KOMO EZERS, ITĀLIJA: VELO CEĻOJUMS

Datumi: 17.07.2026 – 21.07.2026

RIX–BGY | Ceļš uz Itāliju

17.07.2026: Šoreiz mikroatvaļinājums līdz šim pavisam jaunā formātā – velo ceļojums divatā ar draugu Jāni pa Itālijas gleznaino Komo ezera reģionu. Īss gan būs šis brauciens, bet izmēģinājuma reizei tieši laikā!

Trīs pilnas dienas paredzēts pavadīt uz šosejas velosipēda. Ja būs iedvesma, tad ceturtās dienas rītā vēl varam izmest kādu mazu loku, jo lidojums mājās ir tikai pēcpusdienā.

Tā kā paredzēts gana daudz vertikālo metru, kas man ir pavisam nepieredzēts jaunums, pēdējos divus mēnešus mēģināju strukturētāk un mērķtiecīgāk pieiet treniņiem. Sanāca labi – līdz kritienam Madonā, kas treniņiem uzlika divu nedēļu pauzi. Vēl šobrīd sēžu lidmašīnā ar pārsietu kāju, bet cerams, ka viss būs OK.

Laižamies uz Itāliju – man nu jau vismaz desmito reizi

Lecco

17.07.2026: Lidojumā man tika viens no Ryanair nabagu biznesa klases paveidiem jeb pirmā rinda, kur vari izstiept kājas un skatīties pilotam pakausī. Otrais “biznesa klases” variants ir vienam pašam visas trīs sēdvietas.
Nosēžamies Bergamo ap plkst. 21:00, kamēr tiekam pie mūsu Toyota Yaris tā vien ap plkst. 21:30 tikai izbraucam no lidostas. Pa ceļam uz Lecco paēdam čempionu vakariņas maķītī – BigMac, bet pie ūdens gan neizdodas tikt, jo nevienu veikalu, kurš vēl strādātu tā arī neatrodam.

Ieejot dzīvoklī saprotam, ka visu nakti būs jāsvīst, jo istaba nav vēdināta un noteikti ir vismaz +30 grādi. Kā jau pie itāļiem mēdz būt – kondicionieris arī nav. Nakts ļoti švaki gulēta, lai neteiktu vairāk. Principā gulēju kādas 10min ik pēc 15min. Efektīvākās 2h miega bija no 6 līdz 8 rītā kad nebija tik karsts. Jānim situācija līdzīga.
Mans gaisa ventilatoriņš gan cītīgi centās dzenāt istabā pa riņķi esošos putekļus un gaisu cik vien spēka, bet tas vairāk tāda psiholoģiska rakstura pasākums.

Lieki teikt, ka abi no rīta bijām tādi diezgan samīcīti. Papildus tam man vēl tāds jocīgs vēders, kas traucē dzīvi jau visu nedēļu. Tāpēc nedaudz ar bažām gaidu pirmo šodienas velo maršrutu.
No rīta pēc Lidl nopirktās brokastu putras (bez zaptes gan, jo to aizmirsām nopirkt) kātojam lejā pa reljefa bagāto Lecco pilsētu pēc mūsu darba instrumentiem – velosipēdiem. Tos nomājam šeit uz vietas, jo uz 3 dienam nav racionāli vest līdzi savus. Gandrīz no jebkuras brīvākas pilsētas ielas vai laukuma redzams Sv. Nikolaja bazilikas zvanu tornis, kas ir aptuveni 96 metrus augsts. Tas turpmākās dienas kalpo kā aptuvenais orientieris pilsētā, jo Itālijas pilsētām raksturīgās mazās, šaurās ielas ir mulsinošas ja mēģini iet atceroties maršrutu no galvas.

Šodien arī pa īstam varam redzēt uz kurieni esam atbraukuši! Lecco pilsētu ieskauj iespaidīgas Alpu virsotnes, tāpēc daudzi uzskata, ka tieši šeit ir vienas no iespaidīgākajām Komo ezera ainavām. Praktiski visos virzienos, kur skaties redzamas klinšainas virsotnes. Vietās, kur nav kalni ir pats Komo ezers. Lecco atrodas ezera austrumu atzarā, ko vietējie nereti sauc par Lago di Lecco, lai gan tas ir tas pats Komo ezers.
Gājiens pēc velosipēdiem prasa kādas 35min un esam jau sasvīduši slapji. Silts! Ieejam veikalā, kur jau mūsu abi Specialised velosipēdi sagatavoti. Bet kā jau itāļiem pienākas, Jāņa ritenim ir elektriskie ātruma pārslēdzēji un bija “aizmirsies” ielikt bateriju, bet manam piepumpēt riepas. To visu izdarām un braucam mājās ģērbties!

