
Nakts vidū neredzēti tukšas ielas un pat ir iespējams pabraukt ar mašīnu ilgāk par 30 sekundēm no vietas. Patīkama pārmaiņa. Minūti pirms pieciem esam lidostā un pirms došanās uz drošības kontrolēm notiesājam līdzi iedoto olu ar sviestmaizi un mikro banānu. Tik agri no rīta neko daudz vairāk arī nevarētu dabūt iekšā. Nopirku cafe ar ko noskalot brokastis, bet tā izrādās tik karsta, ka tā arī paliek neizdzerta, jo nav tik daudz laika, lai gaidītu kā pat agrās rīta stundas +25 grādos atdziest karsta kafija.
Bez stresa un aizķeršanas esam izlaisti no Indonēzijas un kāpjam nepinu 3h lidojumā atpakaļ uz Singapūru. Man veiksmīgi izdevās divas stundas nosnausties. Lidmašīnas krēslā guļu tik pat labi, kā mūsu pēdējās naktsmājās.
Nosēžoties Changi lidostā mēģinām vēlreiz doties uz Jewel kupolu, kurā ir slavenais Vortex ūdenskritums. Šoreiz darbojas. Kaut kāds kosmoss! 40m augsts ūdenskritums lidostas terminālī, kurš ir ieskauts neskaitāmās palmās un citos zaļumos. Pasaulē augstākais iekštelpu ūdenskritums. Vesels apskates objekts pats par sevi, ne tikai vienkārši lidosta. Šis ir kaut kas! Ūdens kritums, kurā ik minūti tiek recirkulēti gandrīz 40m3 ūdens, ir centrā un kā virtulī tam apkārt 10 stāvos (5 virszemes un 5 pazemes) ir visi iespējamie pasaules elitārie veikali. Ir pa kādam arī mirstīgo cilvēku veikalam un kafejnīcai. 2019. gadā būvētā multifunkcionālā centra misija ir apvienot dabu, arhitektūru un iepirkšanos. Domāju, ka uzdevums izpildīts ar uzviju.
“Dārgakmenī” arī paēdam brokastis pirms laižam uz pilsētu, jo tur pēc tam būs grūti paredzēt kur un kā tiksim pie ēšanas iespējām.

SINGAPŪRAS NACIONĀLAIS MUZEJS

30.09.2025: Pēdējās divas naktis Singapūrā paliekam netālu no ķīniešu kvartāla rajonā Clarke Quay, kas ir pavisam netālu no biznesa kvartāliem ar Marina Bay Sands tajā skaitā.
Viesnīcā ierodamies nedaudz pirms oficiālā check-in laika, tomēr mūs ielaiž tāpat. Ļoti labi, ka tā, jo gribas atgūt kādu pazaudēto miega stundu. Šajā viesnīcā iespējams izvēlēties dažādas cietības spilvenus, kāds nu kuram tīk. Izskatās daudzsološi.
Šodienas galvenais objekts ir Singapūras nacionālais muzejs, kas ir valsts vecākais un galvenais muzejs, kas veltīts Singapūras vēstures un kulturālā mantojuma saglabāšanai. Sākumā likās, ka būs baigā vēstures stunda ar daudz, daudz lasāmvielu, bet pēc tam pārgāja interaktīvākās aktivitātēs. Ejot cauri muzejam mēs ejam pa Singapūras vēstures attīstības ceļu. Sākot no agrīnām apdzīvotām zvejnieku pilsētiņām līdz multikulturālajai metropolei kāda tā ir šodien. Kopumā ticu, ka visa pasniegtā informācija ir ļoti interesanta, jo Singapūras vēsture bijusi gana raiba, tomēr lai šo visu izlasītu un uzsūktu būtu nepieciešamas vairākas dienas. Virspusēji pārlasot es biju pārsteigts, ka japāņi bijuši tādi baigie okupētāji un karotāji. Man vienmēr no mūsu skolas vēstures stundām likās, ka japāņi bijuši aizsardzības pozīcijās ne uzbrukumā. Bet dažkārt jau saka, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Singapūra 3 gadus bijusi japāņu okupācijā.
Pēc nopietnās vēstures daļas sākas interaktīva un digitālā daļa, kur attēlots kā plaukst un zeļ šī mazā, bet varenā nācija un ka neviens netaisās apstāties. To arī var ļoti labi redzēt pašā pilsētā, cik daudz debesskrāpji turpina būvēties un no ielas var dzirdēt pamatīgu rosību šajos būvlaukumos. Pilsētas panorāmā gandrīz katrs debesskrāpis ir unikāls un ar kādu zaļo akcentu, kas ir ārkārtīgi interesanti. Gan kā tūristam, gan inženiera acij. Dzīvo trīsdesmitajā vai četrdesmitajā stāvā, bet tāpat tev saules gaismu bloķē palma uz āra terases.
Pēc muzeja turpat pie ēkas ir neliels ātrās ēdināšanas ielas tirdziņš, kurā arī paēdam. Viskautkas Singapūrā ir ļoti dārgs, bet paēst veselīgi un garšīgi gan nav viena no tām lietām. Par pamatīgām un garšīgām porcijām abi samaksājam kopā ap 8 eur. Un tas ir 2025. gada dārgākajā pilsētā.
Vēl ir diezgan agrs tāpēc uz viesnīcu būtu muļķīgi jau doties tāpēc aiziesim uz netālo Clarke Quay kvartālu, kur valda pamatīga dzīvība. Saistībā ar šīs nedēļas nogalē gaidāmo Singapūras F1 posmu šeit arī notiek vesels lērums aktivitāšu. Dzīvā mūzika, sacensību simulatori un kas tik vēl ne.