Varenna

18.07.2026: Diemžēl iepriekšējo pāris dienu sliktā pašsajūta un sāpošais vēders nekur nav pazudis. Visdrīzāk tā visa ietekmē arī pulss ir augstāks nekā tam vajadzētu būt jau uzkāpjot uz riteņa vien, pat nesākot vēl griezt pedāļus.
Saģērbjamies, braucam un pirmajās 15min principā pat neizbraucot no Lecco tieku jau pie cauras riepas. Kameru aši nomainu, bet nomā iedotais rokas pumpītis ir tāds kakucis, ka pat ja sava dzīvība būtu no tā atkarīga riepu nepiepumpētu. Tā kā esam pavisam netālu, tad Jānis ar visu ratu aizskrien līdz nomas veikalam, kur riepu piepumpē. Ok, varam turpināt!
Ceļi ir daudz, līkumoti un vietām grūti saprast, kur īsti jābrauc. Tā nu šeku reku nonācām uz autobāņa, kur ar velosipēdiem atrasties ir stingri aizliegts! Skatāmies kartē, kur varētu būt nākošais izejas punkts – 30km tālāk. Neder! Iet atpakaļ pa tumšu tuneli pa pretējo joslu? Noteikti neder! Meklējam, kur ir iespējami taisnākais un pārredzamākais ceļa posms – skrienam un lecam pāri betona žogam ar visiem riteņiem. Garām braucošie itāļi protams bremzē, pīpina un izkārušies pa logu kaut ko bļauj ar roku rādot visitāliskāko roku žestu. Sataisām pamatīgu jandāliņu uz līdzenas vietas, bet ko darīt – atpakaļ kaut kā ir jātiek.

Tiekam atpakaļ uz pareizā ceļa. Pēc kādām 5min, lai dzīve tomēr nebūtu tik garlaicīga manai riepai atkal mīkstais. Šoreiz vairs nav, kur aizbraukt uzpumpēt riepu. Mainu kameru, Jānis atkal min uz blakus esošo ciemu meklēt veikalu, kur nopirkt normālu pumpīti. Nekā! Ceļmalā piestāj viens džipiņš. Izkāpj vīrietis no mašīnas un aiziet tai otrā pusē kaut ko runājot. Eju klāt uzprasīt vai ir iespējams uz to ciemu aiziet ar kājām neejot pa šoseju. Kad pieeju klāt saprotu, ka viņš čurā ceļmalā. Dažus metrus pirms viņa pagriežos nost un kautrīgi pagaidu kamēr izdara savas lietas itkā skatoties telefonā. Pēc tam viņš apstiprina, ka aiziet ar kājām nevarot. Viņš piedāvā mani aizvest mani uz citu ciematu kas ir tālāk uz priekšu – īsti man neder, jo pie Jāņa ir mājas atslēgas ko kā minimums man vajag dabūt. Ok, paldies par piedāvāto palīdzību, bet šoreiz nederēs. Pēc kādām 15min sagaidu nākošo velosipēdistu, kādu vietējo opīti, kas atsaucās uz manu māšanu un palīdzēja ar riepas piepumpēšanu. Varam beidzot doties tālāk!
Nonākuši aptuveni 20km attālajā Varenā, kas ir pilsēta tieši pirms lielā vertikālā kāpuma saprotu, ka savas pašsajūtas dēļ nav izredžu uzbraukt tādā kalnā un pat ja uzbrauktu – diez vai tas būtu prāta darbs sevi tā šobrīd spīdzināt. Es metu riņķī un pa to pašu ceļu čunčinu mājās. Baltušs laiž tālāk augšā kalnā un pa ieleju kalna otrā pusē brauks atpakaļ uz Lecco.
Es vēl mirkli pēc tam pastaigāju un pasēžu šajā ciematā. Ļoti ainaviska un skaista pilsētiņa. Varennā dzīvo tikai aptuveni 800 iedzīvotāju, taču vasarā tūristu skaits daudzkārt pārsniedz vietējo iedzīvotāju skaitu. Neskatoties uz popularitāti, ciemats joprojām saglabājis autentisku itāļu noskaņu. Laikam tāpēc arī nereti Varenna tiekot dēvēta par romantiskāko Komo ezera ciematu – šauras ieliņas, krāsainas mājas un ļoti mierīga atmosfēra. Galvenās ielas via 4 Novembre visas mājiņas ir tādā omulīgā, silti dzeltenīgi oranžā krāsā. Galvenais laukums tieši pie katedrāles Chiesa di San Giorgio iecienīts arī cauri braucošo velosipēdistu vidū, jo šeit pie strūklakas iespējams atjaunot dzeramā ūdens krājumus. To protams izmantojām arī mēs.

Pēc tam gan Jānis noteica, ka iespējams vajadzēja labāk braukt ar mani, jo traki grūti gājis un arī ļoti bailīgi nobraukumos, jo šādas pieredzes mums nav un Latvijā to arī nav iespējams iegūt.
Pēcpusdienā abi saguruši aizbraucam uz centru paēst vakariņas, un paralēli ievācu info par velo nomas iespējam samainīt manu riteni uz elektrisko, jo skaidrs, ka šādā stāvoklī nebūšu baigais minējs. Par nieka papildus 20€ tieku pie elektriskā gravel velosipēda, kas varot asistēt līdz 100km distancei. Ja līdz tam netiec mājās, tad gan paliec ar ekstrēmi smagu velosipēdu. Jāpamēģina šis eksperiments.
Pēc ļoti garšīgas lazanjas nedaudz pasēžam promenādē, lai sakratās vēdera saturs un tad lēnā garā atpakaļ uz mūsu karsto dzīvokli. Šonakt sola baigo negaisu, tāpēc iespējams varētu cerēt uz nedaudz vēsāku laiku. Gribētos arī pagulēt šonakt.

Menaggio

19.07.2026: Šodien laiks ietestēt savu elektro dampi. Vispār nav slikta lieta. Ar papildus “piešprici” varu nokontrolēt, lai pulss netrako un tīri komfortabli mīt uz 28km/h. Virs šī ātruma beidzas asistēšanas limits un tad gan paliek ļoti grūti – tāpēc jāpaliek zem 28km/h, bet šādam braucienam ar to pilnīgi arī pietiek.
Braucam uz Bellagio no kurienes ar prāmīti pārceļamies uz Komo ezera otrajā krastā esošo Cadenabbia pilsētu.
Tālāk braucam ziemeļu virzienā uz Menaggio, kur vēl uzēdam nejēdzīgi dārgu kūku un Coca-cola pirms turpinām pedalēt. Es vēl nedaudz pavadu Jāni pirms griežu riņķī, jo man 100km maršruts šodien nav plānā. Jānis mīsies apkārt šim Komo ezera atzaram. Es atpakaļ uz Menaggio, kur pārceļos uz Varena un mierīgi atlikušos 20km aizčunčinu atpakaļ uz Lecco. Pēc būtības šādā slodzē būtu mierīgi varējis arī turpināt, bet negribējas riskēt un nokurināt velosipēda bateriju pirms tikšanas atpakaļ uz Lecco. Gala rezultātā šodien tāpat salasīti pieklājīgi 75km.

Atpakaļ ceļā vēl nedaudz pakavējos Menaggio pilsētā. Uzbraucu pa mazajām ieliņām ļoti stāvā kalnā, kur pat ar visu elektromotoru nākas pamatīgi iesvīst. Bez tā gan jau būtu vien jāstumj ritenis pašam. Menaggio pilsētas promenāde tiek uzskatīta par vienu no pašām Komo ezera ainaviskākajām, jo no tās paveras lielisks skats uz Bellagio un Varenu, un prāmja brauciens starp šīm trim pilsētām ilgst tikai dažas minūtes. To arī izmantoju, lai vēlāk pārceltos uz Varenu. Gribējās vēl nedaudz šeit pakavēties, bet šodien ir svētdiena un tāpēc prāmīši nekursē tik bieži cik gribētos, tāpēc nevaru nokavēt nākošo, kas attiet vien pēc 20min.
Lecco promenādes parkā ar video zvanu pazvanu Madarai kamēr izdzeru atjaunošanās Fantiņu. Kamēr pļāpājam arī Jānis jau ir atpakaļ. Centrā pa vienam aliņam un tad uz mājām dušā jānoskalo visi sāļi, kas siltumā izdalījušies pirms vakara cēliena.