SINGAPŪRAS BOTĀNISKAIS DĀRZS

01.10.2025: Pēdējais Singapūras apskates objekts ir viens no pasaulē slavenākajiem botāniskajiem dārziem. 1859. gadā dibinātais un pirms 10 gadiem UNESCO pasaules mantojumā iekļautais Singapūras botāniskais dārzs. Dārzs ir milzīgs, tur visu dienu varētu staigāt un neizstaigāt. Tā platība pārsniedz 80 hektārus. Pavadījām šeit ap 3 stundām un tādā samērā raitā solī izstaigājām varbūt 1/4 no teritorijām. Iespējams pat mazāk. Galvenā šodienas apmeklējuma zona ir Nacionālais orhideju dārzs. 1995. gadā izveidotās orhideju dārzs ir tropisko orhideju kolekciju, selekcijas un pētījumu centrs. Šeit atrodamas ap 1 000 orhideju sugām un 2 000 hibrīdu. Dārzs sadalīts četros gadalaikos (Singapūrā gan ziemu pagrūti iztēloties), un atbilstoši gadalaikam tiek izceltas atšķirīgās krāsu paletes un ziedēšanas tipi, kā arī speciālā VIP zona, kur īpašiem cilvēkiem radītas speciāli orhideju tipi. Piemēram citu valstu prezidentiem, kas apmeklējuši šo dārzu. Citas dārza zonas, lai paliek nākošajam Singapūras apmeklējumam.
Šodienas vēlamais uzdevums vēl ir Madarai atrast solīdās kurpes Abū Dabi smalkajam restorānam, kur dosimies ceļojuma pēdējā vakarā. Kādam restorānam – to gan viņa pati vēl nezin. Šo uzdevumu mēģinām izpildīt uz Orhideju bulvāra. Šeit veikali un tirdzniecības centri ir tik daudz, ka nesaproti uz kuru iet. Es tikmēr apēdu tikai izcilu pistāciju saldējumu. Pēc stundas, pusotras misijā tiekam arī pie kurpēm. Kā balvu atalgojam sevi ar interesantu japāņu bāriņu rajonā, kur arī pasniedz izlejamos alus no Japānas. Priekš alus traki dārgs pasākums. Viens kauss alus maksā ap 15 EUR, tomēr jāsaka, ka bija ļoti garšīgs. Kā bārmenis nosmēja – ”Singapūrā alus ir šausmīgi dārgs, laikam tāpēc arī esmu nabags.”
Atgriežoties viesnīcā ieraugām pie ieejas aparātu, kur parasti iemetot monētas vari tikt pie kafijas vai kāda dzēriena bundžā un varbūt šokolādes batoniņa. Bet ne šeit – te vari sakombinēt sev vēlamās pusdienas. Siltie ēdieni! Mēs esam ieinteresēti un gatavi eksperimentam. Pasūtam un tā pēc aptuveni 5-7min robota roka mums uz paplātītes izstumj pasūtītos ēdienus. Madarai rīsu terjaki, man pasta bolognese. Vizuāli nav ļoti pievilcīgas porcijas, bet garšo ļoti normāli. Ātri un efektīvi.
Pēc pusdienām un nelielas atpūtas viesnīcā dosimies uz Downtown rajonu, kur mēģināsim otro piegājienu uz LeVel 33 jumta bāru. Ejam ar kājām un pa ceļam totāli sāk gāzt ikdienišķais lietus. Singapūra nav tik izteikta šī ikdienas 30-40min lietusgāze kā tas bija Kualumpurā, bet šodien tajā noteikti trāpījām. Pēc dažām minūtēm kājas pilnīgi slapjas, galvu un plecus paglābj mazie lietussardziņi ko Madara tomēr ielika somā. Labi, ka tā, jo laika prognoze lietu nesolīja un es teicu, ka nav ko nēsāt līdzi tos lietussargus. Beigās gan jumta bāru tūre pagalam neveiksmīga, jo gan LeVel 33, gan pēc tam arī Marina Bay Sands jumta bāros visur ir privātie pasākumi saistībā ar nogalē gaidāmo F1 posmu. Šis tad arī paliek pieturpunkts, kur iegriezties nākošreiz. Šodien paliekam uz zemes.