Plāns atrast kādu vietējo picēriju, kas ir nedaudz nostāk no tūristu plūsmas. Un izdodas arī! La Rosa picērija pa 8€ izcila šķiņķa sēņu pica. Tik laba, ka Jānis apēda veselas divas. Man gan tik daudz nav pa spēkam. Bet pica tiešām burtiski kūst uz mēles. Tad jau lēnā garā jādodas uz mājām, kur skatīsimies pasaules kausa futbolā finālu. Vismaz tik ilgi kamēr nolūzīsim. Visas likmes uz Spāniju!

Bellano

20.07.2026: Šodienas oriģinālo plānu – braukt uz Lugano diemžēl ir jākoriģē, jo mana pašsajūta nav uzlabojusies un nākas piemeklēt kādu alternatīvu maršrutu ko spēju es un mans elektro velo. Tā nonākam pie aptuveni 60km apļa kas mūs ved caur Varenu uz Bellano ciemu, kur iegriežamies ielejā starp diviem kalniem pa kuru atpakaļ nonāksim Lecco.
Šodien ir minināli vēsāks, bet nedaudz ir arī pierasts pie karstuma. Pa nakti izdevīgos laikos nogāž lietus un no rīta kā reize ir tāds patīkami dzestrs.
Pēc Bellano jāuzrāpjas aptuveni 500m kalnā. Jānis cītīgi pats griež pedāļus, kamēr mani elektrība salīdzinoši komfortabli uzved augšā. Pašam arī ir jāmin, nav tā ka tikai sēdi un baudi skatu, bet neapšaubāmi manāmi atvieglots uzdevums. Šie 5km kalnā prasīja 21% no manas baterijas, kamēr iepriekšējie 20km gar ezera piekrasti tikai 18%. Jāsāk rēķināt cipari, lai tieku atpakaļ mājās.
Pavisam nelielā kalnu ielejas ciematiņā Taceno piestājam uz fantu un saldējumu. Šeit kalna otrā pusē pilnīgi cita dzīve un atmosfēra. Klusas mierīgas zaļas pļavas ar kalniem fonā. Kamēr otrā pusē valda aktīva pludmales kņada, kur vien iespējams tikt klāt Komo ezera ūdenim tā klinšainajos krastos.

Pie Ballabio ciemata sadalāmies. Jānis izmēģinās spēkus vēl pēdējā kāpumā, es gan ripošu mājās. Burtiski ripošu, jo atlikušajos 15km ir tikai pa kalnu uz leju. Visu iepriekšējo dienas daļu gandrīz nepārtraukti lēnā garā “rāpāmies” augšā. Tagad balva – vējš gar ausīm un laišanās lejā. Ātrāk par 60km/h gan nav komfortabli braukt, jo nav gluži pazīstami ceļi, nav zināms, kas ir aiz līkuma un nav arī savs labi pazīstamais velosipēds. Bet šī ir pavisam jauna pieredze – mums Latvijā nav tādas iespējas tik ilgi braukt lejā no klana, ka nogurst pirksti no bremžu spiešanas. Nobrauciens ved cauri dažiem ļoti ainaviskiem ciematiem kalnu nogāzē, bet šoreiz vairāk koncentrācija uz ceļu nekā uz arhitektūru un panorāmu.
Pēc dušas un atpūtas jādodas atkal kārtējā Itālijas neiespējamā misijā – kur lai plkst. 16 atrod vakariņas? Viss vaļā ātrākais tikai no 18:00.
Lecco promenādē ir tomēr picērija, kas izceps mums vakariņas. Pa lielam jau vienalga kādu picu šeit ņem – visas izcilas. Atšķiras tikai cena no tā cik tālu esi no ezera.
Apēdam vēl promenādē itāļu dželato un pamazām uz mājām – vēl soma jāsakrāmē.

BGY-RIX

21.07.2026: Tā kā veloveikals, tāpat kā gandrīz viss Itālijā, pirmdienās nestrādā, tad velosipēdi mums jānodod šodien pirms došanās prom.
Vairāk kā informatīvu ziņu uzrakstīju mūsu naktsmājas saimniekam, ka izrakstīsimies par 30min vēlāk nekā paredzēts, lai varam paspēt aizvest riteņus. Man likās pašsaprotami, ka tā nebūs problēma. Šis izdomāja, ka par to jāprasa vēl 25€. Nē, paldies – izdomāsim savādāku loģistiku!
Papildus izaicinājumu rada tas, ka pa logu vērojam kā kalnos zibeņo un gāž lietus. Nav tā, ka baigi gribās samirkt pēc 30sek atrodoties ārā. Par laimi kā jau raksturīgi kalnu reģionam, kur laikapstākļi mainās ātrāk nekā Jānis var apēst picu, tad pēc mirkļa jau ir zilas debesis un spīd saulīte. Aiznesam mantas uz mašīnu un ripojam lejā uz krastu atdot mūsu darba rīkus – atpakaļ kalnā ar kājām.
Pa ceļam uz Bergamo mums vēl jāatrod veikals, kur Jānis var nopirkt dēlam Pēterim pasūtīto ”Laborghini-Ferrari” mašīnu. Vismaz mazais cilvēks izvēlas vietējo ražojumu!

Kā izrādās Bergamo lidostā no šī gada ir ieviesti kaut kādi krutie somu skeneri un rokas bagāžā var vest līdz 2L šķidrumu. Labas ziņas Madarai! Tiks pie svaiga Lombardijas Pinot Grigio un mocarellas bumbas. Nu vispār jau laikam paldies Pēterim. Bez viņa auto pasūtījuma maz ticams, ka brauktu atsevišķi uz lielveikalu. Vēlāk gan izrādījās, ka neesmu izvēlējies pārāk garšīgu vīnu par spīti tam, ka tas bija salīdzinoši dārgs priekš itāļu standartiem.
Lidostā vēl sanāk pigori ar auto nodošanu. Opis gandrīz vai ar lupu skatās uz visām mašīnas skrambām, kas nav maz kā jau auto nomai Itālijā, bet esmu 100% pārliecināts, ka nevienu jaunu neuztaisīju. Jau pirmo skrambu mēģina piešūt, bet pat mūsu nakts tumsā bildētajos attēlos redzams, ka tā bija jau pirms mums. Ar otro tik gludi neiet, un šis uzskata, ka tā esot mūsu un diemžēl manas bildes tik viennozīmīgi to nevar apstiprināt. Es parakstīju papīru, ka nepiekritu bojājumam. Apdrošināšana ir, skatīsimies kā lietas attīstās. Vēlāk pēc garākas sarakstes ar auto nomu itālis paliek nelokāms un atvelk no mana depozīta 180 EUR par šo 3-4cm skrambu. Manā pusē gan viss ok, jo no apdrošināšanas visu zaudēto dabūju atpakaļ, bet no nomātāja tāda ļoti nesmuka rīcība. Pie šīs auto nomas – Noleggiare visdrīzāk neatgriezīšos.

Ceļojums noslēdzies. Ir tāda pamatīga rūgtuma un mazuma piegarša, bet nu pagaidām kaut kādas nesaprotamas veselības likstas neesam iemācījušies ieplānot izdevīgos laikos. Labi, ka vismaz ir izgudrots tāds elektrovelosipēds, bez tā šajā reizē vispār varētu sēdēt promenādē uz soliņa un ēst gelato. Nu nekas, vismaz būs pastiprināta motivācija atkārtot kaut ko līdzīgu, jo formāts tiešām ir superīgs! Ar velosipēdu var aptvert daudz vairāk šos mazos itāļu ciematus, kas ir kā no kādas pastkartītes vai datora fona bildes izņemti, nekā mēģinot braukt ar auto, iet pārgājienā vai absolūti sliktākajā izvēlē – sabiedriskais autobuss. Ceļi ir šauri, riteņbraucēji ir daudz un ārpus autobāņiem viņi šeit diktē satiksmes kopējo tempu. Līdz nākamajam velo ceļojumam!

KOPSAVILKUMS

• Valstis: Itālija
• Pilnas dienas: 3
• Formāts: Velo ceļojums, road-trip
• Galvenās izmaksu pozīcijas:
  • Naktsmājas: 650 EUR (4 naktis)
  • Avio: 170 EUR
  • Auto noma (5 dienas) + apdrošināšana + autostāvvieta: + degviela: 150 EUR
  • Velo noma (3 dienas): 140 EUR. Elektro velo: 160 EUR