SIN-AUH

02.10.2025: Vismaz vienreiz saņemos no rīta arī aiziet uz mūsu viesnīcas jumta baseinu. Baseins tik garš, ka patiesībā pat varētu arī normāli papeldēt. Tikai 1m dziļš gan, bet tas ātrumu nemazina. Viegli papļunčājos pavērojot Singapūras panorāmu un dodamies brokastīs. Izčekojamies no viesnīcas un sarunājam atstāt mantas uz dažām stundām tepat. Mums vēl ir vismaz 4 stundas ko pastaigāties pa pilsētu pirms apsvērt doties uz lidostu. Lidojums tikai 21:10 vakarā.
Tā īsti līdz šim nepastaigājāmies pa ķīniešu kvartālu. Turp arī dodamies. Turklāt tas ir tikai 10-15min attālumā no viesnīcas. Vēl ir salīdzinoši agrs un daļa veikaliņu vēl nav atvērušies, bet rosība ielās gana liela. Pēc nelielas pastaigas ieraugu saldējuma stendu, kur tirgo saldējumus Singapūras lauvas formā ar jocīgām garšām. Apēdu lauvu ar jūras zāļu garšu. Izklausās ne pārāk, labi, bet patiesībā bija tīri ok.
Iemaldījāmies ķīniešu virtuves piederumu veikaliņā, kur var iegādāties visdažādākās tējas krūzītes, suši bļodiņas, irbulīšus un ko tik vēl ne. Pārāk bieži ar irbulīšiem mājās neēdam, bet šeit skatoties pat gribas kaut ko nopirkt. Beigās nopirkām vienu suši komplektu Edgaram. Viņam tomēr rīt dzimšanas diena. Blakus atrodas Sri Mariamman templis, vecākais hindu templis Singapūrā, būvēts 1827. gadā ar izsmalcinātām un spilgtām statujām, kas simbolizē reliģisko harmoniju apkaimē. Reliģiju savstarpējo sadzīvošanu nevar nepamanīt, jo burtiski pārsimts metrus no ķīniešu kultūras tempļa atrodas tik pat spilgts indiešu templis.
Pirms dodamies atpakaļ uz viesnīcu paēdam pusdienas Lau Pa Sat. Šobrīd ir pusdienlaiks un cilvēku šeit ir daudz. Kas interesanti – cilvēki pie galda sēdvietas noliek jebko, kas viņam ir un tā ir aizņemta vieta, ko visi arī respektē. Tā var būt salvešu paciņa, citi atstāj pat telefonus vai darba kartiņas un tad iet stāvēt rindā pēc sava ēdiena. Lai arī mēs dzīvojam drošā valstī es laikam nevaru iztēloties atstāt telefonu uz galda Rīgā Centrāltirgū un iet prom uz 15min meklēt sev pusdienas un sagaidīt, ka tas telefons tur vēl stāvēs. Singapūra ir citā līmenī.
Tā kā šeit esam iegādājušies vēl vienu somu ko atdosim nododamajā bagāžā, tad nolemjam, ka šoreiz labāk ar taksi aizbraukt uz lidostu. Būs grūti pa sabiedrisko staigāties stundu ar visām somām. Gribējām vēl nelielu ekskursiju pa pašu Changi lidostu, tomēr kā izrādās esam lidostā par ātru. Somas nodot var tikai 4h pirms lidojuma. Sameklējam, kur lidostā var nodot somas un dodamies vēlreiz paskatīties brīnumaino mākslīgo lidostas ūdenskritumu. Uz šo objektu un visu zaļumu kas to aptver neapnīk skatīties. Kad pirmo reizi atlidojām uz Singapūras lidostu ieraudzīju Porsche kafejnīcu – teicu Madarai, ka šeit pēdējā dienā iedzersim kafiju. Tagad ir pienākusi šī diena. Madarai 911 kapučīno, man Carrera dubultais espresso. Un katram pa vienam makrūniņam. Kafejnīcā protams var arī nopirkt visādas slavenā vāciešu auto brenda atribūtikas. Man favorīts bija koka spēļu mašīnīte 911 ar lielo spoileri un protams Porsche logo.
Ielidošana ap plkst. 1 naktī un kamēr vēl tikām līdz viesnīcai paņēma no rītdienas gana daudz enerģiju avansā. Viesnīcā uzreiz kā iekāpām gultā tā atslēdzāmies.

ABŪ DABĪ, AAE: ABŪ DABĪ LUVRA

03.10.2025: Atpakaļ ceļā izmantojam Etihad stopover programmu, kurā iespējams 2 naktis palikt Abū Dabī bez maksas. Respektīvi – tiek nodrošināta viesnīca, kuru pats var izvēlēties no gana plaša saraksta. Ļoti patīkama “pauze” starp garajiem pārlidojumiem mājupceļā!

Šodien pirmais objekts būs mūsu ceļojumu grāmtas par TOP 500 pasaules vietām, kas jāapmeklē viens no punktiem – Abū Dabī Luvra.
2017. gadā uzbūvētā milzu būve ir nosacīta Parīzes Luvras ārzemju filiāle. Starp abām valstīm ir noslēgta vienošanās, ka AAE var izmantot nosaukumu “Luvra”. Vakar pa tumsu un sagurumu nepaspējām vēl paskatīties un pabaudīt mūsu šo divu dienu braucamo – Maserati Grecale. Etihad stopover programā mums piešķirta 5 zvaigžņu viesnīca, kur pie ieejas mūs sagaida valet parking darbinieks, kas aizbrauc un novieto automašīnu stāvvietā. No rīta iedodam viņam biļeti un tāpat atved atpakaļ mūsu auto pie ieejas. Mums līdz šim nepieredzēts servisa līmenis. Patīkami.
Lai nu kā esam ar savu glauno vāģīti ieradušies Luvrā. Ārā kā parasti krietni virs +30 jau no paša rīta. Autostāvvietā sagaida vietējais ar golfa mašīnīti, kas aizved no stāvvietas līdz muzeja ieejai, lai nabaga tūristiņam nav jāiet kādi 300m pa karstumu.
Pie ieejas satiekam diezgan daudz krievus, bet šī ceļojuma laikā tā arī neapmeklējām valsti, kurā nebūtu dzirdami šīs nācijas pārstāvji.
Muzeja uzbūve tāda interesanta. Ēka sadalīta vairākos korpusos. Principā katrs korpuss ir liels balts klucis, kuru nosedz 180m diametrā liels alumīnija režģa kupols. Caur to saule interesantos leņķos un veidos spīd cauri un veido gaismas spēli. Pirmajā mirklī vairāk gan šeit rodas iespaids, ka cilvēki vairāk bildē sevi uz Abū Ddabī fona, nevis bildē mākslu, kur nu vēl to vispār skatās. Šeit pat ir opcija pie ieejas nolīgt fotogrāfu, kas tevi bildēs pa ceļam kamēr iesi cauri muzejam. Un izskatās, ka tas tiek pietiekoši plaši arī izmantots.
Eksponāti ir ārkārtīgi daudz un arī nozīmīgi reģiona vēsturē. Tos nav iespējams visus cieņpilni apskatīt vienas dienas laikā. Pat raitā solī ejot visam cauri tā vien 2 stundās var ierakstīties. Es eju pēc savas metodes – normālā solī eju cauri, skatos apkārt un pieeju tur, kur kaut kas piesaista aci. Šajā muzejā tas visvairāk izdevās mūmijām. Tas gan vairāk filmas Mūmija (The Mummy) nopelns, kur dzīvnieku 4 skulptūras augšāmcēlusies mūmija – Imphoteps mēģināja atgūt no kapeņu izlaupītājiem. Viņiem tas pārāk labi nebeidzās. Šeit visas četras vēl ir uz vietas un arī pati mūmija vēl guļ blakus. Viss ok.

ABŪ DABĪ: EMIRATES PALACE

03.10.2025: Pēc Luvras vēl aizbraucam uz viesnīcu atjaunoties un tad uz vienu no arābu pārsteigumiem. Nu pārsteigumiem Madarai, es jau zinu uz kurieni brauksim. Pusdienās uz Emirates Palace esošo kafejnīcu Episodes, kur tiek pasniegts arī slavenais 24 karātu zelta kapučīno. Protams pie ieejas atkal sagaida čubāriņš, kas aizved mašīnu uz stāvvietu un ejot viesnīcā foajē mums atver durvis. Ieejam vienā no greznākajām Abū Dabī viesnīcas foajē. Viss izskatās zeltā un marmorā. Spīd un laistās. Pa kādam muļķajam tūristam tāpat gadās, kas to neievēro, bet principā šeit ir paredzēts formāls ģērbšanās stils un absolūtais vairākums to arī respektē. Tie daži cilvēki, kas ir šortos tiešām šeit tādi neiederīgi izskatās. Pat žēl, ka viņus te vispār ielaida. Varēja paņemt piemēru no Kualalumpuras Petronas torņiem, kur stingri norādīts uz biļetes, ka šortos nedrīkst un viss – iekšā netiek.
Lai nu kā tur ar tiem šortiem, bet ejam cauri centrālajai zālei, kas ir milzīgs kupols 6-7 stāvu augstumā. Kakls nogurst visu laiku skatoties uz augšu. Iešanu uz mūsu sēdvietām pavada dzīvā klavierspēle. Pusdienās es izvēlos lazanju, bet Madara grilētu vistas krūtiņu. Man izcili garšīgs ēdiens, Madara no sajūsmas nekliedz, bet protams, ka ir labs. Uz desertiem palūdzām vai nevaram pārsēsties uz galveno zonu, kur ir mīkstāki krēsli un zemāki galdi, kas paredzēti vairāk kafijas un kūciņu baudīšanai, ne karbonādes griešanai. Mūsu prasību ļoti operatīvi noorganizēja un izvēlamies saldos – Creme Brule, pistāciju saldējums ar tādu kā cepumu un protams zelta kapučino. Kafija tiešām tiek atnesta ar no šokolādes izveidotas mošejas pamatnē nokaisītām zelta pārsliņām. Arī uz pistāciju deserta ir atrodams šīs dārgmetāls. Jāsaka, ka ja pamatēdieni bija vienkārši labi un garšīgi, tad deserti gan noformēti, gan arī garšoja ļoti ekskluzīvi un grezni. Protams pa ceļam tika sabildētas gana daudz bildes. Ļoti interesanta un savādāka pieredze. Pasākums protams nebija lēts. Par šīm pusdienām bija jāšķiras no 175 EUR, bet ja kādam būtu jāiesaka, tad šo vietu noteikti nevajag izlaist. Bet turp jādodas tikai pēc deserta un kafijas.
Pēc pusdienām vēl nedaudz pastaigājam pa greznajām telpām. Tā pat no ielas īsti šeit nedrīkst nāk un tā staigāt, bet ja ir rezervācija kādā no restorāniem, tad var. Viesnīcas priekšpusē ir lielas kāpnes ar strūklaku pa vidu no kurām paveras visdrīzāk pats labākais skats uz Etihad torņiem. Šeit arī uzņemta viena no epizodēm filmā “Ātrs un bez žēlastības”. No šīs vietas pazvanām arī šodienas jubilāram Edgaram.

ABŪ DABĪ: WAHAT AL KARAMA

04.10.2025: Pēdējo ceļojuma dienu sākam ar Abū Dabī kritušo karavīru piemiņas vietas apmeklējumu. Arī pati piemiņas vieta ir gana interesanta, lai to apmeklētu, bet vairumam tūristu un arī mums tajā skaitā galvenais iemesls kāpēc esam šeit ir nepārspējamais skats uz Abū Dabī lielo mošeju. Šoreiz uz pašu svēto būvi nebrauksim, jo tur jau esam bijuši, bet šis skats arī ir varens. Piemiņas laukumā ir ~40m diametrā liels un nieka 15mm dziļš “dīķis”, kurā milzīgā mošeja atspīd kā uz spoguļa. Šeit ir iespējas izpausties visiem fotogrāfiem kā nu kurš vien to vēlas. Iespējams tas varētu būt saistīts ar to, ka šobrīd ārā ir ap +40 grādiem un tīra saule, bet šeit esam vienīgie apmeklētāji +1 apsargs. Starp citu autostāvvietā sēdēja vietējais džeks, kas apmeklētājiem piedāvā lietussargu zem kura paslēpties kamēr staigājam pa objektu – itkā sīkums, bet patīkami. Pēc tam ieejam arī tūrisma centrā, kur var iegūt detalizētāku informāciju par kritušajiem interaktīvā un piesaistošā veidā. Bija liels galds, kurš ir skārienjūtīgs ekrāns. Ja uz tā nolika atsevišķus priekšmetus, tad gluži kā no Neiespējamās misijas filmas, kur Ītans Hants uzliek USB uz ekrāna un tas parāda visu informāciju, arī šeit novietojot šo elementu uz ekrāna izlec interaktīvi logi kurus spiežot var atvērt faktus, attēlus, video par šo vietu. Un pats interesantākais ja to elementu groza vai kustina tad video attēls kustas tam līdz, bet netiek pārtraukts. Šādu spēļmantiņu nebiju redzējis dzīvē. Nolemjam, ka šeit būs jāatgriežas vēl vakarā pa ceļam uz lidostu.

ABŪ DABĪ: ETIHAD TOWERS

04.10.2025: Pēc nelielas peldes viesnīcas baseinā gatavojamies mūsu pēdējai ceļojuma oficiālajai aktivitātei – vakariņām Abū Dabī vienā no augstākajiem debesskrāpjiem. Etihad Tower 3 63. stāvā esošais amerikāņu steiku restorāns Ray’s Grill. Kad pirms pāris mēnešiem veicu rezervāciju uz plkst. 18:30 cerēju, ka ieradīsimies pa gaismu un vakariņu laikā satumsīs, bet faktiski dabā ieradāmies kādas 15-20min par vēlu saulrietam. Veicot rezervāciju minēju, ka šīs ir mūsu kāzu gadadienas ceļojuma noslēdzošās dienas vakariņas. To rakstīju, lai būtu nedaudz lielāka cerība tikt pie galdiņa, kas atrodas pie loga. Esam tomēr ~250m augstumā. Aizsteidzoties nedaudz pa priekšu notikumiem. Viesmīļi mums sagādāja vēl lielāku pārsteigumu – pasniedza mums desertus uz restorāna rēķina. Turklāt uz Madaras siera kūkas bija ar šokolādi uzrakstīts “Happy 5th Wedding anniversary”. Ļoti patīkami! Atgriežoties pie sākuma – piebraucam ar mūsu smuko mašīnīti pie foajē, kur atkal cilvēks uzvalkā paņem atslēgas un aizbrauc norādot virzienu, kur mums jādodas uz restorānu. Starp šiem visiem debesskrāpjiem vienu konkrētu vietu nav nemaz tik vienkārši atrast. Mums izdevās! Man vakariņās Argentīnas steika tenderloin 300g klucis pasniegts paštaisitā bārbekjū mērcē ar itāļu sarkanvīna glāzi. Es paņēmu klāt ceptus kartupeļus, lai nedaudz var pamiksēt gremojamo masu. Madara nosveras par labu grillētam jūras asarim. Gan jau, ka ne Persijas līča asaris, jo tur jau tas būtu pats sagrillējies tādā ūdens temperatūrā. Vai vismaz iemācījies peldēt uz muguras. Madarai ēdiens tiek pasniegts ar Austrālijas baltvīna glāzi. Kamēr gaidām ēdienus tiek pasniegta pašcepta maizīta. Pagaršoju – tiešām garšīga, bet man jātaupas, jo 300 grami cepta gaļa nav viegli uzveicams uzdevums. Lai arī pa šīm 3 nedēļam esam jau pieraduši pie karstuma un mitruma, tomēr kopumā apetīte šeit nav pārāk liela. Principā paēdam brokastis un tad pēc tam kaut ko pa vidu starp pusdienām un vakariņām. Ēdienu gaidām samērā ilgi, bet varbūt tā tikai liekas pēc Indonēzijas apaklpošanas līmeņa, kur viss notika zibenīgi, ka tikai tūrists neaizmūk. Bet mēs nekur nesteidzamies. Ēdienu pasniedz ļoti lakoniski, bet gaļa ir izcili garšīga. Es pat teiktu, ka Amerikas steiku restorāns Abū Dabī pasniedza garšīgāku Argentīnas steiku nekā es to ēdu pašā Argentīnā. Madara atkal saka, ka ir normāli. Nezinu vai viņa nav iemācījusies citus ēdienu raksturojošus vārdus vai kā, bet nu katrā ziņā abi esam paēduši un smaidīgi. Mūsu pirmajā Michelin līmeņa restorāna pieredzē pavadījām gandrīz 3 stundas, kuras paskrēja nemanot. Lai arī saprāts saka, ka nav prātīgi tādu naudu divatā atstāt par vakariņām, bet kad saliekam kopā visus šodienas faktorus, gan to kur atrodamies, gan veiksmīgas vasaras darbu un plānošanas rezultātā varējam daudz maz saprātīgi tādai vaļībai atļauties šoreiz. Tas viss likās organiski un ka tā vajag. Bildes un atmiņas paliks nauda tāpat paliek nevērtīgāka ar katru gadu. Vēl atliek ieiet pačurāt ar skatu uz vēl vienu no Abū Dabī viesnīcas lepnumiem – Atlantis viesnīca un tad jau skrienam uz viesnīcu, kur vēl jāpabeidz sakravāt somas. Laiks braukt mājās!

AUH-CPH

05.10.2025: Kā jau pa dienu nolēmām, tad braucot uz lidostu piestājam vēlreiz kritušo piemiņas vietā, kur vakarā strūklakā atspīd nu jau izgaismotā mošeja. Sakts tiešām tāds kā glezna. Šito gan jau mammai skolā pie sienas varēs pielikt.
Vēl pēdējie prieciņi neekonomiski pabraucot ar mūsu divu dienu itāļu auto draudziņu. Kā parasti vieglas problēmas sagādā, kur lielajā lidostā atrast tieši mums vajadzīgo autostāvvietu, kur jāatdod nomas mašīna. Pēc pārbaudes atklājas viena nelāga šaizīte mašīnai. Kāds no mašīnas parkotājiem diezgan pamatīgi noskrāpējis vienu disku. Tā kā es pats stāvvietā braucu vienā lielveikalā, kur apmalīšu vienkārši nebija, tad es 100% zinu, ka šo bojājumu neizdarīju es. Mašīna protams ir ar pilnu apdrošināšanu un gan jau beigās viss būs ok. Process tikai ievilksies līdz atgūšu savas depozīta naudiņas, bet bišķi škrobe, ka pats arābs neatzinās, ka tā gadījās. Ar viesnīcas izziņu par tādu situāciju šobrīd to varētu risināt daudz vienkāršāk. Bet nu ok, kā ir tā ir. Liela traģēdija tā nav. Citādi bija superīga pieredze ar šo mašīnu. Citas klases komforts un bauda braukt.
Lidojums ir plkst. 2:30 pa nakti. Laikam vairums lielie lidojumi no šīs lidostas notiek nakts stundās trakā karstuma dēļ. Arābi lidostā salikuši super modernas tehnoloģijas, kuras 90% gadījumos darbojās izcili, bet šodien diemžēl nebija viena no tām. Principā cilvēka iesaiste no brīža kad ienāku lidostā līdz brīdim kad kāpju lidmašīnā praktiski nav nepieciešama. Tas ir ja viss būtu strādājis kā nākas. Nododamās somas robotiņam kaut kas niķojās šodien. Nevarēja izprintēt mums uzlīmi, kas jāuzliek uz somas, lai tā uzreiz aizlidotu uz Rīgu. Pēc tā cik lidostas darbiniece izskatījās jau pārgurusi, tad es minētu, ka neesmu tāds pirmais šodien. Ignorējot šo vienu šaizīti, kopumā vispār liekas kaut kāds kosmoss. Atkal kā no filmām – es pienācu pie robotiņa un viņš uzreiz zināja, kas es esmu, uz kurieni es taisos lidot un ar ko lidot. Es pat neparādīju vai nenoskenēju pasi, un pat keponu no galvas nenoņēmu – “Hello Jurgis”. Mana pase tā arī vairs nemaz nebija vajadzīga. Nepieciešams bija tikai noskenēt Madaras pasi un aiziet – lidojat.
Pēc pāris goda apļiem pa lidostu ir arī laiks kāpt lidmašīnā. Tā mums šoreiz trāpījusies pavisam svaiga. Pirmais lidojums gluži varbūt nē, bet tiešām viss jauns un tīrs. Arī ekrāns priekšējā krēslā lielāks un manāmi glaunāks kā parasti. Grēks neizmantot – noskatos vienu diezgan garu filmu. Shawshank Redemtion – izcila filma. Tā kā filma jāskatās pēc mana pulksteņa ~2:30 līdz ~5:00 tad uz beigām man ir manāmas problēmas noturēt acis vaļā, bet es izcīnīju šo cīņu. Nākamās 2 stundas gan cītīgi mēģināju iekārtoties uz miegu. Vidēji veiksmīgi.

CPH-RIX

05.10.2025: Pašos pirmssākumos bija doma izmantot ~6h laiku Kopenhāgenā un aizskriet līdz pilsētai, kas būtu iespējams laika ziņā, bet nav vairs enerģijas skriet pa galvu, pa kaklu. Turklāt mums nav īsti arī drēbes šīm temperatūrām. Madara izmantot liederīgi laiku piepērkot pilnu somu ar smaržām. Man gribējās pamēģināt savas jaunās Revolut kredītkartes iespēju tikt lidostas lounge zonā. Tikām un viss veiksmigi – naudiskā ziņā ļoti izdevīgi paēdām brokastis, bet protams, ka tā zona kurā mēs varējām tikt (pārējās bija citos terminālos) šobrīd tiek renovēta un lounge zona pārnesta uz kaut kādu pagaidu stūrīti, kas galīgi neatbilst tam ko vidējais šī pakalpojuma izmantotājs sagaida. Mums pagaidām nav ar ko salīdzināt tāpēc ņemam to pašu kas ir.
Tulīt pēdējais no 9 šī ceļojuma lidojumiem. Atkal būsim lidmašīnās pavadījuši gandrīz divas diennaktis un pat negribas skaitīt kopā ar lidostās pavadīto laiku. Šis ceļojums bija kaut kas pavisam savādāks nekā jebkurš iepriekšējās. Teorētiski mēs neko neredzējām tādu, kas līdzīgs nebūtu apmeklēts arī iepriekš. Debesskrāpji? Tos esam redzējuši vairākos kontinetos. Dabas brīnumi? ASV nacionālos parkus un Patagoniju būs ļoti grūti kaut kam pārspēt! Šī ceļojuma esence bija cilvēki, kultūra un ēdiens. Tas ir kaut kas ko nevar ne uzbūvēt, ne nopirkt, ne notēlot! Viņi vienkārši ir tik laipni, pazemīgi un pats galvenais – ārkārtīgi izpalīdzīgi. Ja tas tā nebūtu, tad es nemaz negribu iedomāties, kā būtu beidzies mans zoba stāsts Kualumpurā. Braucām ceļojumā ar samērā maz ekspektācijām, jo tiešā draugu un paziņu lokā praktiski neviens šajās vietās nav bijis, kurš varētu padalīties kaut kādā pieredzē. Līdz ar to šis cilvēku faktors un tas cik patiesībā augsti attīstītas ir šīs pilsētas nāca kā pamatīgs kā arī patīkams pārsteigums. Nevienā no valstīm ne uz brīdi nesajutāmies tā itkā kāds mūs gribētu apčakarēt. Par kaut kādu drošības apdraudējumu vispār nav ne runas. Ok, mēs gluži nakts vidū pa mistiski mazām un tumšām ielām negājām, bet pa dienu un vakaros krustu/šķērsu staigājāmies pa visādām ieliņām. Cilvēki nāk pretī smaidīgi, pasveicina un vēl novēl jauku dienu. Bali taksists kāpjo ārā no mašīnas pasaka paldies, ka esam atbraukuši tieši uz šo salu no daudz citām iespējām. Āzija mūs patīkami pārsteidza.